VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fuck You – Do it Šelda Puķīte Izstāde „1995” Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs 08.08.–06.09.2015. | |
 Tomass Vints. Fuck You–Do it. 1997 Foto: Johannes Säre | |
| Domājot par Igaunijas laikmetīgās mākslas scēnu un tās kuratoriem, uzreiz nāk prātā trīs vārdi un trīs institūcijas. Tā ir leģendārā Igaunijas Mākslas muzeja kuratore Eha Komisarova (Eha Kommisarov), skandalozā Tartu Mākslas muzeja direktore Raela Artela (Rael Artel) un viens no Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja (Eesti Kaasaegse Kunsti Muuseum – EKKM) dibinātājiem, Kēlera balvas organizators Anderss Herms (Anders Härm). Mazāk zināms ir kritiķis un kurators Hanno Soanss (Hanno Soans), reiz Herma nešķiramais studiju biedrs un radošo projektu līdzautors. Studējot mākslas vēsturi Igaunijas Mākslas akadēmijā, viņi kopīgi iesniedza maģistra darbu par tēmu „90. gadu māksla un agresija”, bet ideja netika akceptēta. Tā nu kādā brīdī viņu ceļi šķīrās – līdz šai vasarai, kad abi kuratori atkal sanāca kopā, lai EKKM telpās sarīkotu izstādi „1995”. Izstādes no mākslas vēsturnieku informācijas ieguves avota reizēm pārtop par galveno izpētes objektu, bet kuratori nereti aizstāj māksliniekus, to darbiem kļūstot par nepieciešamo artefaktu. „1995” ir vēsturiskam atskatam veltīts projekts, kura metodoloģija tiešā veidā balstās atsaucēs uz pagātnē notikušām izstādēm. Šovasar pēc līdzīga paņēmiena mākslas muzeja KUMU telpās tapa ekspozīcija „Mākslas revolūcija. 1966”. Pastāv, protams, arī brutālākas metodes nekā izstāžu rekonstrukciju veidošana, piemēram, mākslinieka Elmara Kitsa (Elmar Kits) 1966. gada projekts, ko kurators Pēters Talvistu (Peeter Talvistu) nākamgad gatavojas atkārtot turpat, kur notikusi izstādes debija, – Tartu Mākslas mājā. Šeit jāmin viena būtiska iezīme jeb klasisks paņēmiens, kas vieno gan „1995”, gan Elmara Kitsa projektu, – apaļa gadskaitļa jeb jubilejas faktors (20 un 50 gadi). Iepazīstoties ar tādiem 1995. gadā realizētiem nozīmīgiem projektiem kā Pētera Linnapa (Peeter Linnap) veidotā Sāremā biennāle un tās izstādes – Fabrique d’ Historei, jauno mākslinieku izstāde „Vēstures artelis” vai feminisma jautājumus aktualizējošais Est. Fem –, neaizmirstot starptautiski svarīgos projektus, kā ARS 95 Helsinkos un „Avangarda gājiens” 46. Venēcijas biennālē (abos Igauniju pārstāvēja Jāns Tommiks (Jaan Tommik)), veidojas uzskatāms priekšstats par 20 gadus senu pagātni. Nepieminēts nevar palikt arī Džordža Sorosa „injicētais” finansiālais dopamīns Baltijas valstīs – Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, kura paspārnē 1995. gadā notika III gadskārtējā izstāde Biotopia. Atskatoties redzams, ka tā nenoliedzami vēstīja par laikmetīgās mākslas kā institūcijas nostiprināšanos un par jaunas Igaunijas mākslas identitātes meklējumiem. Visi iepriekšminētie pasākumi kalpoja par pamatmateriālu EKKM kuratoru labi izpētītajai un skaidri strukturētajai sekciju veidošanai, sadalot trīs stāvu līmeņos esošo izstādi septiņos tematos. Pārstāvētās tēmas bija atskats uz komunistisko pagātni versus kapitālistisko tagadni, dzimtes jautājumiem, masu medijiem un zemapziņu, jauno mākslas teoriju, starptautisko atpazīstamību, kuratoru un kritiķu disputu, kā arī subkultūras un popkultūras mijiedarbi ar aktuālo mākslu. Lai gan izstāde uzrādīja atsevišķus piemērus, kā Jāns Tommiks, kas spēja nest Igaunijas vārdu pasaulē, ekspozīcija kopumā stāstīja par ko citu, daudz būtiskāku – Rietumu stimulēto jauno domāšanu. Tieši šis tik būtiskais impulss rādīt nevis igauņu mākslu, bet aktualizēt igauņiem svarīgas tēmas lika Pēteram Linnapam veidot Sāremā biennāli, kas veicināja nozīmīgu lūzuma punktu Igaunijas mākslā. Tam, ka laiki nav it nemaz mainījušies, vai arī tam, ka vēsture met cilpas, pierādījums bija izstādē veidotie izvilkumi no diskusijas starp 90. gadu modernistiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, rezultējoties „Kasparsionādes” (atsauce uz 1920. gadā Rīgā notikušo „Kasparsionādes” skandālu starp akadēmiķiem un jaunajiem māksliniekiem) cienīgos strīdos. Laikmetīgās mākslas nodēvēšana par ekskrementu mākslu (atsauce uz Eesti Ekspress komentāru par Jāna Tommika Venēcijas akciju), kas kļuva par populāru lamuvārdu, ir tikai viens no spilgtākajiem piemēriem vārdu kaujās. Tika izteikti nievājoši komentāri, kas fotogrāfiju, TV raidījumu, presē publicētu rakstu un pat mākslas darbu formā bija apskatāmi izstādē. Viens no spilgtākajiem igauņu laikmetīgās mākslas kritizētājiem bija Tomass Vints (Toomas Vint), kas ar gleznu Fuck You – Do it (1997), atsaucoties uz Hansa Ulriha Obrista ceļojošo izstādi Do it, kļuvis par leģendāru laikmetīgās mākslas pretinieku. Glezna perfekti ilustrē jau iepriekšminēto lūzumu, kas kā nenoņemams tetovējums turpina būt līdzās arī 21. gadsimtā. Tas reflektē par mūžīgo paaudžu konfliktu, jaunajam un vecajam grūstoties kā gleznā redzamajām divām pludmales kabīnēm. Izstādes tēma, formāts, tās organizatori, dalībnieki, eksponētie darbi, vieta, laiks, rezonanse, ietekme ir tas, kas stāsta par laika garu, vērtībām, atklājumiem un arī problēmām. „1995” ir labs paraugs, kā plaši un informatīvi reprezentēt laikmetīgās mākslas vēsturi, atklājot tai piemītošo specifiski lokālo garšu. | |
| Atgriezties | |
