VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgās mākslas pastaiga Liepājā Laikmetīgā māksla Liepājas pilsētvidē mākslas forumā "Atklāj savu dzintaru!" 08.08.–14.09.2015. Egona Peršēvica personālizstāde "MĀKCΛA" Liepājas muzejā 07.08.–13.09.2015. | |
 Ginters Krumholcs. Rozes vārdā. Stiklašķiedra, epoksīda sveķi, poliuretāns, tērauda armējums. Ø6m. 2012 | |
| Maija Demitere Atzīmējot koncertzāles „Lielais dzintars” atklāšanu, mākslas foruma „Atklāj savu dzintaru!” laikā bijušajā rokmūzikas galvaspilsētā bija skatāmi laikmetīgās mākslas objekti pilsētas ielās un izstāde Liepājas muzejā. Izstādītie objekti atklāja ļoti atšķirīgu Liepājas tēlu no ierastā, un tieši tāpēc iedzīvotāju atsauksmes ir īpaši interesantas – vai laikmetīgā māksla var tikt atzīta par pilsētas sastāvdaļu vai tā turpinās pastāvēt tikai atsevišķu organizāciju centienu un akciju formā. Pirmā laikmetīgās mākslas pastaigas pietura – Peldu un Krišjāņa Valdemāra ielas krustojums, kurā daudzu gadu gaitā izbalējušo un noplukušo, tomēr tik ļoti mīļo un pierasto balerīnu, rūpnīcas „Lauma” reklāmu, nomainīja cits, gaišs un saulains, sienas gleznojums – „Skaņu vīrs”. Jauno mākslinieku Daiņa Rudens un Ērika Caunes radītajam tēlam galvas vietā ir mežrags, rokā diriģenta zizlis un mugurā balts, notīm klāts krekls, kas uz koši oranžā fona ļoti burtiski ilustrē koncertzāli „Lielais dzintars”. Dažu minūšu attālumā, turpinot pastaigu pa Krišjāņa Valdemāra ielu, pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes bija skatāms 2015. gada Purvīša balvas skatītāju balsojuma laureāta Gintara Krumholca darbs „Rozes vārdā” – skulptūra, kas uzdod jautājumu, vai būt par bruņinieku (un tātad – būt gatavam mirt pat rozes vārdā) ir liktenis, pienākums vai misija. Nelielajā zālienā starp smēķējošiem studentiem vēsturiskās ēkas fonā izvietotā dziļi melnā objekta centrā – futbolbumba ar datorspēļu estētikā veidotiem bruņotiem tēliem uz tās. Skulptūras radītā atmosfēra nav ne drūma, ne nomācoša, bet drīzāk liek sajust tādu kā iekšēju pauzi, kamēr izvēlētā apkārtējā vide veidoja sirreālu noskaņu – kā ainava ar kļūdu (glitch). Krumholca darbs jautā, kas ir varas pozīcija un kādiem noteikumiem jāpakļaujas, lai to saglabātu: likuma, kārtības un brīvības sargi pakļaujas rīkojumiem tikpat burtiski kā skolēni skolotājam – pilnīgs miers ir utopija. Jebkurš indivīda vai grupas viedoklis vienmēr būs pretrunā ar citu indivīdu vai grupu. Pat ja katrs cilvēks atsevišķi ir labs, grupas un provokāciju iespaidā, sastopoties ar atšķirīgu viedokli, rodas konflikti, tāpēc lemšanas un apspiešanas tiesības ir nodotas konkrētām personām, kuru uzdevums ir pārraudzīt normu ieviešanu. Mūsdienu pasauli veido varas pozīcijā esošo nedaudzo cilvēku izdomāti noteikumi un tas, ka vairākums atzīst izpildvaras leģitimitāti. Nākamais ķēdes posms – policists, karavīrs, kas parādīts kā