VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rituāla instalācija Sanita Duka „Nogalināt BUTŌ X”. Dzīvā instalācija „Rīgas mākslas telpa”, Intro zāle 19.09.–18.10.2015. | |
 Skats no izstādes „Nogalināt BUTŌ X” Foto: Laimonis Stīpnieks | |
| Nosaukums „dzīvā instalācija” solīja ko vairāk nekā tikai instalāciju vai tikai performanci ar tai radītu dekorāciju. Izstāde – instalācija ar performances mākslinieku līdzdalību. Idejas autore – Simona Orinska. Intro zāle pārvērsta par procesuālu mākslas darbu. Šāda koncepcija ir atbilstošs paņēmiens, kā izstādes pamatā ietilpināt stāstu par Japānā radušos avangarda deju – butō. Mūsdienās tas ieņēmis mākslu starpžanra pozīcijas un guvis plašu izplatību visā pasaulē. Butō atpazīstams pēc raksturīgiem atribūtiem: balti krāsots ķermenis, palēnināta kustība. Ārpus skatuves telpas butō dejotāji kā kostīmu bieži izmanto tumšu uzvalku bez krekla un citiem statusu apliecinošiem aksesuāriem. Tieši šādi ģērbti ir performeri izstādes dzīvajā instalācijā, vizuāli no apmeklētājiem neatšķiroties. Lēnas kustības, ilgstoša palikšana vienā pozā. Tā kustēties var arī apmeklētājs, kas aizrāvies ar vērošanu. Instalācijas dzīvā sastāvdaļa ir pati performeru klātbūtne un tās radītais efekts. Butō galvenais izteiksmes līdzeklis ir īpašs psihofiziskais stāvoklis, kas ieaicina mākslas darba notikuma vērotāju sev līdzi meditatīvā stāvoklī un ļauj piedzīvot pašam savu tēlu vīziju virkni. Izstādes telpā ieejot, apmeklētājs nokļūst butō nosacījumu zonā un tiek ievilināts piedalīties performancē. Atrodot sevi kopā ar performances māksliniekiem nosacītajā skatuves telpā, atpazīstot blakus esošo „apmeklētāju” kā performeri, neizbēgama ir arī iesaistīšanās performancē. Apmeklētājs izrādās nokļuvis uz skatuves! Tas provocē. Butō ir radīts, lai provocētu. Tikai provokācija šajā gadījumā ir kā aicinājums, nevis izaicinājums. Aicinājums uz klātbūtni. Notiekošais nav performance tādā nozīmē, ka darbībai būtu paredzēta kāda struktūra, mērķtiecīgums, kas virzītu uz dramaturģisku attīstību. Performeri ir kā telpas sastāvdaļa, kuri ieelpo un izelpo tās atmosfēru. Viņu tehnika ir tā, kas padara viņu ķermenisko klātbūtni par mākslas notikuma sastāvdaļu. Izstādes instalācija ar un arī bez performances mākslinieku klātbūtnes rada telpu, kam ir savi spēles nosacījumi. Izstādes telpa piedāvā vizuālo tēlu virkni videoformātā. Projicēto tēlu kopskaņa ir kaleidoskopiska. Tēlu parādīšanās algoritmā ir paredzēta nejaušība (instalācijas koncepcijas autors un scenogrāfs – Modris Tenisons), tēlu secība met tiltus asociācijām. Arī audio rinda ir patvaļīga, videomateriālu skaņas celiņi atsvabināti no piesaistes konkrētajam video fragmentam un apdzīvo savu cilpas orbītu. Videoinstalācija (autors – Raitis Vulfs, tehniskā realizācija – Viktors Keino) tiešā nozīmē ir konfrontācija. Pretnostatīts japāņu un latviešu butō. Vienā no projekcijām – japāņu butō mākslinieka Kō Murobuši izrāde Ritournelle. Tai pretim – foto un video kolāža no Latvijā notikušām butō izrādēm, performancēm, fotoakcijām. Telpas spēcīgo atmosfēru uztur gaismu partitūra (gaismu mākslinieks – Andrejs Krūmiņš). Silto un vēso toņu pārejas gandrīz nemanāmas, līdzīgas butõ lēnajai kustībai. Telpa pārvērsta par dzīvu scenogrāfiju, kas vada apmeklētāju no priekštelpas uz galveno telpu un tad uz aizskatuvi. Ieeja izstādē sākas ar īpaši konstruētu sienu. Tā ir gan informatīva planšete, kur izvietoti koncepcijas „atslēgas” teksti, gan šķērslis skatienam, lai izstādē iekļūtu pamazām, ar precīzi aprēķinātiem soļiem. Vispirms ļauts ielūkoties caur stikla sleju ar rakstu jostu. Tad iepretim novietoti spoguļi pavairo katra skatītāja klātbūtni bezgalīgos atspoguļojumos, un blakus ir teksts par butō, kas „ir deja, kuru mācās dejot bez spoguļa”. Uzrakstītā paradoksālā nesaderība ar vizuāli vēstīto ļauj raksturot butō kā mākslu, kas nevis atspoguļo, bet skatās. Sienas nevienmērīgā skaldne beidzas ar balstā novietotu slīpni. Siena balansē un balstās, pieskaras pati sev un rada ieeju skatienam, lai ieraudzītu izgaismotu centrālo objektu. Ieeju ierāmē pirmais dzīvas klātbūtnes mājiens – vāze ar lilijām un smarža... Tieši pretī – dzejolis ar parakstu „Kō Murobuši” un datiem par 2015. gadā beigušos dzīvi. Izstāde ir veltījums butō māksliniekam Kō Murobuši, kas aizgāja šīgada janvārī. „Nogalināt BUTŌ X” veido hrestomātiju par butō iesakņošanos Latvijas kultūrvidē. Nosaukumā ietilpinātais X ir gan skaitlis desmit, gan nezināmais x, kas vienojis visusradošā procesa dalībniekus, kuri piedalījušies Latvijā butō izrādēs un performancēs. Tas ieprogrammē pārsvītrojumu – „pārvilkt pāri krustu”. X izstādes videoinstalācijā ir redzams kā zobena cirtiens. Koncepcijas autori Simona Orinska un Modris Tenisons apkopojuši desmit savas radošās darbības gados paveikto, un dziļumā iekārtotajā „aizskatuvē” var iepazīt izstādes tapšanas „virtuvi” – desmit filmas par butō mākslas projektiem, šīs radošās grupas darbiem. Dzīvā instalācija piesaka izstādi kā rituāla norises vietu. Tā ir radīta, lai transformētu iepriekšējo pieredzi un iniciētu tās radītājus pārejai jaunā statusā. Izstādes centrālais objekts – spilgti izgaismots, atturīgi mirdzošs miniatūrs „stikla kalns”. To kontekstā ar japāņu atpazīstamākajiem simboliem gribas nodēvēt par Fudzi kalnu. Vienas dzīves kāpiens Fudzi kalnā, X gadi ceļā un tikai mirklis starp dzīvi un nāvi. „Butō – skatuves mirklis starp dzīvi un nāvi” – izstādes „Nogalināt BUTŌ” epigrāfs. | |
| Atgriezties | |
