VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par mākslas kritiku | |
 Jānis Jaunsudrabiņš. Zariņa stils, Madernieka stils. Karikatūra. „Atpūta”, 1940. gada 1. marts, 24. lpp. LMA Informācijas centrs, J. Madernieka lieta | |
| Janvārī pirmo reizi notikusī Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā pasniegšana šķiet iekustinājusi procesus, kas ietver kritikas galveno mērķi – raisīt diskusijas. Kritikas termina etimoloģija saistīta ar latīņu vārdu critica un sengrieķu kritikē (technē), kas nozīmē „māksla spriest, vērtēt”. Vērtēt, kā zināms, iespējams tikai salīdzinājumā. Salīdzināt, izteikt spriedumu „var, pamatojoties uz glezniecības vēstures studēšanu,” pirms simts gadiem rakstīja mākslinieks Jēkabs Kazaks. Kopš tā laika gan māksla, gan kritikas prakse ir mainījusies. „Lai mākslinieks varētu radīt, viņam vajadzīga individuāla izpratne, lai mākslinieks kļūtu mākslinieks, viņam vajadzīga kolektīva izpratne” – šī Kazaka pārliecība, tā vien šķiet, sasaucās ar tolaik vēl Staļina neapēnotajiem Marksa uzskatiem par kolektīvo apziņu – proti, ka, indivīdam realizējot savu gribu, tiek realizētas visas sabiedrības intereses. Savukārt, liberālisms, kas ir kapitālisma pamatā, atbalsta indivīdu, meklē kompromisus, lai izprastu un atbalstītu tā rīcību arī tad, ja tā nesaskan ar sabiedrības interesēm, pieļaujot, ka viss ir relatīvs. Tas nevar neietekmēt mākslas kritiku. Tieši valdošā estētiskā relatīvisma dēļ mūsdienās nav iespējams vienoties par kopsaucēju, nav veida, kā noteikt mākslas darba kvalitāti vai mazvērtību. No otras puses, jau senie grieķi zināja, ka izpratne par skaisto ir subjektīva, un arī Deivids Hjūms 1742. gadā rakstījis, ka lietu skaistums eksistē vienīgi prātā, kas tās izprot. Tāpēc dziļās zināšanās un salīdzinājumā balstīts mākslas darbu vērtējums aizvien ir aizraujoša lasāmviela, lai kad tā būtu rakstīta – šodien, pirms simts vai tūkstoš gadiem. Inga Bunkše | |
 Inese Dujaka. Not Dressed for Conquering Austriešu māksliniece Inese Dujaka (Ines Doujak) jau ilgāku laiku savos darbos pēta attiecības starp Eiropu un Latīņameriku, taču viens viņas darbs – Not Dressed for Conquering – 2015. gadā izraisīja skandālu, izstādes The Beast and the Sovereign slēgšanu un Barselonas Laikmetīgās mākslas muzeja direktora Bartomeu Marī (Bartomeu Marí) atkāpšanos no amata. Darbs, kurā attēloti bijušais Spānijas karalis Huans Karloss un Bolīvijas strādnieku līdere un feministe Domitila Čungara seksuālā aktā ar suni, tika traktēts kā pornogrāfisks. Māksliniece uzsver, ka darba pamatdoma bijusi varas arhetipu kariķēšana. | |
| Formulēt procesus Uz „Studijas” jautājumiem atbild mākslinieks Kristaps Ģelzis "Studija": Kas ir mākslas kritikas mērķis? Kristaps Ģelzis: Pētīt, analizēt un ar zinātniski argumentētu precizitāti formulēt procesus, kas veidojas telpā starp skatītāju, katru jaunu mākslas darbu un mākslas faktiem kopumā. S.: Ko mākslinieks gaida no kritikas? K.Ģ.: Ar faktiem pamatotu argumentāciju. S.: Vai mākslas kritika ietekmē skatītāja domāšanu par mākslu? K.