VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīt pēdas Andrim Freibergam Edīte Tišheizere | |
 Margarita Zieda. Andris Freibergs. Rīga: Neputns, 2015, 471 lpp.: il./> Kopsavilkums angļu valodā. ISBN 978-9934-512-65-0 Dizains: Rūta Briede un Artis Briedis Foto: Kristaps Sietiņš | |
| Baltas pēdas baltā laukā. Tāds ir grāmatas „Andris Freibergs” vāks – tikai divi izcelti iniciāļi uz spoži baltā apvākojuma, un, vienīgi cieši ieskatoties, pamanāms, ka tikpat balti tur ir arī pārējie varoņa vārda burti. Noņemot apvāku, atklājas pilnīgi melns sējums ar melniem burtiem. Šis baltmelnais kontrasts ir vienīgais spēcīgais pretnostatījums, ko tiklab saturā, kā dizainā atļāvušies grāmatas veidotāji. Margaritas Ziedas (un gribētos noteikti piebilst – dizaina veidotāju Rūtas un Arta Briežu) grāmatas spēks slēpjas niansēs, noskaņās, smalkumos. Jo tāpat tas ir Andra Freiberga mākslā. Grāmata par viņu ir savveida detektīvs: lasīšana un skatīšanās ir kā iešana pa pēdām, bet pats galvenais atklājas tikai pēdējās lappusēs. Margarita Zieda veikusi fundamentālu pētījumu, kas aptver ne vien mākslinieka daiļradi, bet arī viņa tapšanu, laikus, kam viņš gājis cauri un kam mainījies līdzi. Trīspadsmit dažāda garuma nodaļās salikts pēdu raksts, kas galu galā aizvedīs pie autores iecerētā mērķa. (Nepārvērtējams ir pielikumā pievienotais izziņas materiāls, ko veidojušas Anita Vanaga, Aivija Everte un Dace Krecere.) Pēdu dzīšanu ar cilpām, atgriešanos atpakaļ un pārlēcieniem uz priekšu nosaka jau pati grāmatas uzbūve – tiešais teksts mijas ar attēliem un palaikam visai apjomīgiem bilžu komentāriem. Tāpēc nākas ik pa laikam kaut ko pāršķirt pāri, lai atgrieztos pie tā vēlāk un, izlasot kursīvā rakstītos komentārus, ķertos vēlreiz pie pamatteksta. Tas padara lasīšanu grūtāku, bet arī, ja iespējams šeit lietot tādu jēdzienu, – polifoniskāku. Grāmatas struktūra ir dialogs. Starp tekstu un attēlu; starp atmiņām un šodienas skatījumu; starp cilvēkiem, kas domā par vienu un to pašu, bet reizēm ir laika un attāluma šķirti; starp Andri Freibergu, kas dzīvo šodien un domā šodien, un tiem dažādajiem Andriem Freibergiem, kuri atstājuši savas pēdas dažādu laiku darbos un sastaptajos cilvēkos. No sīkām atmiņu drumslām veidojas bērnība. Ik pa laikam neuzkrītošiem autores jautājumiem virzīta, Freiberga stāstījumā atklājas laikmeta lūzuma aina pēckara gados ar dramatisko pavērsienu cilvēku psihē – zināt pagātni, saprast tagadni un redzēt, kā viņu bērni pamazām tiek zombēti iedomātai gaišai nākotnei. Viena no grāmatas saistošākajām nodaļām veltīta Freiberga mācību gadiem gan „lietišķajos”, gan Mākslas akadēmijā. Pēc „Nenocenzētajiem” un Alvja Hermaņa izrādes „Klusuma skaņas” šis ir nākamais vēstījums par intensīvo gara un mākslas dzīvi zem ledus, par puķu bērniem šaipus dzelzs priekškara. Un, kā liekas, pirmoreiz tik mērķtiecīgi ir meklēts idejiskais un arī formas meklējumu pamatojums latviešu modernajam teātrim 60.