apspiedējs, ierobežotājs, tāds, kuru respektēt – nevis tāpēc, ka amats izpelnījies cieņu, bet tāpēc, ka tā spēkos ir ierobežot, izraisot sāpes, uzliekot sodu. Šajā varas hierarhijā vidējā posma, mūsdienu bruņinieka, izaicinājums ir atteikties no saviem uzskatiem, no sava „Es”, un sekot normām, ko nosaka lēmējvara, jo tikai tā var izpildīt šķietamā miera uzturēšanas misiju. Trešais pieturas punkts laikmetīgās mākslas pastaigā – Aigara Bikšes melnādainā tautumeita Libau–Halifax–Libau, kas liepājnieku un pilsētas viesu vidū rosinājusi dažādas atsauksmes un diskusijas. Milda, kuras vecvectēvs Jānis Liepiņš 1906. gadā ar kuģi „Liepāja–Halifaksa” pameta Krievijas impēriju, ir atgriezusies Latvijā un cer šeit atrast savas saknes. Nīcas tautastērpā tērptā meitene ar kroga meitas vesti vienā rokā tur slotu, kamēr otra pacelta sveicienam (tā nozīmi var tulkot dažādi – „vadoņa žests” vai vienkārši sveiciens). Satiktos liepājniekus daudz vairāk interesēja, ko Milda darīs ar slotu, nevis viņas ādas krāsa. Egona Peršēvica personālizstāde „мāксла” Liepājas muzejā – tēlniecības darbu kopums, no kuriem pirmais bija redzams jau no ielas: gandrīz Brīvības pieminekļa statuja, kas izveidota, sēžot lotosa pozā, meditē koka ēnā. Skulptūrā saskatāmi tik pazīstamie simboli, bet samazinātie izmēri ļauj Brīvības statujai skatīties sejā, nevis kaut kur neaizsniedzamos augstumos. Peršēvica izstādes centrālais darbs „Te” ir veltījums Liepājai – smalku akmeņu dārzs, kas veido viļņu rakstu, kamēr tajos mierīgi ceļo laiviņa. Darbs raksturo Liepāju kā zen dārzu, kurā atgūt mieru. Laikmetīgajai mākslai Liepājas ielās vēl nav stabilas vietas, daļa liepājnieku labprātāk skatītos uz tikko saredzamo, noplukušo balerīnu, kamēr melnādainajai tautumeitai nākas dzirdēt skatītāju ļoti personīgās sāpes par pasaulē aktuālajām migrantu problēmām. Pat ja māksla pilsētā ir tikai uz konkrētu, īsu laika posmu, Liepāja, kas vismaz cenšas būt atvērta jaunajam, ir interesantāka nekā tāda, kas turpina turēties pie izbalējušām pagātnes vīzijām. | |
 Aigars Bikše. Libau–Halifax–Libau Putuplasts, stiklašķiedra, emaljas krāsa, tērauda armējums 4,5 m; podests – 350 x 180 cm. 2015 | |
| Andris Vītoliņš Izstādei Liepājā tika izvēlēti mākslinieku darbi, kas pauž sociāli aktīvu pozīciju un uzrunā sabiedrību. Aigara Bikšes darbs, starp citu, liek domāt par pašreiz aktuālo bēgļu tēmu. Risinot šo jautājumu, Eiropai pirmkārt būtu jānoskaidro sava nostāja. Bēgļu jautājums ir saasinājies nevis tāpēc, ka kaut kur ir karš. Tas ir Eiropas sociālais jautājums. Atsevišķās Rietumu valstīs, neko nedarot, var saņemt fantastiskus pabalstus. Nav pat runas par sīriešu bēgļiem. Es zinu vairākus Mākslas akadēmijas studentus, kas, nonākot sociālās grūtībās vai piedzimstot bērniem, vienkārši aizmūk uz Angliju un kļūst par bezdarbniekiem. Viņi nokļūst šajā labumu iekāres varā. Tā ir Eiropas