Ģ.: Kā jebkura patēriņa produkta eksperta anotācija. S.: Vai internets (blogi, komentāri) ir labs vai slikts mākslas kritikai? Vai tas aktualizē jautājumu par elitārismu iepretī populismam? K.Ģ.: Interneta vides lietošanas paradumi ir fragmentāri un virspusēji – kas bieži ir pretrunā ar mūsdienu mākslas formu uztveres garu. Tamdēļ tie neizbēgami pašveido interešu grupu paviršas „domnīcas”, kurās elitārisms organiski saplūst ar populismu. To noteikti nevarētu definēt kā mākslas kritiku, bet gan kā tās resursu. S.: Vai mākslas pasaules globalizācija ir mainījusi mākslas kritiku Latvijā? K.Ģ.: Tā ir kļuvusi par neatņemamu kūltūrpolitikas sastāvdaļu un tās nosacītu „neatkarīgo ekspertu”. Loģiski, ka globalizācija spēcīgi pasvītro provinciālismu. Latvijā nav mūsdienīga, kvalitatīvi kritiska mākslas pētījuma par tās ietekmēm uz mākslas procesiem un to ārup-iekšup-un-otrādi vērstajiem vektoriem. S.: Vai mākslas tirgus ietekmē mākslas kritiku Latvijā? K.Ģ.: Latvijā mākslas tirgus ir ļoti vājš, un tas visdrīzāk neietekmē kritiku. Pretēja aina veidojas, ja mēs formulējumu „mākslas kritika” aizvietojam ar „mediju informācija”. S.: Vai mākslas kritikas funkcija ir analizēt mākslas pasaules institūcijas? K.Ģ.: Nezinu, manuprāt, šodien mākslas kritikai, lai tā spētu būt objektīva, ir jāanalizē pilnīgi viss. S.: Vai jūtama mākslas kritikas krīze? Ja, jā, tad kas to ietekmē? K.Ģ.: Jau 15 gadus. Nav neatkarīga institucionāla, profesionāla un finansiāla pamatojuma uzskatīt, ka tā varētu beigties. (Atbildē uz šo jautājumu neietilpst kategorija „mākslinieku autobiogrāfiskie izdevumi un aktuālo izstāžu apraksti”.) Latvijā mākslas kritika diemžēl ir gandrīz pilnībā integrējusies žurnālistikā. S.: Vai mākslas pasaule atstumj mākslas kritiku? K.Ģ.: Nē, tieši otrādi. S.: Pastāv uzskats, ka jebkurš var būt mākslinieks. Vai, sabalsojot jautājumu ar šo uzstādījumu, jebkurš var būt mākslas kritiķis? K.Ģ.: Nē, uzskatu to par provinciālisma pazīmi. Protams, ka kritiķim ir vēlama izpratne un praktiska saskarsme ar mākslas darba radīšanu. Ir vieglāk paciest neveiklu valodu nekā slēptu profesionālas izglītības trūkumu. | |
 Johans Valters. Akords. Audekls, eļļa. 30x20,3cm. 1905–1907 Privātkolekcija Attēls no Kristiānas Ābeles grāmatas “Johans Valters” (2015) | |
| Aicinājums uz kritiku Ilva Skulte Kritika it kā pati uzprasās pēc kritikas – balsis par tās krīzi vai pat nāvi mūsdienās skan no dažādām pusēm ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Turklāt kritikas kritizētāju pozīcijas ir atšķirīgas un pretrunīgas. Vieniem ievērības cienīgs liekas fakts, ka kritikai mediju saturā tiek atvēlēts arvien mazāk vietas, citiem – ka kritikas tāpat jau par daudz, jo to – it sevišķi padziļinātu un balstītu nopietnā analīzē – patiešām gaida un izlasa arvien mazāks cilvēku skaits, teju vai tikai paši mākslinieki un mākslas pasaules administratori – organizatori. Vieniem kritiķi ir pārāk neobjektīvi, otriem – šķiet, tieši meklētās objektivitātes dēļ – virspusēji, nemācīti un nepietiekami izprotoši; vēl citi ir pārliecināti, ka kritiķa misija ir skaidrot un padarīt visiem