VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tikumīgā / neTikumīgā māksla | |
 Ivars Poikāns. Pirts. Papīrs, litogrāfija. 47 x 65,5 cm. 1983 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs | |
| Reaģējot uz LR Saeimas ieviestajiem grozījumiem Izglītības likumā un tam sekojošajiem konfliktiem, Rīgā notika vairāki pasākumi, kas aktualizēja diskusijas par mākslu, tās ētisko dabu un mākslinieka brīvības robežām. Viedokli par šiem un citiem notikumiem „Studija” lūdza mākslas zinātniecei Santai Mičulei, filozofei Skaidrītei Lasmanei un māksliniecei Ivetai Laurei. „Netikumīgās mākslas vakars” Kaņepes kultūras centrs 30.10.2015. Izstāde „30 no 30” Kuldīgas Mākslinieku rezidences galerija 04.05.–31.05.2015. Akcija „Paņem priekšā mākslu!” Auduma maisiņi ar provokatīviem Latvijas laikmetīgās mākslas darbu attēliem Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs | |
 Iveta Laure un Kirils Panteļejevs. TOP 1. Apgleznots poliesters. Augstums 172 cm. 2002 Foto: Kirils Panteļejevs | |
| Māksla un tikumība? Iveta Laure Izlasot šo vārdu salikumu, vispirms gribas pievienot smaidiņu. Tas atgādina kaut kādas sen aizmirstas sajūtas no padomju laikiem, tālaika sabiedriskās diskusijas par modi, ārzemju filmām un moderno mākslu. Tomēr laiki mainās, bet problēma, izrādās, eksistē un turpina gruzdēt daudzu prātos, argumentējot gan par, gan pret. Mēģināšu formulēt savu attieksmi. Man tikumība ir ļoti svarīga mana līdzcilvēka īpašība. Ja formulēju iespējami lakoniski, man tas nozīmē n-e-m-e-l-o-t. Ne sev, ne draugiem, ne svešiem, ne skatītājiem. Neraugoties uz sekojošām tavas darbības interpretācijām, palikt tīram savos nodomos un rīcībā. Mākslas izteiksmes līdzekļi mūsdienās ir neierobežoti. Tos gan var ierobežot likumdošana, bet tas notiek reti. Biežāk pret mākslu ar likumu vēršas politisku iemeslu dēļ. Spilgts piemērs – Pussy Riot Krievijā. Mana personiskā pieredze visvairāk saistās ar mākslu publiskajā telpā, kas ir diezgan likumsakarīgi, jo tai ir daudz vairāk skatītāju. Trīs dažādos laikos realizēti vides objekti ar reālistisku cilvēka figūru klātbūtni – uz putuplasta ledus dreifējošs zemledus makšķernieks („Pludiņš”, 2001), laicīgās varas pārstāvis, kas Lieldienu laikā pārvietojas pa ūdens virsmu („Jaunākais brīnums”, 2003), un kailais cilvēks, kas bija nostājies līdzās Augusta Folca veidotajiem tēliem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādē („TOP 1”, 2002. Visi objekti ir Ivetas Laures un Kirila Panteļejeva kopdarbs). Tie kļuva par diskusiju avotu ne vien saistībā ar mākslu, bet arī jautājumā par autoru tikumību. Pirmā epizode bija negaidīts kuriozs un saistīta ar absolūtu pieredzes trūkumu šādu objektu eksponēšanā. Tas bija pirmais gadījums, kad mākslas darbam tika izsaukti glābēji, jo kāds viesnīcas Radisson iemītnieks peldošo skulptūru bija noturējis par reālu personu. Mazliet dīvaini, ka no šīs domas viņu neatturēja acīmredzami mākslīgais ledus gabals un tas, ka tuvumā cita ledus nebija. Nu ko, bailēm acis lielas! Smieklīgais gadījums tika plaši atspoguļots presē un televīzijā, objekts kļuva ļoti populārs un pat iemīļots skatītāju