pabalstu krīze, jo bēgļi maršē uz labklājību. Tāpēc viņi gatavi mērot tālo ceļu uz Zviedriju, bet neapmetas, piemēram, Igaunijā vai Slovēnijā, kas arī taču ir mierīgas zemes. Eiropai nevajadzētu būt gļēvulīgai, tai jāpieņem drosmīgi lēmumi, lai neizveidotos t. s. ekonomiskais tūrisms. Mēs nesaprotam šo milzīgo ekonomisko atšķirību. Vai, ieradušies Eiropā, šie ļaudis strādās? Būtu jāievieš nosacījumi, kas nosaka kārtību, kādā bēgļi tiek pieņemti. Tas, iespējams, runātu pretī Eiropas liberālismam. Protams, jebkurš cilvēks var braukt un dzīvot jebkurā valstī, bet ar nosacījumu, ka pie pirmā kriminālā pārkāpuma viņš tiek no tās izraidīts. Latvijas mākslas vēsturē ir zināms stāsts par gleznotāju Jāni Tīdemani, ko deportēja no Šveices, jo viņš bārā kādam salauza žokli. Tāpat ar bēgļiem – kolīdz kāds nozagtu radio vai automobiļa spogulīti vai tirgotu narkotikas, viņam būtu aviobiļete atpakaļ. Tas atrisinātu kriminālās problēmas. Tagad Eiropa auklējas ar noziedzniekiem – piedāvā komfortablus cietumus, algu. Eiropā var zagt, nogalināt un par to tiek piedāvāti dažādi labumi. Vai tāda ir Eiropas sapratne par demokrātiju? Atbalstīts tiek katrs, kurš uzraksta sūdzību. Ir jāpārdomā vadlīnijas, valsts prioritātes. Vēl ir jautājums par filtrācijas nometnēm. Ja bēgļi nāk no valsts, kur šauj un griež galvas, ir jāzina, vai starp tiem nav bēguļojoši kriminālnoziedznieki, ko mēs tagad žēlabaini ēdināsim. Lietas jāsauc īstajos vārdos. Ir vēl kāda lieta, ko Eiropa negrib atzīt. Tiesībās, kas regulē starptautiskos konfliktus, ir vairāki punkti, tostarp par bēgļiem. Tie nosaka, ka valstis, kas piedalās karā, uzņemas arī atbildību par sekām. No Reuters un citām ziņu aģentūrām zināms, ka Sīrijā tiek celta Krievijas karabāze, tur ir Krievijas tanki un karakuģi, tur ir arābu valstu nauda, bet šajās valstīs bēgļu nav. Neviena no valstīm, kas šo karu kurina ar savu naudu, atbildību neuzņemas, bet to vajadzētu no tām prasīt. Vienkārši daļa pasaules miljardieru ir uzkrāvušas atbildību Eiropai. Egona Peršēvica darbs mudina domāt par identitāti. Tas risina tēmas, kas raksturīgas juku laikiem, arī neizglītotībai, vēlmei pēc jaunatklājumiem. Arī Latvijas inteliģence brauc uz Indiju, kaut ko meklē, mācās dažādas muļķības, tajā pašā laikā nebrauc uz Latvijas laukiem ieelpot svaigu gaisu. Tā ir tāda mētāšanās: popkultūra, šivas, guru un brīnumu grāmatas, kas atrisinās dzīvi. To mēs redzam Peršēvica darbā. Nav svarīga ādas krāsa, bet, ja tu esi latvietis, tad esi līdz galam. Protams, visos laikos ir notikusi kultūras bagātināšanās, cilvēkiem ceļojot, ieplūstot citu tautu un zemju mākslas paraugiem. Latvijā neoislāma stila dekoratīvie elementi redzami vairāku 19.