saprotamu mūsdienu konceptuālo mākslu, tādēļ vienalga, kur (un kam) viņš to dara. Vieniem rūp kritikas saturs, otriem – forma, trešajiem – kritiķa brīvība, ceturtajiem – statuss sabiedrībā, kas patiesībā simboliski ir drīzāk ieguvis prominenci, ar kādu no mākslas pasaules pabērna lomas (kritiķis kā nepietiekami talantīgs mākslinieks) mūsdienu neoliberālajā pasaulē kritiķis pārcēlies absolūti svarīgajā eksperta lomā (kritika kā nepieciešamais portfolio elements, mākslas pasaules spēlētāja sabiedrisko attiecību instruments). Tieši ar ekspertu tīklu palīdzību tādās sabiedrībās kā mūsējā mākslas pasaulē veidojas ne vien simboliskais, bet arī visi citi kapitāla veidi. Tādēļ kritiķis parasti tiek gaidīts, respektēts un mīlēts – vai nu apmaiņā pret konkrētu samaksu (veidojot kritiku kā sabiedrisko attiecību materiālu), vai arī apmaiņā pret „draudzību” (lasi: saudzību). Neskatoties uz sagatavēm šajā jomā, kritiķis tomēr no mākslas industrijas viedokļa ir “aklais punkts”, jo līdz galam paredzēt viņa gājienus – vērtējumus, izpratni, toni, vārdu izvēli; visu, kas emocionāli uzlādētā situācijā nereti rada šoku – diemžēl nevar pat viņš pats. Turklāt paradoksālā kārtā viņš jūtas nevis brīvs, bet gan atkarīgs no redakcijas, māksliniekiem, auditorijas, zināšanām, gaumēm, priekšstatiem par vērtīgo, skaisto; viņš ir sava veida ekstravagants apkalpotājs. Latvijā nereti dzird sūdzamies par trim problēmām: 1) ka nav vietas, kur publicēt mākslas kritiku; 2) ka nav, kas to raksta; 3) ka kritika vispār nav kritiska. Visas šīs problēmas ir savā starpā saistītas, paradoksāli pretējas un galu galā veido visai bēdīgu ainu, ja tās akceptējam – prasmes un kritķa personība attīstās vairāk praksē, nevis mācībās, jo kritiskums, pretēji domātajam, ir brīvības jautājums, savukārt vietas veidojas saiknē ar auditorijas pieprasījumu, bet tas izriet no tradīcijām, gaidām un pieprasījuma – un nav izslēgts, ka visvairāk „nepieradinātā” kritika iegūst stabilāku auditoriju ar savu „nepareizību”, ja vien tā nav pašmērķīga un balstās pārdomās, zināšanās un trāpīgā analīzē. Neapmierinātībai ar kritiku, visticamāk, ir vairāki iemesli, bet tās pats pamats ir neskaidrība par kritiķa identitāti, viņa darba mērķiem, funkcijām un normām. Tādēļ kritikas kritikai vispirms būtu jānoskaidro, ko tad mēs sagaidām no kritikas un kas šie „mēs”, gaidītāji, esam. Uz pēdējo jautājumu atbildot pavisam virspusēji, acīmredzot gaidas, ko kritika vai nu apmierina var neapmierina, var būt vismaz trejādas. Pirmkārt, mākslas joma (dažādās mākslas nozares kā kultūras kontinuitātes anklāvs, mākslas industrijas, skaistā un cildenā radīšana un mākslinieciskās pašizpausme ir tikai dažas no skatījuma piedāvājumiem tam, ko patiesībā apzīmē šis vārdu savienojums, tādēļ sauksim to vienkārši par mākslas jomu) sagaida no kritikas sava veida „kvalitātes uzraudzību” un skaidru definējumu, kas mākslas jomas darbiniekiem palīdzētu orientēties laukā un tādējādi veicinātu attīstību (ar to saprotot kustību, radošumu, jauninājumus, oriģinalitāti utt.). Šajā nozīmē kritiķis dara (iespējams, ievērojami