1949. gada ražas vīns no chateau Clos les Grands-Sillons Pomerolas apgabalā, Bordo reģionā. Vīna pārdevēji – brāļi Armāns un Renē Barjēri (Armand & René Barriere). Kāds Vācijas zviedrs, reto vīnu kolekcionārs un tirgotājs, šo pudeli bija atvedis uz Margo pilsētu, lai vakariņās izdzertu kopā ar savu draugu vīnu producentu. Abi dzimuši 1949. gadā, tātad šā vīna „vienaudži”. Tas bija 2000. gada septembra sākumā, kad Bordo ieradās vīnu uzpircēji. Arī mans dāņu draugs Larss turp devās, lai izvēlētos vīnus saviem restorāniem, un viņam līdzi aizbraucu arī es – savā pirmajā ceļojumā pa Bordo vīnu pasauli un Franciju vispār. Vakariņām, kurās bijām lūgti arī mēs ar Larsu, galdiņš bija rezervēts klusā restorāniņā, un pudeli tur nogādāja jau dienā, jo īpaši ilgi izturēti vīni jādekantē vairākas stundas pirms lietošanas. Tā ir vienīgā reize, kad esmu baudījis sava gadagājuma (1949) vīnu, kas pagrabā glabāts 51 gadu. Vīnam bija iesarkana dzintara tonis, un tas bija neierasti maigs, ar bagātīgu smaržu kompozīciju. Iztukšotā glāze viegli smaržoja visu vakaru. Kaut kas tuvs ziedošai pļavai Jāņu vakarā – tā man toreiz likās. Mājās braucot, palūdzu tukšo pudeli. 1949. gads bija īpaši izcilas vīna ražas gads visā Bordo.
1995. gada 29. martā manā Ausekļa ielas bēniņu darbnīcā viesojās japāņi no Higasikavas. Janvārī kopā ar tēlnieku Andri Abiļevu bijām piedalījušies Higasikavas sniega un ledus skulptūru simpozijā Hokaido salā Japānas ziemeļos. Tik dziļu sniegu biju piedzīvojis tikai bērnībā Piebalgā, Zosenā, jā, tieši tur, kur ziemās viszemākās temperatūras un visilgāk turas sniegs. Higasikavas viesu vidū bija arī keramiķis Tadao Sato. Ieraudzījis man darbnīcā pie sienas senu melna šīfera tāfelīti, uz kādas skolēni mācījās rakstīt, viņš palūdza krītu un atļauju uzrakstīt vēlējumu. Vēlāk man to pārtulkoja tā: „Radīšanas prieks, dzīves prieks”. Pēc dažiem gadiem uzzināju, ka Tadao ir viņā saulē. Bet tāfelīte ar vēlējumu ir tajā pašā vietā, un vēlējums darbojas.
Šķiet, tas bija 1983. gada vasarā, kad, būdams kombināta „Māksla” mākslinieks, apgleznoju dienesta viesnīcas vestibila sienu Nikolajevā jeb Mikolajivā (Миколаїв) Ukrainas dienvidos, dziļa un šaura līča galā pie Melnās jūras. Vietējais mākslinieks rādīja antīkās grieķu amforas – tās esot izraktas sengrieķu pilsētas Olbijas (ukraiņu val. Ольвія) teritorijā. Kādā brīvdienā piebāztā, smacīgā autobusā pa sliktu, putekļainu ceļu nokļuvu ciematā, kura nomalē bija redzami pirms dažiem gadiem veikti arheologu izrakumi ar izstrādātās grunts kaudzēm. Turpat mētājās arheologu izbrāķētās lauskas. Šeit redzamas trīs – lielas amforas rokturis ar diviem podnieka pirkstu iespiedumiem savienojuma vietā, melna trauciņa dibens un lauska ar iespiestu meistara zīmi. Staigājot pa atrakto bruģi gar ēku pamatiem un tempļa kolonnu fragmentiem, mani nepameta kāda to laiku klātbūtnes sajūta vai manis klātbūtnes sajūta tai laikā – pirms 2000 gadiem. Kaut ko līdzīgu atceros izjutis Krimā, Sudakā, kādreizējā dženoviešu cietokšņa augstākajā vietā, kur saglabājusies sengrieķu būve ar skatu uz dūmakainu jūru dziļi lejā zem stāvās klints.
|