–20. gs. mijā celtu Jūrmalas privātmāju eksterjerā. Vēlāk ietekmes bija citas. Bija laiks, kad, tāpat kā prusaki dzīvokļos, pie mums ienāca arī citādi „labumi”. Koeksistence ir bijusi visu laiku, tāpēc es nesaprotu panikas iemeslu. Tad jau pēdējos divdesmit gados daudz vairāk jūtama amerikanizācijas ietekme. Cik neesam ironizējuši par „Kailu” vai „Stīvu Balodi”. Nezinu, vai to, ko bieži paši pārņemam no TV seriāliem, var saukt par kultūras bagātināšanos. Eiropa ir multikulturāla. Bet Eiropai jāsaprot, ka vairums pasaules – 80 procenti turas pie nelokāmiem, uz kultūru un reliģiju balstītiem principiem, ko ievēros, arī dzīvojot Eiropā. Aizbraucot uz arābu valstīm, sievietēm ir jānēsā lakats, citur ir citi nosacījumi, un tie vienkārši ir jāievēro, tos pat gribēdams nevar apiet. Cik stipri ir Eiropas kultūras tradīciju pamati? Gintera Krumholca darbs ir par varu. Daļa cilvēku armijā vai policijā it kā piesakās, cēlu mērķu vadīti. Bet ar mērķiem arī var spekulēt. Kareivis ir kā instruments varas rokās. Konkrētais cilvēks ir nevainīgs, ja viņam liek aizstāvēt varas intereses. Atbildība jāprasa no tiem, kas liek to darīt. Atgriežoties pie bēgļu tēmas – ir daudzi ziņu sižeti, kuros var redzēt, kā bēgļi uzvar bruņotos kareivjus un specvienību policistus. Viņi vispirms sūta bērnus, un tad, kad izjūk policistu rinda, nāk pārējie. Tas ir pārdomāti un organizēti, jo specvienības karavīri jau nav trenēti, lai sistu mazus bērnus. Tā vienā mirklī var sagraut spēcīgo struktūru. Tāpat arī Krumholca darbu, iespaidīgo bumbu – zemeslodi, var izjaukt mazs bērns. | |
 Egons Peršēvics. Bez nosaukuma Metāls, kompozītmateriāli, betons 3,35 x 1,60 x 1,40 m (bez podesta) 4,60 x 1,80 x 1,80 m (ar podestu) 2015 | |
| Krāsu aklums Artis Svece Krāsu aklums, ko latviski bieži dēvē arī par daltonismu, ir nespēja atšķirt noteiktas krāsas. Piemēram, mans tēvs bija daltoniķis, un viņam īsti nevarēja uzticēt nolasīt dārzā zemenes. Tomēr mūsdienās angļu valodā color blindness ir ieguvis papildu nozīmi, kas saistās ar politkorektumu. Krāsu aklums šajā kontekstā apzīmē spēju nešķirot cilvēkus pēc ādas krāsas. Mākslas kontekstā šis jēdziens visbiežāk tiek izmantots saistībā ar teātri un operu. Stāsts par dažādu ādas krāsu aktieru klātbūtni Rietumu teātrī, protams, ir garš un sarežģīts. Vēsturnieki īpašu uzmanību ir pievērsuši krāsu akluma izpausmēm Šekspīra lugu uzvedumos. Nozīmīgs pavērsiens bija amerikāņu izcelsmes britu aktiera Airas Oldridža (Aldrige) karjera 19. gadsimta vidū, kad cita starpā viņš nospēlēja arī karali Līru, Ričardu III un Otello. 1955. gadā Ņujorkas Šekspīra festivālā krāsu aklums aktieru izvēlē tika deklarēts kā apzināts princips, proti – par aktieru atlases galveno kritēriju tiek atzīts talants, ignorējot to, kādas ādas krāsas aktieri skatītāji ir pieraduši šajā lomā redzēt. Šis princips it īpaši tiek izmantots operu uzvedumos. Protams, realitāte bieži vien ir sarežģītāka, un melnādainajiem aktieriem ir jāsastopas ar „stikla griestiem”, ja palienējam šo feministu jēdzienu, – skaidri nenosauktiem un grūti