sliktāk) to pašu, ko mākslinieks, respektīvi, ir tāda kā mākslinieka „ārējā apziņa” – slikta, laba, stimulējoša, bet arī izpratni un kontekstualizāciju veicinoša, ja kritiķis piedāvā veidu, kā un saistībā ar ko jālasa un jāuztver mākslas darba vēstījums. Otrkārt, kultūras un mākslas mediju vai mediju nodaļu auditorija no kritikas gaida skaidru un vairāk vai mazāk padziļinātu vai izklaidējošu ceļvedi šajā pasaulē – vispirms informāciju par izstādēm un darbiem, ko vērts aplūkot, un to skaidrojumu. Tad vērtējumu par šiem darbiem, tendencēm un īpaši vērtīgu notikumu izcēlumu. Tomēr kritikas adresāts zināmā mērā ir sabiedrība kopumā, kas nav tikai Latvijas paskopā mediju kultūras satura meklētāja, bet arī tā, kas tieši kritiku vispār nepatērē, tomēr uztver tās vēstījumu kaut ar starpnieku – skolotāju, viedokļu līderu, sociālo tīklu utt. – palīdzību un nereti arī pati meklē kritiķu rakstus – piemēram, pirms iegādājas kādu mākslas darbu privātai kolekcijai vai dāvanai, vai lai sagatavotu skolas darbu. Šadi kritiķa darbs ir lielā mērā orientēts uz nākamajām paaudzēm, jo kritiķis ir ne tikai mākslas informācijas plūsmas vārtsargs, bet arī kultūras mantojuma un sava veida kanona veidotājs, un šī ir ārkārtīgi nozīmīga, kaut arī ne vienmēr pamanāma loma. Tomēr kritiķis, lai arī viņa darbi nereti kļūst par avotu nākotnes pētniekiem, nav tiešā veidā mākslas zinātnieks; viņš var atļauties sekot impulsam un būt oriģināls. Šajā veidā viņš ir ekstravagants vidutājs-komunikators. Tādēļ, manuprāt, no kritiķa obligāti nevajadzētu gaidīt sekošanu strikti definētai metodei un stila vienkāršību. Nereti intuitīva aptuvenība apvienojumā ar spožu stilu ļauj emocionāli precīzāk uztvert, ko kritiķis ir uztaustījis, interpretējot, izprotot, ietiecoties mākslas darba kā fenomena būtībā un uztaustot pašu tā jēgu; kritiķim ir jābūt maksimāli jūtīgam un neatkarīgam, tostarp no valdošajām pieejām un zinātniskajām paradigmām. Kritiskā domāšana un kritiska izteiksme ir kritikas pamatu pamats. Bet šim pamatam nepieciešami jābūt ārpus pašas kritikas kā tādas – tās kultūras kontekstā; tur notiktu sava veida vienošanās par vērtībām, normām un valodu (kritisku skatījumu kā sabiedrisku labumu, kritiku kā normu un kritikas stila brīvību). Tur veidotos gaidītais impulss – aicinājums uz analītisku un stimulējošu kritiku, kādas Latvijas mediju ainavā pietrūkst visvairāk. Kritikas kritikai būtu jāapraksta kritika kā objekts, padarot kritiķi no apkalpotāja un komunikatora par neatkarīgu aģentu, kas pats iniciē tēmas, nevis seko redaktora piedāvājumam vai mākslinieka, kuratora, muzeja priekšlikumam, kas pats izdomā rakursus un nebaidās vērtēt. | |
 Rihards Zariņš. Honor Latviensis Romana Sutas un Jūlija Madernieka karikatūra Publicēta grāmatā “Richarda Zarriņa atmiņas” (2015) No: LMA Informācijas centrs, R. Zariņa lieta | |
