VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sapnis – realitāte – sapnis Olga Šilova | |
 Olga Šilova. Aktrise uz sarkanā paklāja. Digitālā druka, A2. 2010 | |
| Man jau sen bija ideja izveidot hiperreālistisku skulptūru, un, kad pēc diviem lielākiem darbiem pilsētvidei radās brīvs laika sprīdis, nolēmu iecerēto realizēt. Otrs iemesls bija figurālās tēlniecības uzplaukums pasaulē, turpretī pie mums, Latvijā, kā šķiet, vēl aizvien valda pārliecība, ka tā ir tāda kā palieka no padomju laikiem, atpalicība. Vēlējos radīt figūru, kas maksimāli precīzi atveidotu ķermeni tādu, kāds tas ir realitātē: ar iespējamiem defektiem, bez izskaistinājuma un stilizācijas. Visām detaļām bija jābūt precīzām arī tad, ja skulptūra būs atšķirīga no sākotnējā mēroga. Par modeli es izvēlējos sevi, jo tas man šķita visparocīgāk un visētiskāk. Varēju veidot tad, kad man bija brīvs laiks, fotografēt, izmantot spoguli – modelis vienmēr bija pie rokas. Pie darba es strādāju vairākus mēnešus. Veidošana prasīja tehnisko veiklību, pat zināmu virtuozitāti, un te palīdzēja pedagoģiskā pieredze Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedrā. Rezultāts bija 85 cm augsta skulptūra, kas maksimāli precīzi atbilda manam ķermenim mērogā 1:2. Darba procesā bija nepieciešami augstas izšķirtspējas fotoattēli. Aigara Altenberga fotostudijā es iepazinos ar stilisti un biju izbrīnīta, ka ir kādi nerakstīti izskata standarti, ko pieprasa sabiedrība un piedāvā stilisti. Tas man kā māksliniecei rosināja domu par iemiesošanos dažādos stereotipiskos tēlos – sapņos. Atkal izmantoju sevi kā modeli un, liekot lietā postmodernisma valodu, atklāju, kā reizē ar apģērba maiņu mainās arī uzvedība, varones statuss un raksturs, tā uzdodot jautājumus par sievietes identitāti. Tās bija gan sociālās lomas, gan dažādu profesiju pārstāves: biznesa lēdija, Brazīlijas karnevāla primadonna, aktrise uz sarkanā paklāja, operdziedātāja izrādē „Karmena”, romantiska kovbojmeitene, Discovery reportiere Āfrikā, līgava, lidotāja pilote, popdziedātāja, kazino spēlētāja, mūķene un meitene ceļā uz laimīgo dzīvi Amerikā. Koncepcija pakāpeniski attīstījās. Nākamais solis bija nelielu – 30 cm figūriņu izgatavošana, kurās materializējās fotogrāfijās izspēlētie tēli. Vispirms no restaurācijas darbiem paredzēta kvalitatīva ģipša izveidoju vienu mazo figūru, tad to pavairoju līdz 12 eksemplāriem. Viens no grūtākajiem uzdevumiem bija pareiza proporciju izveidošana. Lielajai figūrai puscentimetra nobīde no īstās figūras proporcijām deva nepareizu rezultātu, bet mazajā figūriņā pat pusmilimetra, milimetra kļūdu nedrīkstēja pieļaut. Man jau bija pieredze ar precīziem, smalkiem darbiem, veidojot 1 lata monētu „Stārķis” . Monētas 20 cm diametra laukumā bija jāveido cilnis 1,5 milimetru augstumā, šajā pusotrā milimetrā iekļaujot visu plastisko informāciju. Tas bija milzīgs izaicinājums. Lai arī mazā formāta darbi tapa pēc reālistiskās figūras parauga, tās tomēr uztvēru kā lelles, tāpēc arī pieļāvu vieglu stilizāciju. Tā bija izdomāta pasaule, atcerējos, kā bērnībā spēlējos ar papīra lellēm, kam, mainot apģērbu, mainījās sociālās lomas. Skolotāja, līgava, daktere. Tad sākās darbs pie leļļu apģērbšanas. Atbilstoši katram tēlam tās tika krāsotas ar akrila krāsu, jo akrils labi turas gan pie ģipša, gan plastilīna, no kura es veidoju apģērbu. Katrai lellei izmantoju divus toņus: ādas krāsu un pelēko plastilīna krāsu. Virs pelēkajā krāsā noklātajiem laukumiem turpināju veidot plastilīnā. Plastilīns bija ideāli piemērots materiāls, varēja precīzi izveidot katru detaļu – apģērba krociņas, jostas sprādzi, matu sakārtojumu. Rezultātā iedoma par hiperreālistisku skulptūru aizveda līdz sapņiem, kas atkal konstruēja jaunu realitāti. Vārds bija! | |
| Atgriezties | |
