VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ar plašāku skatu Jāni Zuzānu intervē Laima Slava | |
| Sera Henrija Teita 1897. gadā publikai atvērtās Nacionālās mākslas galerijas internacionālā jaunākā „brāļa” Tate Modern apmeklējums mākslas mīļotājam ir katra Londonas brauciena obligāta sastāvdaļa. Viena no pašām lielākajām modernās mākslas krātuvēm pasaulē gan demonstrē bagātīgas pastāvīgās tematiskās ekspozīcijas, gan regulāri iepriecina ar pārdomātām un informatīvi izsmeļošām mainīgajām izstādēm – kā mākslinieku retrospekcijām, tā arī veltītām kādai atsevišķai mākslas parādībai vai virzienam. Turklāt nepārtraukti turpinās kolekcijas papildināšanas darbs, un nav jau nekāds noslēpums, ka mākslinieka vārdam izšķiroša tomēr ir atrašanās krātuvē ar muzeja statusu. Mēs joprojām ar lepnumu bilstam, ka Teita galerijā viens latviešu darbs atrodas, proti – Niklāva Strunkes ainava. Lai arī tikai fondos, tomēr... Bet viss var mainīties! Beidzot arī Latvijas pārstāvim ir savs vārds šai lietā sakāms – mākslas mecenāts un kolekcionārs Jānis Zuzāns kļuvis par Tate Modern iepirkumu komisijas Krievijas un Austrumeiropas iepirkumu komitejas locekli un septembra nogalē piedalījās šīs komitejas ceļojumā uz Poliju. Ko tas nozīmē un kas tad tur notika – par to šī saruna. | |
 Romana Opalkas izstādē Foto: Jānis Zuzāns | |
| LAIMA SLAVA: ZUZĀNA KUNGS, JŪS ESAT VĒL GLUŽI JAUNS DALĪBNIEKS ŠAJĀ SPĒLĒ, PIEDALĪJĀTIES VIENĀ KOMITEJAS SANĀKSMĒ PAVASARĪ LONDONĀ, BET TAGAD – ŠIS BRAUCIENS UZ POLIJU. KĀDS BIJA TĀ MĒRĶIS? JĀNIS ZUZĀNS: Polijas brauciena laikā mums bija iespēja redzēt to mākslinieku veikumu, ko nākamajā pavasarī Londonā vērtēs kā atlasītu iepirkumam. Kopš 2000. gada Tate Modern lēmuši paplašināt savas intereses un skatu arī ārpus Rietumu laikmetīgās mākslas. Iepirkumu komisijai tika izveidotas vēl apakškomitejas, no kurām viena, pati jaunākā, ir iepirkumiem Austrumeiropā un Krievijā. Ir komisijas iepirkumiem Dienvidaustrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, Latīņamerikā, Vidējos Austrumos un Āfrikā. Līdz šim mūsu komitejai bijuši divi iepirkumi: viens Krievijā, otrs – Rumānijā, bet šogad uzmanības centrā bija Polija. Iepriekšējā reizē spriedām par Rumānijas mākslu, tātad bija brauciens uz Rumāniju pirms tam. Ir divas komisijas oficiālās tikšanās gadā, no kurām viena ir Londonā, parasti pavasarī, kad tiek pieņemts galīgais lēmums, bet otra, lēmumu sagatavojošā, – kādā no valstīm rudenī. Kura Austrumeiropas valsts vai valstu grupa tiks aplūkota, izlemj gadu iepriekš, un Tate Modern kuratori gada laikā strādā pie programmas komitejas ceļojumam – kuru mākslinieku darbnīcas gribētu redzēt, kādas institūcijas satikt, vai ir kādas aktuālas izstādes, kas izbraukuma laikā