| Attiecības un kritika Uz „Studijas” jautājumiem atbild Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā pirmais laureāts – mākslas kritiķis Vilnis Vējš. "Studija": Kas ir mākslas kritikas mērķis? Vilnis Vējš: Rodas pretjautājums, kas tos mērķus var izvirzīt un kam? Kas ir mākslas kritika kopumā? Ir daudz dažādu autoru, un katram no viņiem ir savi mērķi. Mēs par kritiku uzskatām tekstu korpusu, kas pavada mākslas norises. Man nav konkrēta mērķa, ko es vēlētos ar kritiku panākt; vienkāršojot, mans mērķis ir apmierināts redaktors. Katrā rakstā ir sava doma, ko es vēlos pavēstīt un zem kuras es parakstos. Tādi plaši vispārinājumi, man liekas, ir aizķērušies no laikiem, kad Latvijas Mākslinieku savienībā bija kritikas sekcija, kurā tika definēti kritikas mērķi un loma. Nav vajadzīgs visiem tāds kopīgs konsenss. S.: Vai mākslas kritika ietekmē skatītāja domāšanu par mākslu? V.V.: Domāju, ka ietekmē. Vienīgi – cik ir to lasītāju, kas tiešām lasa par izstādēm un uz tām arī iet? Paskatoties statistiku, redzam, ka labi apmeklētas ir izstādes lielajās telpās ar skaļiem vārdiem, kuras pavada reklāmas kampaņas. Es ticu, ka ir kāda daļa, kas paši domā līdzi tam, ko skatās un kuriem ir arī interese apskatīties, ko presē vai internetā ir teikuši vai domājuši citi profesionāļi. Man svarīgs darba lauks šķiet tās mazās izstādes, kuru skatītāju loks, iespējams, ir ļoti ierobežots. Tur parādās mākslinieki, kas nav tik plaši pazīstami, lai piesaistītu cilvēku pūļus. S.: Vai interneta blogi, komentāri ir labi vai slikti mākslas kritikai? V.V.: Gan labi, gan slikti. Grūti noliegt civilizācijas progresu un teikt, ka kaut kad bija labāk. Kad tad bija labāk? Mēs paši ļoti daudz informācijas smeļam no interneta, un problēma ir to informāciju saprast, sakārtot un izšķirot, kas ir uzmanības vērts un kas ne. Domāju, ka ar tādām pašām problēmām saskaras lasītāji, un blogi vai tvitera ieraksti viņiem, iespējams, ir kaut kas līdzīgs sarunām, kādas arī agrāk notika par to, kas ir redzēts, kas paticis un kas nav paticis. Mēs, piemēram, uzzinām prominentu kritiķu domas par kino, vienkārši ieklikšķinot, kas ko ir teicis. Tāpat par mākslu. Agrāk tādas iespējas bija stipri limitētas. Ir arī liela daļa neprofesionālu komentāru, bet es tur nekādu problēmu neredzu, jo, ja cilvēki kaut ko ir redzējuši un grib izteikties, lai viņi to dara. Un otrs mans novērojums – tiešām svaigu un interesantu viedokļu jau ir ļoti maz. Paradokss ir tas, ka kāds izteikums vai izmesta frāze multiplicējas. Tā sauktie parastie skatītāji un lasītāji arī pauž domas, kas ir kaut kur jau dzirdētas vai lasītas, tāpēc ka to teicis kāds viedokļu līderis – tas, kurš pirmais ierakstījis tviterī kādu īsu komentāru un kuram ir daudz sekotāju. Tad apmēram jau var nojaust, uz kuru pusi stūrē viss kuģis. Tālāk tas multiplicējas milzīgos daudzumos. Mums liekas, ka viedokļu it kā ir daudz, tikai nez kāpēc tie visi ir vienādi, ar vieniem un tiem pašiem argumentiem. S.: Vai tas aktualizē jautājumu par elitārismu iepretī populismam? V.V.: Jājautā, kam vajadzīgs elitārisma un populisma nošķīrums. Kritiķiem pašiem – droši vien. Varētu būt, ka mākslinieki to grib. Nevajadzētu pārspīlēt lomu, ko kritiķi vēlētos ieņemt mākslinieka radošajā dzīvē. Un lai tie, kas domā, iet uz kādu izstādi vai ne, paši brīvi