studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Atklājot dzimtas noklusētās vēstures lappuses Jana Jākobsone Diāna Dimza-Dimme. „Mirjama no Mangaļsalas” Žaņa Lipkes memoriāls 19.06.–10.09.2015.

Diāna Dimza-Dimme. „Tā esmu es, Diāna”. Lina auduma spilventiņš, foto druka. 18 x 24 cm

Paslēpts no apkārtējo cilvēku acīm kā rūpīgi glabāts noslēpums, Ķīpsalas Mazajā Balasta dambī – aklā ieliņā, ko atradīs tikai tas, kurš mērķtiecīgi dosies atklāt šo stāstu, – slejas Žaņa Lipkes memoriāls. Zaigas Gailes projektētā tumšpelēkā koka ēka 2012. gadā saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu kā nozīmīga Ķīpsalas pilsētvides atjaunošanas un veidošanas daļa. No ārpuses askētiskais un viengabalainais veidols pārsteidz apmeklētāju ar neparasto iekšējo uzbūvi un tam piemītošo noslēpumainību, kā arī to, ka bez Žaņa Lipkes dzīvei veltītās dziļi simboliskās un konceptuāli caurstrāvotās ekspozīcijas pagrabstāvā izveidota arī ekspozīciju zāle, ko vasarā apdzīvoja izstāde, kurai idejiskā un emocionālā aspektā var vilkt ciešas paralēles ar Lipkes paveikto kara gados. Tekstilmāksliniece Diāna Dimza-Dimme personālizstādē „Mirjama no Mangaļsalas” turpina jau iepriekšējās izstādēs aizsākto ceļojumu savas dzimtas vēsturē, šoreiz par galveno vadlīniju izvēloties savas mātes – blondas ebreju meitenītes – dzīvesstāstu. Izstādītie darbi, ekspozīcijas izkārtojums, paša memoriāla aura – visu šo nosacījumu kopums padara stāstu par Mirjamu tik atmiņā paliekošu un aizkustinošu. Mirjamas dzīvesstāstam ir daudzas līdzības ar Žaņa Lipkes nosargātajām dzīvībām tepat Ķīpsalā. Viņa uzauga Daugavas pretējā krastā – Mangaļsalā, kur Otrā pasaules kara laikā kāda latviešu zvejnieka ģimene pieņēma ebreju meitēnu kā savu meitu, tā pasargājot no šķietami nenovēršamā. Svešinieku labvēlība, mīlestība un drosme, glābjot citus un nezinot, kas ir vienaldzība, ir klātesošas abos stāstos. Dimza-Dimme, kā ierasts, pārkāpj tradicionālās tekstilmākslas robežas un savu stāstu risina plašā māksliniecisko izpausmju spektrā. Starp objektu instalācijām, ģimenes relikvijām un autortehnikā izstrādātiem darbiem – mākslinieces jaunradē jau pazīstamajiem gleznojumiem uz „strukturētajiem” audekliem pārsvaru guvuši fotoattēli, taču pavisam neierastā manierē. Dimza-Dimme ar bērna nepiespiestību glītā un uzcītīgā rokrakstā aprakstījusi fotogrāfijas vai iezīmējusi spožu saulīti bildes stūrī, kā to, mazs būdams, darīja ikviens. Tādējādi māksliniece darbiem atsegusi jaunu dimensiju, kur caur asociatīviem elementiem vai īsiem, kodolīgiem tekstiem arī skatītājs, kurš nav tik uzcītīgi sekojis tekstuālajam materiālam, kas caurvija visu izstādi, tiek idejiski uzvedināts uz domu par stāstu un tā varoņiem. Fotoattēli parādās arī uz nelieliem spilventiņiem, kur māksliniece tos miksē ar tekstiem un lakoniskiem, taču stāstošiem zīmējumiem, atklājot Mirjamas dzīvi caur savām bērnības atmiņām un dzirdētajiem stāstiem. Izstādi caurstrāvoja intīma un dziļi personiska atmosfēra, ko varētu izskaidrot ar izvēlēto darbu formātu šī stāsta atklāšanai, radot spēcīgu klātbūtnes sajūtu. Lai gan jau pirmajā izstādes darbā Dimza-Dimme bilst, ka mēģina izstāstīt stāstu, kura vairs nav, viņai izdevies to uzlādēt ar tādu garīgo enerģiju, kas saglabājas arī, izejot no saules caurspīdētās, Noasa šķirstam līdzīgās koka būves. Un, tāpat kā Žaņa Lipkes stāsts, arī Mirjamas tagad ir izstāstīts, un abi, emocijām caurvīti, paliks vēsturē kā mākslinieciskas vērtības ar dziļu individualitāti.

Atgriezties