būtu jāredz. Programmu sastāda Tate Modern kuratori – Džuljeta Bingema (Juliet Bingham) (viņa arī vadīja šo ceļojumu), kolekciju un starptautisko notikumu menedžere Natālija Debono (Nathalie Debono) un citi, vesela grupa Tate Modern darbinieku, arī Frānsisa Morisa (Frances Morris), kas Tate Modern atbild par starptautiskās mākslas kolekciju. L.S.: NO KĀDIEM AVOTIEM VIŅI SMEĻ ZINĀŠANAS, LAI SASTĀDĪTU PROGRAMMU? J.Z.: Kontaktējoties ar attiecīgās valsts mākslas pārstāvjiem, kuratoriem un kolekcionāriem, kas viņiem ko iesaka. Kaut kāda informācija par māksliniekiem, kas šajā valstī ir aktuāli, viņiem jau ir arī pašiem. Ceru, ka nākamgad vai pēc gada viņi atbrauks uz Rīgu, par to tika runāts. Ja viņi piekritīs, darbs sāksies – muzejā pie Māras Lāces, Laikmetīgās mākslas centrā, ar mūsu kuratoriem utt. L.S.: KAS ATLASA DARBUS, KURI TIKS APSPRIESTI VĒLĀK LONDONĀ? J.Z.: Mēs darbu atlasē nepiedalāmies, to dara Teita kuratori, kas strādā profesionāli padziļināti, izvērtē gan mākslinieka nozīmīgumu, gan konkrēto mākslas periodu, skatās specifiski no mākslas vēstures viedokļa. Skaidrs, ka viņus ļoti interesē Krievijas nonkonformisma periods un andergraunds, to var redzēt, tas ir viņu „slimais punkts”. Viņi uzreiz jautā – vai jums Latvijā arī ir kaut kas tāds, ko varētu apskatīt? Mēs zinām, ka Latvijas situācijā andergraunds nebija nepieciešams, jo visu reāli varēja darīt. Bija andergraundiskas izpausmes, tas pats Hardijs Lediņš vai Andris Grinbergs. Varbūt ne valsts atzīta, bet viņu māksla eksistēja, daļēji tika arī publiski rādīta. Maskavai tas būtu īstais andergraunds! L.S.: TAD ES NESAPROTU, KAS VIŅUS ĪSTI INTERESĒ – NOTEIKTAS MĀKSLAS KVALITĀTES VAI MĀKSLAS SOCIĀLPOLITISKAIS STATUSS NOTEIKTĀ LAIKĀ UN SISTĒMĀ? J.Z.: Nē, viņus viennozīmīgi interesē kvalitāte – viņi vēlas iepirkt laikmetīgajā mākslā visraksturīgāko no visām vietām. Un tad viņi to mēģina salikt kopā ar pasaules mākslas vēstures attīstību. Tagad sevišķa interese ir par 60., 70. un 80. gadiem. Tos viņi skatās padziļināti. Bet arī šodienu viņi skatās. Tie mākslinieki, kuru studijas mēs apmeklējām, visi ir šodienas mākslinieki. L.S.: KO JŪS APMEKLĒJĀT? J.Z.: Es poļu mākslu zināju vāji, taču nācās saprast, ka esam apmeklējuši ziedu ziedu, Crème de la Crème no poļu laikmetīgās mākslas. Protams, visas durvis uz vārdu Tate atveras. Mēs apmeklējām Foksal Gallery Foundation, kas pārstāv, piemēram, Pavelu Althameru, Vilhelmu Sasnalu, apmeklējām visus slavenākos dzīvos Polijas māksliniekus, tikāmies ar viņiem studijās un privātās sarunās, vakariņās un pusdienās. Teits ir grandioza institūcija, ar ko ir nepārprotama vēlēšanās sastrādāties. Sākām ar Krakovu, kur apmeklējām Vilhelmu Sasnalu (Wilhelm Sasnal, 1972), kas ir ļoti