studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Ainavu ilūzijas Eduards Dorofejevs Paula Zariņa. „Apziņas” Galerija „Māksla XO” 30.07.–25.08.2015.

Paula Zariņa. Astotā apziņa. Audekls, eļļa. 180 x 160 cm. 2015

Viena no burvīgākajām mākslas īpašībām ir tās neprognozējamība, proti – nekad nezini, kādu iespaidu tā uz tevi atstās, kādas domas raisīs. Dodoties uz galeriju „Māksla XO”, lai apskatītu jaunās mākslinieces Paulas Zariņas gleznas, varēja domāt, ka noteikti ieraudzīsi krēslainas un krāsās niansētas ainavas, gaismas efektus ar mistisku piegaršu un pa vidu stafāžas izmēra apmulsušus, pazudušus vai galīgi dezorientētus cilvēciņus. Bet šajā brīdī notiek (pirmais) brīnums. Septiņi palieli kvadrāta (vai tuvu tam) formāta darbi ar kopēju nosaukumu „Apziņas” un katram piešķirtu kārtas numuru nemaz neizskatās pēc dabas atveidojumiem plaši pieņemtajā nozīmē. Tajā pašā laikā tās nav arī tīras abstrakcijas, jo formās, siluetos un krāsainajās masās nepārprotami slēpjas kāds htoniskais pirmsākums. Drīzāk gribas teikt, ka tur attēlota daba, kas cenšas aizbēgt no cilvēciskā prāta ieslodzījuma, tā ir daba, ko māksliniecei izdevies ieraudzīt īsajā un netveramajā pusnomoda apziņas stāvoklī. Otrais pārsteigums – bezpriekšmetiskā glezniecība vedina aizdomāties par priekšmetisko pasauli un tās uztveres specifiku, par tā saukto lielo apziņas ilūziju. Šīs ilūzijas būtība – tā ļauj mums justies pārliecinātiem, ka mēs redzam un dzirdam absolūti visu, kas notiek apkārt, kaut gan īstenībā lielākā daļa ārējās pasaules paliek nepamanīta. Tieši šajā brīdī Paulas Zariņas darbi kļūst īpaši pievilcīgi, jo caur tiem, šķiet, arī mums izdodas saskatīt daļu tās realitātes, kuru māksliniecei izdevies noķert apziņas slazdā. Runājot par šādām „atklāsmēm”, svarīgi piebilst, ka darbos nav nekā mistiska – vismaz ne vairāk kā vārdā „apziņa” ietvertais, un tāpēc var izjust zināmu pārsteigumu, ka galerijas apmeklētājiem šie darbi tik ļoti atgādināja Marka Rotko darbus. Protams, kad gleznas no šī cikla 2015. gada pavasarī bija izstādītas Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, slavenā abstraktā ekspresionista klātbūtne kaimiņos neviļus radīja piesātinātu uztveres kontekstu. Bet tik un tā Paulas Zariņas pašas nosauktajās „ainavu ilūzijās” nav iespējams saskatīt neko traģisku, drūmu, noslēpumainu vai melanholisku, kas caurstrāvo Rotko daiļradi. Līdzību var saskatīt, tikai ļoti pavirši pievēršot uzmanību kompozicionālajai uzbūvei, lai secinātu, ka abi mākslinieki dala gleznu lielos krāsainos laukumos. Bet vai tam ir nozīme? Daudz interesantāk vērot, cik aizraujoši kustas lielās stihijas, kas sapinušās mākslinieces apziņā kaut kur starp realitāti un iztēli. Kā tas viss saplūst pie apziņas horizonta ar šļakatām, virpuļiem vai kluso mirdzumu, kur vertikāli krītošā, krāsainā ekspresija tiek apklusināta ar horizontāla ritma absorbējošo mieru. Un nevar zināt, vai notiks sprādziens vai parādīsies tikai dūmi. Tajā vietā visticamāk arī atrodas lolotais punkts, kurā jebkurš var atbrīvoties no apziņas ilūzijām. Bet, pirms jūs mēģināsiet caur plaši piemiegtām acīm saskatīt to, ko ieraudzīja Paula Zariņa, būtu noderīgi atcerēties mākslinieka Paula Klē ģeniālo aforismu, ka „māksla nereproducē redzamo, bet padara redzamu to, ko mēs jau esam izpratuši”.

Atgriezties