izvēlas, kur viņi smeļ informāciju un pēc kā vadās. Labāk, ka iet, nekā neiet nemaz. Kas tad vēl mums paliek? Kolekcionāri, pircēji. Droši vien, ka arī viņi lasa un respektē kādus viedokļus. Domāju, ka mēs, kas saucam sevi par profesionāļiem, arī tā esam sākuši – gājuši uz izstādēm un lasījuši mūs interesējošās atsauksmes. Es līdz šai baltai dienai vienmēr izlasu Ineses Lūsiņas koncertrecenzijas, kaut arī zinu, ka to koncertu neatkārtos. Bet tad man vismaz rodas sajūta, ka esmu kompetentas personas informēts, par to, kas notiek. S.: Vai mākslas pasaules globalizācija ir mainījusi mākslas kritiku Latvijā? V.V.: Tā noteikti ietekmē. Mēs tagad arī kritiskos tekstos varam lasīt citu leksiku un citu argumentāciju, nekā vēl pavisam nesen. Mēs cenšamies salāgot savu tradicionālo izteiksmes veidu ar to, kādas kritikas mēs lasām angļu valodā. Reizēm pat pēc žargona vārdiem vai tā saucamās „profesionāli parazītiskās leksikas”, to var nojaust – kāds atkal kaut ko „reflektē” un „pēta”. Tie ir aizguvumi. Domāju, tas pats notiek arī ideju un domu ziņā. S.: Vai mākslas tirgus ietekmē mākslas kritiku Latvijā? V.V: Gribas atkal jautāt, kas tas īsti ir. Mākslas tirgus mani īpaši ne ietekmē, un es neesmu saskāries ar to, ka kāds tirgus dalībnieks man maksātu lielu naudu par vajadzīgā viedokļa paušanu. Visa vizuālās mākslas joma jau ir praktiski nodota privātās rokās. Nav kā teātros, kas ir valsts iestādes, kuros ir direktoru konkurss, un no kuriem mēs gaidām labumu visai sabiedrībai. Skaidrs, ka galerijas ir privātas un ko tās grib, to izstāda, un vienīgais valsts muzejs taisa izstādes par privātu mecenātu naudu. Mums jau nav arī valsts izdevniecības. Avīzes un žurnāli ir privāti uzņēmumi. Ir arī dažādi žanri – piemēram, ja izdod mākslinieku katalogus, tad ievadā pēc definīcijas nav paredzēts mākslinieku vērtēt zemu. Piemēram, „Kultūras Dienai” ir sadarbība ar ABLV Charitable Foundation, kas atbalsta topošo laikmetīgās mākslas muzeju. Tas nekādā veidā netiek slēpts, bet skaidri norādīts. Mēs rakstām par māksliniekiem un [ar topošo muzeju saistītajām] problēmām; bija arī [rakstu] sērija par fondā esošajiem darbiem. Visu muzeja funkcija ir popularizēt savas kolekcijas. Kur tajā visā ir brīvās preses vieta? Tā saistīta ar faktu, ka izdevēji ir ieinteresēti izdot izdevumus, ko lasa. Paust neuzticamus viedokļus nozīmētu gremdēt preses izdevumu. Cilvēkiem ir jātic, ka viņiem tiek sniegta neatkarīga informācija, un tad arī medijs spēs izdzīvot. Protams, mēs saskaramies ar masīvām PR kampaņām – tikko redzējām Raiņa un Aspazijas gadu, no vienas puses, un Džemmas Skulmes, no otras. S.: Vai mākslas kritikas funkcija ir analizēt mākslas pasaules institūcijas/iestādes? V.V.: Jā, tas, iespējams, varētu būt pat viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Bet atkal jājautā, cik mēs esam neatkarīgi no šīm institūcijām. Cik lielā mērā mūsu sabiedrība ir gatava atbalstīt kritiskus viedokļus. Es uzskatu, ka, piemēram, tādā avīzē kā „Kultūrzīmes”, kas saņem krietnu finansējumu no valsts, gandrīz vispār neparādās institūciju kritika. Labēji