pamanāmiem noteikumiem, kas mazina melnādaino aktieru iespēju dabūt noteiktas lomas, izdevīgus līgumus, balvas u. tml. Lai gan atsevišķi entuziasti vēl nesen sludināja, it īpaši runājot par ASV, ka ir pienācis postrasu laikmets (post-racial America), nesenie grautiņi Fērgusonā, Misūri pavalstī, un tā sauktā bēgļu krīze Eiropā liecina, ka krāsu aklums noteikti nav kļuvis par „dabisku” skatījumu uz pasauli arī Rietumu sabiedrībās, kas tomēr diezgan nopietni šādu attieksmi ir mēģinājušas izkopt. Uzreiz gribu pateikt, ka iemesls šiem mēģinājumiem nav tikai ideoloģisks un valstiski uztiepts. Protams, ir arī tas. Tomēr mēģinājumiem Rietumu sabiedrībās atbrīvoties no rasisma, ksenofobijas, seksisma vai homofobijas ir sava vēsture, no kuras citi gan reti mācās. Tās scenārijs vienmēr ir viens un tas pats – sabiedrība prasa upurus un asaras. Nepietiek ar to, ka kāds (kaut vai tā sauktā Eiropa) māca: „Ksenofobija ir bīstama,” – vajag, lai kāds izdara kaut ko tik pretīgu, lai lielai daļai cilvēku paliktu nelabi un tā atzītu, ka mēs negribam dzīvot sabiedrībā, kur, teiksim, žurnāliste tīšām paklupina garām skrienošu bēgli ar bērnu rokās, kā tas notika Ungārijā, kad šī žurnāliste filmēja no policijas bēgošos sīriešus. Šo reakciju spēks, protams, ir atšķirīgs, un pieredze, šķiet, rāda, ka tajās sabiedrībās, kur tolerance pret šādu rīcību ir augsta, nelabums un vainas izjūta vienkārši nāk vēlāk, bet ar daudzkārtēju uzviju. Protams, šī nav vienīgā dimensija, caur kuru vērtēt savu sabiedrību un tās likteni, bet arī Latvijai būs jāatbild uz jautājumu, ko tā var mācīties no savas un citu pieredzes un kādu sabiedrības modeli no reāli iespējamiem tā vēlas. Mākslai, bez šaubām, ir bijusi liela loma refleksijā par sastapšanos ar Citu un tolerances robežām. Es gan teiktu (riskējot kļūdīties, jo skaidrs, ka nevaru pārredzēt visu mākslas lauku), ka lielāka loma te ir bijusi nevis intelektuālai, reflektējošai mākslai, bet gan tiem, kas stāsta iedarbīgus un emocionālus stāstus – literatūrai, kino, fotogrāfijai. Tomēr arī konceptuāli uzstādījumi ir svarīgi, jo domāšana, vismaz manuprāt, cilvēkiem nāk par labu, un māksla, kas liek cilvēkiem aizdomāties, tādā ziņā ir svētīga. Un nav pārsteigums, ka arī latviešu mākslinieki reflektē par situāciju, kurā Latvija ir nokļuvusi, atverot sevi pasaulei un iesaistoties globalizācijas spēlē. Viens no šādiem darbiem ir Aigara Bikšes skulptūra, kurā redzama melnādaina tautumeita. Pirmkārt ir vērts pamanīt, ka Bikšes darbam nav nekāda skaidra vēstījuma. Tas patiešām ir darbs, kas nevis didaktiski māca, bet izaicina uz domāšanu, apstādina skatienu. Tas ir provocējošs, kā par Bikšes darbiem ir pierasts teikt, bet ne tādā nozīmē kā „šokējošs”, drīzāk sākotnējā, latīņu provocare nozīmē – tas izsauc, uzsauc, uzaicina (aizdomāties). Īpaši bēgļu krīzes kontekstā ir skaidrs, ka Latvijas sabiedrībai