–70. gadu mijā. Soli pa solim izsekots, kā Andris Freibergs gājis uz brīvu, sadzīviska reālisma nepiegružotu telpu, uz scenogrāfiju kā patstāvīgu, bet izrādes kopējā vēstījumā ieplūstošu balsi, atsakoties būt par noformētāju. Nodaļas par Andra Freiberga strādāšanu Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī, ilgajiem kopdarba gadiem ar Jaunatnes teātra vadītāju Ādolfu Šapiro, piedalīšanos kopējā padomju scenogrāfijas procesā, piemērošanos jauniem laikiem un prasībām, darbu kopā ar Alvi Hermani, devumu operas un baleta izrādēm, savas scenogrāfijas skolas radīšanu un tās triumfu Prāgas kvadriennālē – visu apjomīgo mākslinieka daiļrades ceļu autore balstījusi uz neskaitāmām sarunām ar pašu mākslinieku, bezgala daudzām intervijām un liecībām, ko snieguši viņa laikabiedri vai audzēkņi visā pasaulē, analītiskiem rakstiem, recenzijām, piezīmēm un teorētiskiem pētījumiem. Pati atļaujoties vien lakoniskus komentārus vai kopsavilkumus, nedaudzus konkretizējošus jautājumus. Patiesībā par šo piegājienu brīdina jau grāmatas vāks, kur Margaritas Ziedas vārds gandrīz pazūd, sīksīkiem burtiņiem ierakstīts kaut kur pa vidu. Un tas, gribētos uzsvērt, padara šo darbu par ļoti nozīmīgu soli mūsu teātra zinātnes tālākā virzībā. Proti, Margarita Zieda veikusi savu pētījumu tik objektīvi, cik vien tas ir cilvēka spēkos. Latviešu teātra zinātnē tradicionāli analītisks piegājiens vienlaikus ir saistīts ar subjektīvu, ieinteresētu un emocionālu attieksmi pret aprakstāmo cilvēku vai parādību – tas ir tā sauktās krievu skolas spēks un vājums. Margarita Zieda, absolvējusi Teātra institūtu Maskavā, bet ilgi strādājusi Vācijā, balstās uz turienes teātra kritiķu un pētnieku daudz atsvešinātāko pieeju analīzes objektam, cenšoties atklāt to visdažādāko uzskatu sadurē, aizvien no jauna meklējot vēl kādu neapgaismotu šķautni, vēl kādu niansi vai liecinājumu, ne brīdi neizvirzot priekšplānā savu skatījumu. Brīžiem citāti seko cits citam, ļaujot domāt, ka autorei nemaz nav sava viedokļa vai attieksmes. Taču vēsums un atsvešinātība ir tikai šķitums. Jo tālāk, jo vairāk atklājas, cik mērķtiecīga ir izvēlēto liecinājumu kompozīcija, cik prasmīgi autore izvēlas sarunbiedrus un virza sarunas, kā šķietami neiederīgi iemontēts citāts pēkšņi izgaismo jau zināmu informāciju pavisam citādi. Ilmārs Blumbergs pasaka varbūt visbūtiskākos vārdus: „Režisori šodien paši vēlas būt scenogrāfi, jo tas ir ļoti aizraujoši. Tu valdi pār laikiem! Zaudētas tiek bezgalīgās un neiedomājami bagātīgās, un vienmēr mainīgās, iespējamās telpas negaidītās variācijas, ko var izveidot tikai scenogrāfs.” (402. lpp.) Ne jau par zaudētu darbu viņš runā, bet par savveida zaudēto paradīzi, mākslinieku kopību, kāda – tomēr, tomēr, neraugoties uz aizliegumiem, noklusējumiem un absurdu, – eksistēja un tika zaudēta līdz ar nepieciešamību galveno pateikt zemtekstā, metaforā, telpas un ķermeņa valodā. Pēdu dzīšana ir sasniegusi mērķi: no daudzajiem skatpunktiem atklāta, rodas apjausma, cik patiesībā vientuļš un traģisks ir mākslinieka ceļš, cik viegli aizslīd tas, kas sasniegts, un kādu vīrišķību prasa radīšanas prieka meklējumi, lai būtu vērts dzīvot. | |
| Atgriezties | |