vidū. Tomēr pēc pirmā incidenta ar valsts varas pārstāvjiem, kuri bija draudējuši arī ar soda uzlikšanu, tika uzrakstītas informatīvas vēstules visiem iespējamiem dienestiem, lai atkārtotas trauksmes gadījumā būtu skaidrs, ka nevienam nekāda nelaime nedraud – just art! Bet kas tev deva! Glābēji tika saukti un turpināja braukt gan pirmā, gan otrā, gan arī trešā objekta eksponēšanas laikā. Tas vairs nebija smieklīgi. Bija skaidri redzams, ka nav sakarīgas informācijas aprites ne dienestu iekšienē, ne savstarpējā komunikācijā. Un tad vaina tika meklēta mākslā. Pilnībā ignorējot mākslas projektus pavadošos konceptus, mākslinieki tika zākāti par sabiedrībai bīstamiem destruktīviem elementiem. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta preses sekretāre publiskā intervijā paziņoja, ka, iespējams, nākamreiz uz ielas tiks nomesta asiņaina lelle un, tērējot nodokļu maksātāju naudu, dienests būs spiests doties to glābt. TV5 ziņu raidījums bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem safabricēja sižetu par kaut kādiem vārdos nenosauktiem ļaundariem, kas ziemas laikā biedē cilvēkus ar baskājainu figūru (2003. gada Lieldienās ūdens pie „Noasa” vēl nebija izkusis, un uz atklāšanas laiku objekts „Jaunākais brīnums” tika novietots uz ledus). Skatītājiem bija jāzvana uz studiju un jāatbild uz jautājumu, kā viņi vērtē šo rīcību (sižetā tas bija atspoguļots viennozīmīgi negatīvi) un vai tam vispār var būt sakars ar mākslu. Pirmais zvanītājs redzēto bija „sagremojis un norijis”, tāpēc norunāja, kā nākas: huligāni, tā nav māksla, saukt pie atbildības! Kā šodien atceros savu šoka sastingumu pie televizora un nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Likās, ka par šo darbu izvirzīs kriminālapsūdzību. Bet tad sekoja nākamais zvanītājs – man pilnīgi nepazīstams cilvēks atspēkoja pārmetumus netikumīgajā rīcībā un pateicās māksliniekiem par sagādāto prieku, pārsteigumu un vielu pārdomām. Viņš ar labu vārdu pieminēja arī zemledus makšķernieku... Tas bija sen, un varētu likties, ka vairs nav taisnība. Tomēr šogad iznāca piedzīvot jaunu pārsteigumu. To sagādāja izstādē „30 no 30” Kuldīgas Mākslinieku rezidencē iekļautais „TOP 1” jeb kailais cilvēks. 13 (!) gadus pēc tapšanas un pirmās eksponēšanas tas tika pasludināts par netikumīgu – jo ir taču kails, izstādīts publiskā vietā, to var redzēt bērni... Pirmā sajūta bija, ka laiks šos gadus ir gājis nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Neticami, bet arī tas nav galvenais, ko gribu pateikt. Te atkal atceros padomju laiku un tādu tikumības mērauklu kā maizīte. Tieši ar žēlabainu patosu balsī izrunātais vārds „maizīte”, nevis vienkārši – maize. Tā bija jānoēd līdz pēdējai drupačiņai, jānobučo, ja nokrīt, bija ļoti slikti no tās virpināt bumbiņas vai veidot ko citu, un, protams, ar to nedrīkstēja mētāties. Šo uzstādījumu reizēm atceros, kad redzu maizi, kas izmantota mākslas darbos. Arī šogad Venēcijas biennālē Austrālijas paviljonā bija no maizes gatavoti darbi, un, manuprāt, tas bija viens no vislabākajiem valstu paviljoniem. Nesenā pagātnē arī latviešu mākslinieki veidojuši darbus no maizes. Vai tas ir netikumīgi? Domāju, ka ne. It īpaši, ja tapis labs, jēgpilns darbs. Vai to var izdarīt arī netikumīgi? Nezinu, var būt, ka var. Galvenais, ko gribu teikt, ir tas, ka cilvēks, kas to ļoti vēlas, vienmēr atradīs mākslas darbā kaut ko netikumīgu. Mākslas uzdevums ir aizskart skatītāja dziļāko būtību, kurā līdzās pastāv gan tikumiskais, gan zemiskais. | |