neizdosies izvairīties no globalizācijas procesiem un citu rasu cilvēku klātbūtnes, un šis darbs neļauj izmantot parasto paņēmienu, kā tikt galā ar nepatīkamu problēmu – atlikt un nedomāt par to. Bikšes skulptūra nosacīti nostāda mūs (mākslas) fakta priekšā. Vienlaicīgi gan jāsaka, ka šī skulptūra ir diagnosticējoša. Pirmkārt, tā uzrāda, ka Latvijā patiešām par šiem jautājumiem nav domāts, jo tēls ir ļoti vienkāršs un tiešs. Te nav nianšu, atsauču uz iepriekš diskutēto, mākslā atrādīto, nav kultūras un politiskās „bagāžas”. Otrkārt, tā parāda, ka viena no diskusijām par politkorektu rasu reprezentāciju nav Latviju skārusi, un to es nedomāju kā pārmetumu, bet faktu. Proti, dažādās sabiedrībās ir atšķirīga attieksme pret to, ko angliski sauc par black-face: 19. gadsimta Amerikas tā sauktajos minstrelu šovos uzstājās baltie aktieri, kas attēloja melnādainos kā ne īpaši gudrus, bet visumā laimīgus cilvēkus, kuri rasu attiecībās nekādas problēmas nesaskata. Šie aktieri izveidoja klišeju par to, kā izskatās melnādainais: melna āda, baltas acis, sarkanas lūpas. Amerikā šāds melnādainā attēlojums būtībā vairs nav iespējams un „minstrelu šovu” pagātne ir viens no iemesliem, kāpēc teātri un opernami cenšas izvairīties no baltādainu aktieru izmantošanas melnādaino lomām. Tipisks piemērs ir Otello, ko daudzus gadsimtus spēlēja baltie. Pirmais pazīstamais melnādainais aktieris, kas tēloja Otello, bija jau minētais Oldridžs, bet kopš 20. gadsimta 80. gadiem uzticēt baltādainajiem aktieriem spēlēt šo lomu tiek uzskatīts par balansēšanu uz politkorektuma robežas. Eiropā šī attieksme nav tik strikta. Visbeidzot, gribas minēt amerikāņu melnādaino, kā viņš pats sevi pozicionēja, dramaturgu Augustu Vilsonu (Wilson), kas 1996. gadā uzstājās ar slavenu runu „Pamats, uz kura es stāvu”. Viņš savā runā cita starpā vērsās pret krāsu aklumu amerikāņu teātrī. Ne tāpēc, ka, viņaprāt, ir kādas iepriekš noteiktas lomas, kas paredzētas to vai citu rasu pārstāvjiem, bet tāpēc, ka, viņaprāt, izliekoties, ka rasei nav nozīmes, patiesībā melnādainie un viņu kultūra tiek marginalizēta. Proti, melnādainais tiek iekļauts tradicionālajā baltādaino kultūrā (un Šekspīrs te kalpo kā simbols) un padarīts it kā nemanāms. Tā vietā viņš aicina melnādaino kultūru apzināties kā savu, unikālu, kaut kādā ziņā „citu”, nevis „tādu pašu”. Un vēlme iedomāties melnādainu sievieti latviešu tautastērpā, manuprāt, ir tā pati izpratne par atšķirīgo kā galu galā tādu, kas kļūs tādi paši kā mēs. Tā ir izpratne, kas parādās arī diskusijās par krievu un latviešu kopienām. Latvieši integrāciju redz kā tādu, kurā krievvalodīgie zaudē savu atšķirību un kļūst „tādi paši kā mēs”. Un no bēgļiem tiek sagaidīts tieši tas pats. Tomēr, manuprāt, tā ir mazticama integrācijas stratēģija. Drīzāk jautājums ir, kā iespējams dzīvot kopā, nezaudējot savu identitāti. | |
| Atgriezties | |