konservatīvā ievirze spraucas ārā pa katru vīli. S.: Vai esi saņēmis kritiku par paša pausto kritiku? V.V.: Man nešķiet, ka es rakstītu tik nepamatotas vai asas kritikas, lai mani kāds ņemtu tik ļoti par pilnu, ka būtu ieinteresēts apklusināt. Zinu, ka man ir indīga tipiņa slava, pie kā visi jau pieraduši, bet, ja jūs palasītu, tad man to indīgo tekstu nemaz nav tik daudz. Esmu par korektu viedokļu līdzāspastāvēšanu. Man šķiet, ir tā: mākslinieks savu pozīciju ir paudis ar mākslu, bet kritiķis ar tekstu, un, iespējams, ir vēl kāds cits kritiķis, kuram ir atšķirīgs viedoklis. S.: Vai ir jūtama mākslas kritikas krīze? Ja, jā, tad kas to ietekmē? V.V.: Es teiktu, ka agonija (iesmejas). No otras puses, parādās jauni cilvēki, un viņi raksta, bet tas nav ilgi, jo katrs saprot, ka to savu enerģiju vajag vērst kaut kādā mazliet rentablākā virzienā. Tiem, kuriem izdodas apvienot dažādas darbības izpausmes, iztika ir. Tādu brīnumu kā Normunds Naumanis, kurš pat nesēdēja redakcijā, bet tikai rakstīja, vienkārši vairs nav. Arī viņš patiesībā tāds nebija, rakstīja par Holivudas produkciju, ar to izklaidējot lasītājus. S.: Vai mākslas pasaule atstumj mākslas kritiku? V.V.: Esmu bijis abās pusēs. Tā varbūt ir mana īpatnība, un to es arī izmantoju, ka pārredzu to laukumu arī otrā – prakses – pusē. Pirmkārt, nevajag pārspīlēt kritikas ietekmi un nozīmi; otrkārt, katrs mākslinieks izturas pret savu mākslu kā pret bērnu vai laulāto draugu, tātad loģiski, ka viņš to aizstāv. Es pārāk negribu jaukt attiecību un rakstīšanas jomas, jo mums ir talants visas domstarpības pārvērst par attiecību problēmām. Ir maz cilvēku, kuri spēj tolerēt citu uzskatus. Un, ja nespēj, tad ir traki. Bet, protams, arī kritiķiem jāpatur prātā: ja tu ej uz drauga kāzām, nav īstais brīdis teikt, ka līgava nesmuka. Ja viņš prasa tavu viedokli, tad varbūt, bet tik un tā ir viņa darīšana, ko izvēlējies. S.: Ja pastāv uzskats, ka jebkurš var būt mākslinieks, vai jebkurš var būt arī mākslas kritiķis? V.V.: Vārda brīvība dod iespēju rakstīt katram. Jautājums, vai rakstītājs pats sevī atrod motivāciju to darīt, vai kāds to lasa un kas to no viņa pieprasa. Tādēļ jau pastāv zināma hierarhija – ir blogi un feisbuka ieraksti, pļāpas un ir respektabli mediji. S.: Kā tu sevi raksturotu kā kritiķi? Kā recenzentu/apskatnieku? Esejistu? Kāds apzīmējums tev pašam šķiet piemērotākais? V.V: Recenzija ir mans pamata žanrs. No otras puses, man patīk arī tā saucamais portreta žanrs, lai gan tas ir tāds vecmodīgs, bet tur labums ir tas, ka izvēlos portretēt cilvēkus, ko tiešām pazīstu, līdz ar to tekstiem ir lielāka vērtība. Ja kādu esmu iepazinis dziļāk, man veidojas sava individuālā interpretācija. S.: Vai rakstītājam ir jāzina, kā top mākslas darbs? V.V.: Ļoti dažādi. Mākslas filozofi vienmēr min globāli pazīstamus paraugus un piemērus, jo tad auditorija zina, par ko ir runa. Ņem Rembranta „Danaju” un analizē, kā kas izpaužas! Ir mākslas kritiķi, kuri orientējas uz šī brīža procesu: kas notiek, kas parādās, kas ir perspektīvs, kas – aizejoša mākslas forma un tā