 Miķelis Fišers. Glezna no cikla „Sekss un kosmosa kuģi”. Audekls, grafīts, alkīds, UV laka. 173 x 250 cm. 1995 | |
| Paņemt priekšā mākslu! Santa Mičule Visnotaļ negaidīti par vienu no skaļākajiem kultūras notikumiem šoruden izvērtās tā dēvētie tikumības skandāli, padziļinot plaisu attiecībās starp politiskās varas un kultūras aprindām. Tie sākās ar vārda bļaģ lietojumu pasenā dzejnieces Agneses Krivades dzejolī un noveda pie bažām par to, vai atsevišķiem varas pārstāvjiem ir jebkāda nojausma par kultūras un izglītības lomu demokrātiskā valstī. Patiesībā bažas bija vēl pamatīgākas – vai tautas pārstāvjiem Saeimā vispār ir nojausma par to, kas ir demokrātiskas vērtības, saskaņā ar kurām esam nolēmuši kopīgi eksistēt vienā valstiskajā sistēmā. Neskaidri definētās „tikumības” likumi, ko daudziem par lielu pārsteigumu Saeimas deputāti patiešām apstiprināja, liecina par valsts neuzticēšanos cilvēka paša izvēlei un spriestspējai un tuvošanos totalitāru režīmu domāšanai, kurā cilvēka seksualitātes ierobežošana un reducēšana līdz bērnu radīšanas funkcijām ir izplatīts sabiedrības kontroles mehānisms. Vāji un demagoģiski argumentētie priekšlikumi aizliegt skolu programmās izmantot necenzētus vai seksuāla rakstura materiālus, neļaut pilsētvidē izvietot sociālās reklāmas, kas aktualizē dažādu sabiedrības minoritāšu problēmas un tiesības uz palīdzību, demonstrēja šo pašu valstsvīru tuvredzīgo izpratni (jeb tās trūkumu) par to, kā vispār funkcionē kultūra. Pasniedzot rupjību, izaicinošu sižetu un tēlu izmantošanu mākslā kā „nepiedienīga” dzīvesveida propagandu, tiek ignorēta arī jebkādu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu nozīme. Tas, kas vulgarizēts kā netikumīgums, nav tikai dusmu vai seksuālo dziņu spontāns izvirdums. Visbiežāk caur uzgleznotu fallu vai lamuvārdu tiek aktualizēts daudz plašāks un ne tik viennozīmīgi traktējams problēmu loks – kultūra ir sabiedrības stāvokļa spogulis, tādēļ arī ļoti privāta mēroga mākslinieciskas provokācijas ir aicinājums citādāk paskatīties uz sevi un apkārt notiekošo. Līdzīgi kā galvaskausa attēlojums holandiešu gleznojumos aicina atcerēties par nāvi un laicīgās dzīves zūdamību, arī lamuvārds dzejolī nav nejauši izspļauts. Varētu šķist, ka šīs ļoti vienkāršās kultūrsemiotiskās patiesības lielākajai daļai mākslas patērētāju nav jāskaidro. Taču izrādījās, ka nespēju atšķirt māksliniecisko tēlainību no ikdienas realitātes nekautrējas parādīt pat kādreizējā kultūras ministre. