VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ieva Iltnere. Tāda pati, bet atkal atšķirīga Eduards Dorofejevs Ieva Iltnere. „Bābele” Galerija „Māksla XO” 19.10.–17.11.2015. | |
 Ieva Iltnere. Divas māsas. Audekls, akrils. 56×60cm. 2015 | |
| Visi mākslinieki – katrs savā veidā – rada pasaules. Atšķirība ir tajā, vai autors ir tikai attālināti vērojošais demiurgs vai arī klātesošais radītājs, kas savas personīgās pārdomas un emocijas iemieso mākslas darbos. Pie otrās grupas nešaubīgi būtu jāpieskaita Ieva Iltnere, jo viņas gleznu izsmalcinātā estētika un paradoksālie sižeti ne tikai nemitīgi kairina skatītāja iztēli, bet arī aiz katra darba ļauj sajust pašas mākslinieces klātbūtni, viņas asprātīgo un dzīvespriecīgo komentāru. Tie ir tādi kā gleznotājas čukstus nosaukti tēli, kas radušies viņas darbnīcā sarunā ar audekliem aci pret aci. Tagad šie audekli čukst arī mums to, ko tie saglabājuši atmiņā. Neraugoties uz nopietno nosaukumu – „Bābele” –, Ievas Iltneres jaunākajai personālizstādei nepiemita ne reliģiska, ne moralizējoša nokrāsa. Iltnere drīzāk izmantojusi šo vārdu bez negatīvām konotācijām, kā metaforu pasaules daudzveidībai un krāšņumam. Šī izstāde bija kā viegla un rotaļīga saruna par tēmām, kas interesē pašu mākslinieci, – no politikas līdz modernajai arhitektūrai, no modes līdz antropoloģijai un etnogrāfijai. Var redzēt, cik ļoti gleznotāja pati izbauda iespēju miksēt kopā dažādus vizuālos kodus, spēlējoties ar asociācijām, brīvi kombinēt priekšmetus un tēlus, radot unikālus kultūras sakausējumus. Līdzīgi kā ar alfabēta burtiem – visi samaisīti vienā tekstā, bet katram salikumam ir sava nozīme. Kā vienmēr, Ievas Iltneres darbi izstaro aukstu šarmu un mūžīgu eleganci, kam tik ļoti piestāv izsmalcināti pelēkas gammas. Delikāta un uzmanīga attieksme jūtama katrā līnijā un krāsas laukumā, kas rezultātā veido tādu kā augstās modes bīstamo pievilcību. Skaistums šeit ir visgrūtāk notveramā substance, jo var pieņemt visdažādākās formas un veidolus. Skaisti ir eksotiskie aborigēni un modes frīki ar ādas pigmentācijas traucējumiem. Skaisti savā mežonīgumā ir gepardi, kas ganās naksnīgās pilsētas nomalēs, un traģisku skaistumu izstaro mizanscēnas ap baseinu, kurām vienmēr ir bagātības un vardarbīgas nāves piegarša. Viss Iltneres darbos ir tik raibs, bet tajā pašā laikā tik viengabalains, it kā fantāzija un realitāte būtu sadevušās rokās kā divi mīļākie. Tomēr svarīgi, ka blakus estētismam māksliniece vienmēr saglabā vietu ironijai. Tā nav ar konkrētu virzienu vai mērķi, tā nav kritizējoša vai provokatīva – drīzāk brīvi domājoša cilvēka īpašība, kas atstāj nospiedumu uz audekla darba procesā. Šajā brīdī gleznu nosaukums sāk spēlēt būtisku lomu un nostāda mūsu redzi tādā leņķī, lai varētu uz Svēto Vakarēdienu paskatīties kā uz zviedru galdu aiz geto drāšu sētas vai intuitīvi salīdzināt arhitekta Oskara Nīmeiera nerealizēto modernās mākslas muzeja projektu ar situāciju Latvijā. Starp „Bābeles” sižetiem katrs varēja ieraudzīt kaut ko savu, svarīgi tikai nemēģināt salīdzināt šos darbus kā mākslinieces asociāciju plūstošo stihiju ar banālo ziņu informatīvo šablonu. Nu nav obligāti melnādainajam aiz žoga jābūt bēglim. Pasaules notikumi dod Ievai Iltnerei vielu pārdomām, bet tiešā veidā nekad nekļūs par gleznas tēmu. Un, ja izstādē parādās darbs ar nosaukumu „Hibrīdkarš”, tas nenozīmē, ka māksliniecei ir noteikta pozīcija, varbūt viņai vienkārši patīk šīs vārds. | |
| Atgriezties | |
