VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ēvī Upenieces tēlniecība Arta Vārpa Ēvī Upeniece. Tēlniecība Rīgas Sv. Pētera baznīca 14.08.–31.08.2015. | |
 Ēvī Upeniece. Astrahaņas zvejniece Bagturgana. Bronza. 35,5x25x20cm. 1961 Foto: Georgs Jemeļjanovs Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija | |
| Ēvī Upenieces deviņdesmit gadu jubilejai veltītajā personālizstādē bija skatāma darbu izlase, kas veidota, balstoties uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumos pārstāvētajiem tēlnieces darbiem. Latviešu tēlniecībā Upeniece sevi pieteica 20. gadsimta 50. gadu sākumā – uzreiz pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, kur mācījās pie latviešu tēlniecības pamatlicējiem Teodora Zaļkalna, Emīla Meldera un Kārļa Zemdegas. Agrīnajos darbos – 50. gadu reālisma garam atbilstošajos portretos, vitālu zvejnieksievu un strādnieču figūrās – pamazām parādījās poētisks vispārinājums, tā veidojot lakoniskāku tēlniecības valodu. Visspilgtāk mākslinieces līdzsvarotā proporciju izjūta un plastika atklājusies, veidojot skulptūras bronzā, taču viņu saistījuši arī citi materiāli – marmors, granīts, keramika. Neatsakoties no jaunības laika „vēlamās” tematikas – attēlot strādīgos un varonīgos darbaļaudis, Upeniece agri atrada savu vietu laikmeta tēlniecības ainā, piesakot sevi kā spēcīgu figurālu tēlnieci. Nemainīgi būtiska loma līdz pat šodienai viņas mākslā ir sievietes atveidojumam. Vairāk nekā sešdesmit gadu ilgajā radošajā cēlienā ir radīts daudz – no bižainām rotaļīgu meiteņu galviņām, liriskām peldētājām un medmāsām līdz alegoriskiem tēliem, kuros 70. un 80. gados ieskanējās arī poētiskas norādes uz latviskās identitātes simboliem. Tāds ir Upenieces bronzas figūru triptihs „Upes” (1972, 1974) – jubilejas izstādē tam pelnīti bija rasta vieta ekspozīcijas centrā. Figurālajos tēlos atklājas visa viņas mākslas esence: vieduma un dvēseliskuma caurstrāvotie sieviešu tēli ir dinamiski, raupjo un pulēto virsmu faktūras veido plūstošu ritmu – forma plūst kā upe. Dažādās variācijās māksliniece vairākkārt atgriezusies pie mātes un bērna motīva – mūžīgi aktuālās tēmas, kurā koncentrēta vispārcilvēcisku vērtību – beznosacījuma mīlestības un rūpju – klātbūtne. Darbi ir maiguma un vienlaikus stipra garaspēka un sargāšanas instinkta caurstrāvoti. Izstādē to apliecināja majestātiskā figūra „Nevienam es Rīgas nedodu” (1989). Taču Upenieces tēlniecība nav tikai apcere par jūtu skaistumu un formas prieku. Viņas darbiem piemītošā spēcīgā emocionalitāte sakņojas personiski jūtīgajā dzīves uztverē – skulptūrās nolasāmās emocijas nav sacerētas, tās ir izdzīvotas līdz ar darba radīšanu. Darbu cikls „Salaspils madonnas” (1980) veltīts ciešanu tēmai – tie ir sieviešu tēli, kas izdzīvo zaudējumu. Kalsnie, apzināti deformētie stāvi un vaibsti pauž aktīvu un ļoti īstu izmisumu. Vēl kādu izteiksmīgu tēlnieces radošā darba šķautni – portretu – izstādē pārstāvēja divi darbi. Latviešu izcilo aktrišu Elzas Radziņas un Astrīdas Kairišas portreti (1981, 1975) ir atgādinājums par Upenieces spēju šajā žanrā ne vien iedzīvināt vizuālo līdzību, bet arī atklāt personības raksturu. Izstādē līdzās stājdarbiem trīs vitrīnās vieta tika rasta mazo formu darbiem, kas tapuši nesen: graciozi torsiņi, gludi pulētas, gandrīz abstraktas stabulētājas un dejotājas, mātes un bērna motīvi, „Upju” alegoriju miniatūras versijas. Atgriešanās pie tā, kas mīļš un dārgs, un tur ir gan rotaļīgs vieglums un formas prieks, gan rūpīgā darbā izslīpēta perfekcija. Bez pretenzijām būt visaptverošai Upenieces darbu retrospekcijai izstāde Sv. Pētera baznīcā skaidri iezīmēja tēlnieces radošā darba būtiskākos pieturpunktus. Izstādes māksliniecisko kodolu veidoja darbi no nacionālajām mākslas krātuvēm, bet līdzās tiem bija eksponētas arī dažas jaunākās skulptūras. Ēvī Upeniece joprojām diendienā kaļ, slīpē un pulē. Viņa dara to ar atdevi, kas pielīdzināma misijas apziņai, un tas ir iedvesmojošs pierādījums, ka nepārtraukts radošs darbs un aktīva interese par dzīvi ir gan fiziska, gan garīga spēka avots. | |
| Atgriezties | |