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra akcija „Paņem priekšā mākslu!” ironizē par absurdo situāciju, kurā rupjības, atkailinātība, apreibināšanās, seksualitāte un citas jebkura pilngadīga cilvēka dzīvē leģitīmas lietas mēģina mākslīgi izolēt no publiskās dzīves. Akcijā tika apdrukātas auduma somiņas ar izaicinošo mākslinieku Maijas Kurševas, Ivara Grāvleja, Andreja Strokina, Ingas Melderes, Arņa Balčus, Kristiana Brektes un Miķeļa Fišera darbu reprodukcijām, aicinot piepildīt publisko telpu ar „neērtiem” attēliem. Šīs tā sauktās nepieklājības diemžēl vai par laimi eksistē arī ārpus mākslas, neraugoties uz to, ka atsevišķas sabiedrības grupas cenšas tās izspiest no kolektīvās apziņas pēc staļiniskajiem „nav cilvēka – nav problēmas” principiem. Publiskā telpa tiek padarīta arvien puritāniskāka, turklāt tas notiek uz dažādu minoritāšu, „citādā” un „nesaprastā” rēķina, mēģinot bērniem jau no mazotnes iepotēt mītu par heterogēnu sabiedrību, kurā jebkādas novirzes no normas ir nicināms izņēmums. Apstākļos, kuros tiek ierobežota ne vien mākslinieciskā, bet arī vārda un cilvēktiesību brīvība, ir svarīgi neklusēt un neļaut sevi marginalizēt. Uztveriet nepieklājīgās bildītes uz demokrātiskiem auduma maisiņiem kā apkārtējiem veltītu atgādinājumu par to! | |
 Kristians Brekte. Pirmais randiņš. Papīrs, akvarelis. 65 x 30 cm | |
| Mazie NE / tikumiskie vēstījumi Skaidrīte Lasmane Par tematu „māksla un tikumība” būtu vai nu jāklusē, vai arī laiku pa laikam jāatminas iepriekš teiktais. Kopš Platona gadsimtu garumā par to ir nepārtraukti uzdoti jautājumi kopā ar milzīgu nevienprātīgu atbilžu tīklu. Vai jel kas jauns te pievienojams? Ja nu vienīgi jautājumu un atbilžu mūsdienīgāks ierāmējums. Lai par kaut ko vienotos, vispirms būtu noskaidrojams salīdzināmo parādību saturs. Ko saukt par mākslu mūsdienās, un vai tai ir robežas? Ikviens mākslas darbs ir savveida vēstījums, ko no citiem atšķir tā spēles raksturs, pārpraktiskums, tēlainā valoda un citi ar estētisko lauku saistīti fenomeni. Ar mākslu var saprast diskursīvu radīšanas lauku, kurā brīvi veidoti tēli, stāsti, nozīmes, izteikti vērtējumi. Tikums savukārt raksturo auglīgu darbību un sadarbību, gudru brīvību darīt labu sev un citiem, zinot un protot rīkoties atbilstoši normai, vērtībām, kultūrā iekoptiem kopā būšanas un sevis paša vadīšanas paradumiem. Abi tie ir radīšanas lauki. Ne velti seno grieķu valodā tie apvienoti kalokagatijas jēdzienā, ko Zenta Mauriņa trāpīgi tulkojusi ar „daiļlabais”. Tas, kas kopīgs šiem diviem kultūras laukiem, kuri veido kultūras pamatkapitālu, ir citādā, no ikdienas un esošā atšķirīga un bieži tai izaicinoši pretstatāma radīšana. Pārmaiņu nemiers, sevis un pasaules nepabeigtības un nepilnības izjūta virzījusi pārradīšanas tiecību. Atšķirīgs ir veids, kādā ikdienas pārrāvums paveikts. Abu ceļi gan krustojušies, gan gājuši paralēli, bet nereti pašķīrušies vai pat karojuši, aizstāvot savas autonomijas tiesības. Vairāk gan savas brīvās radīšanas robežas pret morāles iebildumiem aizstāvējusi māksla. Morāle savukārt dažkārt līdzīgi ideoloģijai izmantojusi mākslu kā izcilu instrumentu savu vērtību nostiprināšanā. Kādreiz bijis vienkāršāk un skaidrāk. Vēl vairāk – par daudz skaidri un noteikti. 