VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas ir akadēmijas labākie beidzēji? Līga Lindenbauma Latvijas Mākslas akadēmijas 2015. gada maģistra programmas diplomandu izstāde „Nākotnes kartēšana” Latvijas Mākslas akadēmijas aula 07.08.–26.08.2015. | |
 Skats no izstādes „Nākotnes kartēšana” Centrā – Laura Vītoliņa darbs „Laika dīdītājs” | |
| Latvijas Mākslas akadēmijas noslēgumu izstāžu apmeklējumi jau izsenis ir bijuši viens no veidiem, kā laikus pamanīt jaunos talantus. Šīsvasaras atklājumi – Klāva Lora un Raita Hroloviča personālizstādes Mūkusalas Mākslas salonā un fonda „Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā – bija šādu laikietilpīgu gājienu rezultāti. Šo procesu manāmi atviegloja akadēmijas organizēta labāko, tātad jau atlases sietu izturējušo darbu izstāde „Nākotnes kartēšana”, kuras kuratore bija Antra Priede. Vēl pirms pāris gadiem lielāko interesi izraisīja Vizuālās komunikācijas nodaļas skates, bet šīgada ekspozīcija ar plašo mediju un tehniku klāstu un kopumā 16 autoru darbiem ļāva cerīgi raudzīties arī uz citu nodaļu beidzējiem. Izstādes anotācija vēstīja, ka tās darbus „caurvij motīvi, kas liecina par autoru privātās telpas atainojumu, kā arī iezīmē ļoti personisku ainavas izjūtu”. Tomēr no dažādām nodaļām nākušos diplomandus vairāk saistīja pats akadēmijas beigšanas fakts nekā konkrētas tēmas. Ja būtu jāpasaka, kas tos vienoja, tas varētu būt darbu vizuālais estētisms – vispārraksturīga akadēmijas studentu darbu iezīme. Kara un upuru tēmas, ko ar paralēlu stāstu līniju radīja Ievas Balodes „Neredzamie attēli”, mentalitātei raksturīgie izolēšanās motīvi Annas Rubenes-Zīderes „Latviešu pelēkajā”, lietu vēsture Dagnes Ventiņas gleznu ciklā „Ikdiena” vai Madaras Neikenas mūsdienu „Ainavas” – tas viss atklājās gana diskrēti un nekairināja skatītāja estētiskās izjūtas. Centrālās pozīcijas izstādē telpiski ieņēma Zanes Elertes tērauda „Okeāna” viļņu motīvi akadēmijas 2. stāva foajē un Laura Vītoliņa darbs „Laika dīdītājs” aulas centrā. Pēdējais – sarežģīta tehniska konstrukcija, kuras vidū izbūvētā miniatūrā istaba pēc mehānisma ieslēgšanas sāk rotēt ap savu asi, rezultātā inscenētās telpas interjera detaļas (krēsli, sienas pulkstenis, grāmatas utt.) tiek mētātas no vienas malas uz otru. Izmēru un sarežģītības dēļ – izstādes spilgtākais darbs. Ne tik pamanāma, bet asprātīga bija Barbaras Ābeltiņas grafīta zīmējumu sērija „Plānā galdiņa urbējs, puskoka lēcējs, svilpaste un citi zvēri”. Tajā autore spēlējas ar latviešu lamuvārdiem, iemiesojot lingvistiskos paradoksus vizuālos apveidos un spējot valodas formās atrast pašironiju par latvisko absurdu. Tuvējā darbnīcā eksponētās Madaras Dzintaras-Plušas videoinstalācijas „Tranzīts” emocionāli kāpjošais skaņu celiņš vienlaikus bija papildinošs izstādes fons. Tajā imitēta bērnistabas noskaņa naktī ar garām braucošu automašīnu spokainajām starmešu gaismām. Starp akadēmijas beidzējiem redzējām arī Viktoriju Ekstu, kuras diplomdarbs – fotogrāfijas ar autores iemiesošanos lauku sieviešu tēlos sērijā „Dievs. Daba. Darbs” – bija „Rīgas Fotomēneša” Portfolio balvas laureāts, un pilnā versijā to varēja skatīt kultūras pilī „Ziemeļblāzma”. Akadēmijas labāko beidzēju darbu izlases izstāde notiek jau otro gadu, un cerams, ka tā kļūs par tradīciju. Tā kā šoreiz visgrūtāk bija novērtēt gaismas kastēs eksponētos scenogrāfu darbus, nākotnē vēlams padomāt par veiksmīgāku risinājumu. Ikgadējām diplomandu izstādēm ir potenciāls kļūt par akadēmijas reprezentācijas skatēm, un būtu tikai loģiski, ja tajās būtu iespēja iepazīt diplomandu darbu pilnu spektru. Gribētos, lai starp labākajiem integrētos arī aiz strīpas palikušo apakšnozaru pārstāvju, piemēram, dizaineru un mākslas zinātnieku veikums. Dizaina studentus vēl redzam pašas nozares organizētās izstādēs, turpretī jaunie mākslas zinātnieki, kritiķi, vēsturnieki nepelnīti izkrīt no kopējā studiju attēlojuma procesa. | |
| Atgriezties | |