pazīstams un visai komerciāls mākslinieks. Viņš parādīja jaunākos darbus. Darbi pie viņa ilgi nestāv, ātri aiziet tautās. Pēc Sasnala apskatījām gleznotāja Andžeja Vrublevska (Andrzej Wróblewski, 1927–1957) darbus. Tajā neilgajā laikā, ko Vrublevskis nodzīvoja pēc kara, viņš darbos izvērsa kara, dzīvības un nāves tēmu. Spēcīgi darbi. Varšavā bijām Miroslava Balkas (1958) studijā. Ļoti pazīstams tēlnieks un videomākslinieks ar lielu starptautisko izstāžu pieredzi. Viņš ļāva ieskatīties darba procesā. Pārsvarā tagad Balka strādā ar atrastajiem materiāliem. Teita kolekcijā viņa darbi jau ir, viena no viņa vizītkartēm ir lielā tērauda instalācija Tate Modern Turbīnu zālē, šķiet, veidota 2009. gadā, kas iespaidīgi ieveda tumšās telpas sajūtās. Varšavā devāmies arī pie Sofijas Kulikas (Zofia Kulik, 1947), kas pārsvarā strādā fotomontāžas tehnikā. Multiplicē atsevišķu tēlu, veidojot kolāžveidīgus stāstus, reizēm tādas kā fototapetes. Feministiski orientēta māksliniece, darbojusies arī ar performanci un akcijām. Viena no vadošajām Polijas māksliniecēm. Apmeklējām Avangarda institūtu, Edvarda Krasiņska (Edward Krasiński, 1925–2004) dzīvokli – darbnīcu. Viņš bija kaut kas līdzīgs mūsu Ziediņam, iegājis poļu laikmetīgās mākslas vēsturē ar to, ka visur līmēja zilu 1,30 metru garu lenti. Viņš savā dzīvoklī taisīja visādus jociņus – piemēram, bilde turpinās uz grīdas, ir kāds īpašs plaukts, bet otrā pusē durvīm – šī plaukta fotogrāfija. Citur – bilde pie sienas, un uz grīdas izstiepusies tās ēna. Visur spēle. Ar šo memoriālo dzīvokli viņi ļoti lepojas un to uztur. Kad komisija atbrauks pie mums, mums jau arī viss būs jārāda. Pēc vairāku galeriju apciemojuma devāmies uz Art Center, kur notika Romana Opalkas (Roman Opałka,1931–2011) darbu izstāde. Sākotnēji gleznojis dažādā stilistikā, bet vēsturē iegājis ar cipariņu attēliem. Miljoniem ciparu uzrakstījis. Es izpētīju ka, vienu reizi otu iemērcot, viņš varējis uzrakstīt kādus četrus septiņciparu skaitļus. L.S.: ŠĶIET, GANDRĪZ VISI NO NOSAUKTAJIEM IR VĀRDI, KAS IEVĒROTI VENĒCIJAS BIENNĀLĒS – OPALKAM BIJA LIELA PIEMIŅAS EKSPOZĪCIJA 2013. GADĀ, MIROSLAVS BALKA SAVULAIK SACĒLA SKANDĀLU AR SAVU MELNĀ PĀVESTA UN MELNĀ ĀŽA SKULPTŪRU, KO ARĪ VARĒJA REDZĒT VIENĀ NO ARSENĀLA ZĀLĒM. POĻIEM IR SAVA STABILA VIETA LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS PASAULĒ. KAD PAVASARĪ LEMSIET, TAD JAU PAR BŪTĪBĀ APROBĒTĀM VĒRTĪBĀM. LATVIJAS GADĪJUMS BŪS STIPRI CITĀDĀKS. KĀDA IR JŪSU KOMANDA, KAS IZDARA SAVU VĒRTĒJUMU? J.Z.: Pārsvarā visi kolekcionāri. Gan no Rietumeiropas gan Austrumeiropas – cilvēki, kas kolekcionē Austrumeiropas mākslu. Poznaņā, piemēram, programmu bija sagatavojuši poļu kuratori, abi no iepirkumu komisijas – Kšištofs un Joanna