1971. gadā latviešu valodā izdots no krievu valodas tulkotais krājums „Tikumiska un netikumiska māksla”. Tajā viens no vadošiem padomju filozofiem Evalds Iļjenkovs pieprasījis skaidrus kritērijus īstas un neīstas mākslas nošķīrumam (15. lpp.). Viņš pats tos vēstījis Vīnē skatītās amerikāņu popārta izstādes kopsakarā: „Es pēkšņi apzinājos, ka manā nabagā galvā notiek kaut kas nelāgs, un, iekams izpratu notiekošo, man kļuva slikti. Tieši fiziski slikti. Biju spiests pārtraukt apskati un iziet svaigā gaisā.” (16. lpp.) Tas par neīsto, t. i, modernistisko jeb buržuāzisko mākslu. Par tikumiski pareizo atzīta „komunista acīm” veidotā māksla. Līdzīgā veidā mākslas tikumību savulaik izlēmis vācu nacionālsociālisma vadonis, sacīdams runu izstādes „Izvirtusī māksla” atklāšanā 1937. gadā. Iespējams, ka tieši dažādu partiju kongresos lemtās tikumiskās un netikumiskās mākslas nošķīruma dēļ mūsdienu estētikā uzsvērtas divas pieejas – autonomisma un saiknes atzīšana. Radikālākie un mērenie autonomisti brīvības vārdā norobežo mākslas estētisko aspektu no citiem, kamēr saiknes atzinēji pieļauj zināmu mākslas sasaisti ar ārpus tās notiekošajiem politiskajiem, sociālajiem un morāliskajiem procesiem. Tieši saiknes atzīšana izvirza mākslas un mākslinieka brīvības, atbildības, tikumiskuma problemātiskos jautājumus un vainojumus. 21. gadsimtā vēlme cenzēt un partejiski vadīt mākslas tikumību vairs iespējama vienīgi kā smieklīgs vai traģikomisks anahronisms. Arī Šillera optimisms par cēlas dvēseles iekopšanu ar estētisko audzināšanu un cildeniem paraugiem mākslā vismaz uz laiku atlikts, jo mūsdienu māksla nerada cildeno vien, bet izzina nepievilcīgo, nelietīgo un bīstamo realitāti cilvēkā, politikā, sabiedrībā. Tā nepieklājīgi iemet tieši sejā patiesību par cilvēka ne-cēlajām, graujošajām, smieklīgajām vai destruktīvajām vēlmēm, ko tas pieklājīgi tikumiski slēpj. Dažkārt tā izklaidē un uzjautrina, spēlējas pati ar sevi, pielāgodamās dažādām gaumēm, lai pēc iespējas kliedzošāk darītu sevi pamanāmu atbilstoši informācijas gadsimta un komunikācijas tehnoloģiju iespējām. Nereti tai pašai gadās pagrimt varas un naudas konjunktūrā. Tomēr diskusijas par mākslinieka atbildību un tikumību paliek dienaskārtībā. Vienlaikus ar tām garumā stiepjas sabiedrības samaitāšanā un netikumības vairošanā vainoto mākslinieku saraksts. Savulaik tajā nešaubīgi iekļauta Aspazija ar lugu „Zaudētās tiesības” kopā ar mākslinieces spītīgo atbildi: „Es neprasu, lai sievietēm arī būtu atļauja uz netikumību tādēļ, ka vīrietis ir netikumīgs, bet es prasu, lai tie abi vienādi būtu tikumīgi.” (Aspazija. Kopoti raksti. 5. sēj. Rīga: Liesma, 1988, 461. lpp.) Tikumības pārkāpēju sarakstu veidojuši ne tikai „pilsoniski” mākslas patērētāji, baznīcu un politiskās varas pārstāvji. Aristofana komēdijā „Vardes” paši grieķu traģēdiju rakstnieki iedegušies strīdā: Aishils apsūdz Eiripīdu ļaužu samaitāšanā. Gēte Beranžē dziesmu pamatā saskatījis netikumisku, piedauzīgu materiālu, tikai meistarīgi slēptu, lai atstātu tikumiska sacerējuma iespaidu. Taču blakus vainojumam pastāvējusi arī morāli divdomīgu un strīdīgu viedokļu aizstāvība. Noziedzniekus un politiķus par izcilākajiem vīrišķības iemiesojumiem savā „Zagļa dienasgrāmatā” (1949) atzinis cietumnieks un rakstnieks Žans Ženē, un viņa tiesības