VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Daudzsejainais pašportrets Ansis Vasks Pašportretu izstāde „Es un Es” Mūkusalas Mākslas salons 20.08–26.09.2015. | |
| Manuprāt, Mūkusalas Mākslas salonam vajadzētu atrasties Daugavas labajā pusē, tas to ir pelnījis. No otras puses, mērojot ceļu pāri platajai upei, mākslas cienītājam ir laiks noskaņoties mākslas baudīšanai. Izstādes kuratore Sniedze Kāle visai precīzi ir nosaukusi būtiskākos iemeslus, kāpēc mākslinieki ķeras pie sevis atainošanas. Statistiski lielākā daļa pašportretu visā mākslas vēstures gaitā tapuši triviāla iemesla dēļ – mākslinieks savā personā ir jebkurā diennakts laikā pieejams, bezmaksas un ārkārtīgi iecietīgs modelis. Tikai pēc tam nāk visi pārējie – nepieciešamība eksponēt savus psiholoģiskos pārdzīvojumus, vēlme eksperimentēt ar sevi, egocentrisms. Lai gan kopumā izstādes kārtojums, dalot pašportretus astoņās tematiskās grupās („Es kā eskeipists”, „Es kā tuvinieks”, „Es kā laikmeta spogulis” u. c.), izdevies loģisks, tomēr brīžam radās sajūta, ka virkne darbu būtu ierindojama grupā „Es kā demokrātisks bezmaksas modelis”. Tas lielākoties attiecināms uz izstādē pārstāvētajiem latviešu glezniecības klasiķiem. Ritas Valneres okerīgais pašportrets, Jāņa Pauļuka ekspresija, Konrāda Ubāna klasiski tumsnējais portrets, kā arī Johana Valtera un Jāzepa Grosvalda pašportreti ir darbi, kuru gleznieciskās kvalitātes komentārus sen vairs neprasa. Šīs izstādes kontekstā tie tomēr vairāk kalpoja kā klasiski rimts, nenoliedzami kvalitatīvs fons, uz kura izcelties eksperimentētājiem un psiholoģiski ekspresīvākiem māksliniekiem. Pateicoties savam priecīgajam gaišumam, pirmais izstādē pretī nāca Imanta Lancmaņa darbs viegli kodētajā, simbolistiskajā vēstījumā „Pašportrets pie ābolu vainaga” (2011). Savienojot vienā gleznā elementus no holandiešu klusajām dabām ar augļiem un superreālismu, mākslinieks radījis mistiski pozitīvu kompozīciju, kurā uz pusēm pārgrieztu ābolu ieskauj dzīves ciklu simbolizējošs ābeles zaru vainags. Krāšņajā vainagā atainotas visas cikla stadijas no ziediem līdz melnam augļa puveklim, bet sevi mākslinieks iegleznojis priekšplānā, atgādinoši norādot uz kompozīcijas vēstījumu. Glezna visai uzstājīgi vilina uzsākt tās simboliskā vēstījuma šifrēšanu, tomēr tieši simboliskā vēstījuma uzskatāmība šajā pašportretā liek uzmanīties no iespējamas izjokošanas mēginājuma. | |
 Līga Purmale. 4. oktobris. Audekls, eļļa. 150x200cm. 2005 | |
| Ar ironisku groteskumu un krāsu paleti priecēja Sergejs Djomins, kārīgi ēzdams kaviāru padomju laika komunaļņika estētikas garā ieturētā virtuvē ar spilgti sarkanu grīdu un gaišzilām sienām („Kaviārs no Baku”, 2007). Sergejs Djomins visā savā glezniecībā uz pasauli raugās caur šādu ironisku, estētiski grotesku prizmu un īpaši nesaudzīgs ir arī, veidojot savu tēlu. Līdzīgi ar sevi izrīkojies arī Atis Jākobsons suģestējošajā un iespaidīgi groteskajā dubultpašportretā „Es un Es” (2007), kas izceļas ar psiholoģiski izteiksmīgo tēlu un spēcīgu glezniecisko formu. Redzes atmiņā kā izstādes pērle nostiprinājies stingrā bezkompromisu mākslinieka Leonīda Āriņa vācu ekspresionisma garā 19. gs. 60. gados gleznotais pašportrets. Sarkani dzeltenā, melni konturētā seja manifestē sekošanu tikai un vienīgi mākslas būtībai, neraugoties uz tolaik apkārt valdošo represīvo absurda teātri. No visiem aspektiem labi pārdomātajā ekspozīcijas iekārtojumā novietojuma un konfigurācijas ziņā mazāk veiksmīga bija izstādes sadaļa „Es kā izziņas objekts”. Nelielajā nodalījumā kā kabatā bija izvietoti Roberta Stārosta zīmējumi, kas izmantoti izstādes reklāmas plakātā, Līgas Purmales pašportrets un tēlnieka Alberta Terpilovska galvas skulptūra. Šajā nostūrī nokļuvu, pateicoties laimīgai nejaušībai, mīņājoties pie ārdurvīm novietotā bukletu stenda, bet tur izvietotie darbi kļuva par mazu un patīkamu pārsteigumu izstādes apmeklējuma noslēgumā. Vecmeistaru atrašanās līdzās laikmetīgākiem un pavisam jauniem cunftes brāļiem tomēr nav radījusi disonansi, kādu varētu gaidīt. Tieši otrādi – klasiķiem un tradicionālākiem žanra darbiem līdzās izstādot, piemēram, gleznotāja, perfomanču meistara Miervalža Poļa nu jau hrestomātisko bronzas galvu un asprātīgo darbu „Pašmērķis”, kurā pašportrets kļuvis par šautuves mērķi, vai Andra Grinberga eksperimentus ar sevi videoformātā, uzšķiļas apjausma par pašportretu kā tematiski un filosofiski ietilpīgu žanru, kura robežas ir krietni plašākas par klasisku pašportreta definīciju. | |
| Atgriezties | |