Madelski (Krzysztof, Joanna Madelski), kolekcionāri, sievietes identitātei veltītu fotogrāfiju kolekcijas veidotāji. Apciemojām arī ļoti ievērojamu poļu kolekcionāri Gražinu Kulčiku (Grażyna Kulczyk), kam ir ļoti plaša poļu un ārzemju laikmetīgās mākslas kolekcija, man tā likās ļoti harmoniska. L.S.: VAI ĀRPUS STUDIJU APMEKLĒJUMA BIJA PAREDZĒTI VĒL KĀDI IZZIŅAS AVOTI, KAS ĻAUTU SAPRAST, AR KO KONKRĒTĀ REĢIONA MĀKSLA IR INTERESANTA VAI VĒRTĪGA? J.Z.: Mēs strādājām ļoti intensīvi – kā no rīta pusdesmitos sākām, tā vakarā desmitos beidzām. Parasti šajos izbraukumos ir viena diena, kurā tiek rīkots seminārs. Šoreiz tas bija par aktualitātēm Polijas mākslā, par tās sasaisti ar pasaules mākslu; uzstājās kuratori un pētnieki. Tāpat kā pie mums muzejā, kad ir nozīmīgas izstādes. Seminārs notika Varšavas Modernās mākslas muzejā. Tā ir ļoti vienkārša ēka, kubs divos stāvos, ir tikai mainīgās ekspozīcijas, pastāvīgās nav. Tobrīd tajā bija divas interesantas izstādes – poļu fotogrāfei Sofijai Ridetai (Zofia Rydet, 1911–1997) un slovāku neoavangarda/postavangarda ikonai Juliusam Kolleram (Július Koller, 1939–2007). Sofija Rideta visu mūžu fotografējusi ģimenes laukos kā mūsu Inta Ruka, bet ar uzsvaru uz interjeriem, kuros viņi dzīvo, – līdzīgi kā Vilnim Vītoliņam. Sienas pilnas ar attēliem, no augšas līdz apakšai, man patika tā siena, kas sākās ar bērniem un beidzās ar veciem, nevarīgiem cilvēkiem. Apmeklējām arī ar Varšavas Modernās mākslas muzeju saistīto Brodno skulptūru parku. Tādā rajonā kā mūsu Pļavnieki vai Zolitūde ir parks, un tajā atrodas kādas desmit skulptūras, slavenu mākslinieku, piemēram, Pavela Althamera, Monikas Sosnovskas, darbi. Un ne tikai poļu – arī Olafura Eliasona, Rirkrita Tiravanijas skulptūras, viņiem ir pat Aja Veiveja darbs, bet tas ir ierakts divu metru dziļumā, un bijušas lielas grūtības ieskaidrot municipalitātei, kādēļ jāpērk tāds darbs, ko nevar redzēt, kas tiek ierakts. Mēs smējāmies – kā viņi inventarizāciju var uztaisīt! Bet darbs tur esot – ķīniešu vāze. Tēlnieci Moniku Sosnovsku (Monika Sosnowska, 1972) pēc tam arī apmeklējām. Ļoti simpātiska sieviete, rādīja savu māju, kas interesanti izveidota uz neliela zemes gabala: tādi četri atsevišķi kubi, kuros vienā ir studija, otrā – guļamtelpas, citā ir garāža un palīgtelpas, vēl citā – virtuve un viesistaba. Viņai veidojas sava iela uz tā zemesgabala, savs privātais ciemats. Stāstīja, ka ļoti ilgi strādā pie savas idejas, neizmanto augstas klases speciālistus, bet darbu veic vienkārši mehāniķi. L.S.: KĀ VARĒTU RAKSTUROT ŠĀDA BRAUCIENA REZULTĀTU? J.Z.: Lielākā vērtība bija iepazīties ar poļu laikmetīgās mākslas ainu un ar cilvēkiem, kas ir šajā komisijā. Mēs ļoti satuvinājāmies. | |
| Atgriezties | |