uz šādu redzējumu aizstāvējis rakstnieks un filozofs Žans Pols Sartrs, apbrīnojot brīvo izvēli dzīvot tik pārdrošu dzīvi. Viņš gan saskatījis tajā arī zināmu patoloģijas devu un ieminējies par garīgām novirzēm, tomēr vienlaikus atzinis, ka bez tām kultūrā nebūtu tādu intuitīvu, pārjuteklisku atklāsmju, kuras normālam cilvēkam sapņos nerādās. (Sartre, Jean-Paul. Baudelaire. N.Y.: New Directions, 1967, p.32.) „Sagādāt otram ciešanas nenozīmē tikai noārdīt, bet arī iegūt un radīt, jo saites, kas saista upuri ar mocītāju, ir pēc savas dabas erotiskas.” (Turpat, 28. lpp.) Ikviens mākslas darbs ir mazs publisks vēstījums, zīme kopā ar nozīmēm, kas tajā iekodētas un atšifrējamas komunikatīvi. Jo nenoteiktāks, daudznozīmīgāks un noslēpumaināks vēstījums, jo vairāk tas piesaista ar savu nepabeigtību un iekļauj estētiskās mīklas minējumos, jo tas piemērotāks pārdomām un pārdzīvojumam. Māksla gatava atstāt pēdas domāšanā un emocionālajā kultūrā, atbalsoties vēsts saņēmējā, lai atpakaļ saņemtu atzīšanu, apbrīnu un atbalstu. Kāpēc šie mazie (diskursīvie) vēstījumi mākslas valodā tik bīstami? Vienu iemeslu minējis kristīgās baznīcas teorētiķis 4.–5. gadsimta cilvēks Augustīns, novērodams, ka ar jutekliski tēlotā apbrīnojamo pievilcību vairojas dvēseles haoss un „katra nesakārtota dvēsele ir pati sev sods” (Augustīns. Atzīšanās. Rīga: Liepnieks / Rītups, 2009, 23. lpp.). Skaistums, kas mākslā, magnētiski piesaista. Ievilināt var gan ar labo, gan naida runas estetizāciju, ar erotiskās mākslas gaumīgumu un vulgāru pornogrāfiju, ar labvēlīgo un brutālo. Skaistumā ietērptais netiklais, perversais, neķītrais bīstami pieradina ne mazāk par cildeno. Nepietiekamas mākslinieciskas kvalitātes dēļ to var pakļaut tiesiskai atbildībai. Ne velti ASV un citu valstu likumos par kriminālu atzīta vulgārā, brutālā un neķītru baudkāru vēlmju vairošana. Otra mākslas mazo vēstījumu bīstamība parasti saskatīta mākslas iesaistē kanonizētu sociālo normu, noteikumu un vērtību pārvērtēšanā. Tā ne vienreiz vien radījusi publisko sfēru, kuras rituāls iznākums ir pieradinājums domāt, vērtēt, just brīvāk un neaizspriedumaināk. Visvairāk pārmetumus izpelnījusies mākslas moralizējoši didaktiskā tendence. Krievu rakstnieks Vasilijs Šukšins izteicis skumjas par pārlieku centīgu pozitīvismu mākslā, kad varonis „ir tik pozitīvs, pilnīgs, tikumīgs, saprātīgs, mērķtiecīgs, ka kļūst skumji” (Tikumiska un netikumiska māksla, 113. lpp). Pēc sociologa Karla Mannheima, moralizēt nozīmē dot padomus, brīdināt un vest uz pareizā ceļa, visu to darot sprediķa tonī. Taču var mainīt tikai to, ko tu patiešām labi pārzini, un zināt nozīmē izprast parādību norisi reālos apstākļos (actual conditions) (Mannheim, Karl. Sociology as Political Education. Brunswick and London: Transaction, 2001, p. 169). Mazie, talantīgie vēstījumi provocē, iepazīstina ar citu pieredzi. Tā var nebūt nevainojama, skaidra, pozitīva un droša. Tomēr kopā ar mākslas uztvērēja kritisko domāšanu, ar viņa estētisko gaumi tā visbiežāk ir veselīgs pamudinājums mainīt kaut ko savā vienmēr nepilnīgajā esamībā un ierobežotajā pieredzē. | |
| Atgriezties | |
