VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sporādiskās iluminācijas Šelda Puķīte Videomākslas festivāls „Ūdensgabali #15” 13.08.–16.08.2015. Krišs Zilgalvis un Dzintars Zilgalvis Vides objekts „Ūdeņi stāsta – Daugava” Izstāde „Mans video ir neredzams. Juris Boiko” 14.08.–06.10.2015. Peldošā galerija „Noass”, AB Dambis, Kronvalda parks | |
 Krišs Zilgalvis, Dzintars Zilgalvis „Stāstu klausītājs” uz AB Dambja Daļa no darba „Ūdeņi stāsta – Daugava” Foto: Jekaterina Sjomkina | |
| Kultūras un mākslas projektam „Noass” šogad bija iemesls svinēt – viņu dibinātajam un izauklētajam videomākslas festivālam „Ūdensgabali” apritēja 15 gadu. Videomākslas programmu veidošanas aizsākumi Latvijā datējami gan senāk – ar 1990. gadu, kad, sadarbojoties Francijas Ārlietu ministrijas Multimediju birojam, firmai Heure Exquise! un Rīgas Multimediju centram, tika sarīkots Franču–latviešu videofestivāls (1992. gadā tas pārtapa par Baltijas videofestivālu). „Noass” tika dibināts desmit gadus vēlāk, lai 2001. gadā uzsāktu jauna starptautiska festivāla „Ūdensgabali” tradīciju. Katru gadu pasākuma veidošanā tiek pieaicināts kurators vai tiek izmantota kāda ārzemju vai vietējā programma, arī „Noasa” paspārnē esošais videoarhīvs „Noass video”. Šoreiz, gluži kā Latvijas videofestivālu pirmsākumos, sadarbība atkal notika ar Franciju, konkrētāk – ar francūzieti Marī Kantosu (1981), kura atveda franču jaunāko videomākslas darbu atlasi, veltītu cilvēka psihei. Paralēli notika Japānas videoprogrammas prezentācija Kronvalda parkā, animācijas darbnīcas bērniem, koncerti un lekcijas, tomēr nekas neliecināja, ka šāgada programma būtu bijusi jubilejas noskaņās. Gluži otrādi – tā šķita asociatīvi pieskaņojusies te Raiņa jubilejai ar turpat paralēli plūstošajā upē ievietotu vides objektu „Ūdeņi stāsti – Daugava”, te Hardija Lediņa gadam ar izstādi „Mans video ir neredzams. Juris Boiko” peldošās galerijas drēgnajās tilpnēs. Savukārt programmas apakšvirsraksts brīdināja, ka festivāls ir jaunu koordinātu meklējumos. Festivālā, sadarbojoties māksliniekiem un zinātniekiem, tapa jauns, interaktīvs objekts, ar kura starpniecību tiek uztverta ūdens viļņu kustība. Tā tiek nolasīta un ierakstīta, veidojot šifrētus stāstus uz peldošās galerijas fasādes platekrāniem. Mākslinieka Dzintara Zilgalvja un arhitekta Kriša Zilgalvja darbs „Ūdeņi stāsta – Daugava” kā lasītājs ūdenī un uztvērējs / pārraidītājs sauszemē, līdzīgi festivāla programmai, gan metaforiski, gan tiešā veidā pieskaņojās ūdens tēmai. Daugavas neatšifrējamie, bet nojaušamie likteņstāsti gan palika dekoratīvi ornamentāla vai ārišķīgi konceptuāla akta līmenī. Lai arī darbs idejiski atgādina tekstu grupas „Orbīta” paņēmienus, eksperiments šķita kaut kā jau labi zināms atkārtojums. Savukārt peldošajā galerijā bija iespēja apskatīt Latvijas Laikmetīgā mākslas centra (LLMC) iniciēto izstādi, veltītu māksliniekam Jurim Boiko. Kuratores un NSRD („Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”) arhīva apkopotājas Māras Žeikares izvēle izstādi veidot peldošajā galerijā kā „Ūdensgabalu” programmas sastāvdaļu nav nejauša, jo tieši Juris Boiko gadu pirms savas traģiskās nāves kopā ar Dzintaru Zilgalvi un Līgu Miezīti-Jensenu bija iedibinājuši šā videofestivāla tradīcijas. Izstādē bija apskatāmi trīs NSRD videodarbi oriģinālajā garumā („Pavasara tecīla” (1987), izrādīts pirmajā festivāla gadā; „Pavasara sekvences” (1988) un „Garie acumirkļi” (1989)), kopā gandrīz trīs stundas, kā arī neliels fotogrāfiju stends ar Boiko un Lediņa attēliem no LLMC arhīva. Izstādes aprakstos minētais Jura Boiko arhīvs gan palika neredzams tāpat kā mākslinieka neatkarīgie projekti. Arhīvos uzietā informācija šajā izstādē bija ieraugāma vien smalkās detaļās, kas uzmanīgākam skatītājam bija nolasāmas atsevišķos videofragmentos. Šāda pieticība daļēji izskaidrojama ar kuratores apzināti veikto izvēli, parādot darbus, kas vienlaicīgi atrodami gan LLMC, gan „Noasa” arhīvos un kas tiks eksponēti topošajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejā. Veidojot saikni starp divām esošām un vienu topošo institūciju, tika radīts pietiekami ierobežots spēļu laukums. Pieņemsim, kas šis ir tā sauktais tīzeris jeb inkubators kādam lielākam projektam, kas nākotnē tiks veltīts Jura Boiko daiļradei, plašākai sabiedrībai parādot viņa videoinstalācijas un samizdatus, kā arī atklājot mākslinieka personību. Izstāde pa to laiku piedāvāja noskaņoties un ķert „Pavasara tecīlas” sajūtu, sēžot drēgnā, tumšā piltuvē un kopā ar Boiko vērojot, kā upē iet ledus. Šāgada festivāla programmas nosaukums „Spoku kuģi un ūdens sapņi” ir kļuvis par „Noasa” kā institūcijas simbolu, kuras darbību šobrīd, vērojot gan no distances, var drīzāk dēvēt par sporādiski veiksmīgu ilumināciju, spokošanos, nevis mērķtiecīgu un skaidri fokusētu rīcību. Līdzīgi var izteikties par biedrības paspārnē esošo eksperimentālo videodarbu arhīvu, kura aktualizēšanā un publiskošanā gribētos iedarbināt kādu spēcīgāku dzenskrūvi. Cerams, ka šobrīd „Noasā” tik tiešām notiek jaunu koordinātu meklējumi salinieku mentalitātes mainīšanā. | |
| Atgriezties | |