tālāk. Jādomā, ka, lai par to rakstītu, ir jāzina vairāk, nekā var izlasīt grāmatās. Skatoties gleznas, skulptūras, videodarbus, es lieku lietā to pieredzi, ko esmu ieguvis, pats darot kaut ko līdzīgu. Es nevaru no tā abstrahēties, es redzu, kā ir ieklāts pagleznojums, kā lazējums. Pieļauju, ka cits to neredz, un tas varbūt viņa tekstā arī nav nepieciešams. Bet tas veido tos tekstus, kādus es rakstu. Ja es redzu anatomiski nepareizi uzzīmētu figūra un to, ka šī kļūda ir tipiska, tad man rodas jautājums, vai tā ir apzināta deformācija vai kļūda, vai ekspresijas paņēmiens. Ja cits to neredz, viņš varbūt raksta kaut kā citādi. Publika ļoti bieži ir ieinteresēta asajos viedokļos. Ir pieprasījums pēc agresijas. Bet vai tā ir atbrīvojošs spēks? Tad jāskatās, pret ko tā vērsta. Dažādās subkultūras un kontrkultūras, kas apšauba autoritātes, var radīt ko jaunu. Es nejūtos kā taisnības teicējs, kas iet karā ar visiem. Bet tāda teicamnieciska sen zināmā atkārtošana jau arī nav interesanta. S.: Ja nebūs, kas vērtē, salīdzina, tad var izveidoties situācija, ka visapkārt ir tikai zemas kvalitātes darbi. V.V.: Man taču ir iespēja izvēlēties. S.: Ja vairs nebūs ko izvēlēties? V.V.: Tas būs citu iemeslu dēļ. Ne jau tādēļ, ka es kādu pāraudzināšu. Drīzāk tie, kas varētu strādāt tā, kā man patīk, būs apmiruši badā. Es labāk pievēršu uzmanību kādam māksliniekam, kas, manuprāt, ir jāatbalsta. Man ir prasīta asā kritika... Bet to killera darbu mākslā dara konkurence. S.: Vai izdzīvo tas, kurš ir agresīvāks vai izpatīk konjunktūrai? V.V.: Ar elkoņiem cīnīties nav labs veids. Par konjunktūru – es taču neapkarošu visas pasaules kapitālistus, kas iegulda naudu sev ērtu produktu radīšanā, mēs nemaz neesam vienā svara kategorijā. Varu lietot tikai savu simbolisko kritiķa autoritāti, jo reālas varas jau man nav. Tad es varu pilnu krūti kādu aizstāvēt vai izcelt, pievērst kādam uzmanību, atbalstīt to, kas dara, kā man patīk. Tas ir vienīgais ceļš, kā es varu palīdzēt māksliniekam veidot karjeru. Jo ļoti daudzi vienkārši nogrimst vai arī pievēršas kam citam. Esmu mēģinājis sūtīt visus Purvīša balvas ekspertus skatīties mākslinieku, kas man šķiet tā vērts, bet nezinu, vai tas ir palīdzējis. Būtībā jau tas arī ir vienīgais veids, kā procesus kaut kā ietekmēt, jo „gruzīšana” ir tikai par prieku lasītājiem. Cilvēki, kas atnākuši uz izstādi un neko nav sapratuši, un vēl izlasa, ka tas ir sūds, ir ļoti apmierināti. Bet tas nevienam nepalīdz. Un tad ir PR projekti, kas makšķerē to manu akceptu, un man ir iespēja to nedot. Bet ir ļoti sarežģīti runāt par kaut kādu neatkarīgu pozīciju, jo tad man vajadzētu būt miljonāra atvasei, kas sēž savā neatkarīgā visumā un kaut ko dala pa kreisi un pa labi. (Ja es strādātu muzejā vai akadēmijā, man arī būtu kaut kādi ierobežojumi vai kādas vadlīnijas, kādas man ir „Dienā”, rakstu sērijas redaktora postenī.) Manā uztverē tie, kas nav saistīti ar institūcijām, arī ir vismazāk atkarīgi no kaut kādiem noteikumiem. Mākslinieku Kristapu Ģelzi un mākslas kritiķi Vilni Vēju intervēja Inga Bunkše | |
| Atgriezties | |
