VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijas mākslai vajadzīgi savi Frankenšteini Aiga Dzalbe Izstāde „Bīstamās rotaļas” Dailes teātra mākslas telpa „Brīvības 75” 11.09.–30.12.2015. | |
 Miķelis Fišers. Pārmetums. Audekls, eļļa. 200x268cm. 2011 | |
| Dailes teātrī jau trīs gadus notiek vizuālās mākslas izstādes. Daļa no tām ir spēcīgas, konkurētspējīgas laikmetīgās mākslas skates, kas gan visticamāk vairāk mulsina nekā ielīksmo teātra izrāžu apmeklētājus – īsto izstāžu auditoriju. „Bīstamās rotaļas” ir jau devītā laikmetīgās mākslas izstāde Dailes teātrī, turklāt producente Indra Rubene jau trešo reizi ir aicinājusi sadarboties kuratori Ingu Brūveri, kura bija iniciatore arī pirmajai izstādei „Būt vai ne” 2012. gada janvārī jaunatklātajā mākslas telpā un kuras izstādes allaž konceptuāli sasaucas ar kādas lugas tuvojošos pirmizrādi uz Dailes teātra skatuves. Šoreiz izstāde ir saistīta ar Mērijas Šellijas romāna „Frankenšteins jeb jaunais Prometejs” motīvos balstītās Nika Dīra lugas „Frankenšteins” jauniestudējumu Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Kuratore necieš ilustratīvismu mākslā, tādēļ meklēja ideju, kā padarīt jēgpilnu divsimtgadīgo Frankenšteina tēlu, kas šodien visbiežāk ļaužu uztverē ir nivelēts kā klasisks briesmonis, kaut gan romantisma laikmetā viņš nesa pavisam citu vēsti. Ingai Brūverei šķita svarīgi atgādināt Frankenšteina jautājumus: „Kas ir cilvēcības esamības būtība?”, „Vai cilvēcei ir jāuzņemas atbildība par savas rīcības sekām?”, “Kāpēc mēs vēršamies pret tiem, kas ir atšķirīgi?”, „Kas ir mīlestība?”– personiski un kolektīvi atbildāmus (vai neatbildāmus) jautājumus. Tā radās izstāde „Bīstamās rotaļas”, kas netieši turpina lugā izspēlētās idejas, vedinot domāt par radītāja – mākslinieka lomu un atbildību šodienas sabiedrībā, par provokāciju kā raksturīgu mūsdienu mākslas izteiksmes līdzekli un par sabiedrībā pieļautajām normām. Izstādē piedalās pieci dažādu paaudžu vīriešu kārtas mākslinieki ar darbiem, kas katrs savā laikā satraukuši skatītājus kā provokatīva vēstījuma pilni sabiedrībā pieņemto normu un priekšstatu pārkāpēji, – tātad darbiem, kas it kā jau tikuši izstādīti un guvuši sabiedrības rezonansi, tomēr reti kurš to oriģinālus ir redzējis. Katrs autors risina savu tēmu un izpaužas sev tuvā mākslas valodā. Viens no pārliecinošākajiem ekspozīcijā šķiet Leonards Laganovskis, kurš 90. gadu sākuma darbos sev raksturīgā socārtiski asi griezīgā ironijā pievērsies spēlēm ar politisko kontekstu, šoreiz politiskus simbolus ieraugot grūtnieces vēdera ultrasonogrāfijās, kas papildinātas ar reminiscencēm no tipiskas padomju biroja vides. Miķelis Fišers agrīnajās gleznās kosmiskā vidē risinājis spraigus sižetus, ezoteriskajās iztēles rotaļās iekļaujot visai būtiskas atziņas par mūsu ikdienišķajām attiecībām ar varu un citam ar citu. Pavisam nešpetni publiskajā telpā spēlējies Ivars Grāvlejs – 2009. gadā strādājot par fotoreportieri kādā cienījamā Prāgas laikrakstā, mākslinieks pasācis „izpušķot” dokumentālās ainas ar savas izdomas augļiem, tādējādi neuzbāzīgi brīdinot par labticīgā masu mediju patērētāja naivitāti. Citādāk un citas robežas pārkāpis Krišs Salmanis, kas 2008. gadā zemapziņas sajūtu vizualizācijai mēdza izmantot savu ķermeni. Savukārt Kristians Brekte, konsekventi atrodot sabiedrībai netīkamus kontekstus, nokļuvis tieši Frankenšteina uzdoto jautājumu krustugunīs. Viņš izstādei radījis repliku 2006. gada Emergency biennale darbam „Miera kareivis”, kas saskaņā ar biennāles koncepciju kaut kur klejo pa pasauli. | |
| Atgriezties | |
