studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Baltais lācis, melnais krauklis Anita Vanaga Ieva Epnere. „Paradīze jaunam cilvēkam” „kim?” laikmetīgās mākslas centrs 15.08.–27.09.2015.

Ievas Epneres izstādes nosaukums „Paradīze jaunam cilvēkam” aizgūts no cilvēka, kurš 20. gadsimta 70. gados bija dzīvojis Ziemeļu Ledus okeāna Špicbergenas (norvēģiski Svalbard) arhipelāgā. Polārajā naktī visi draudzīgi spēlēja šahu, slidoja mākslīgajā apgaismojumā vai devās laivā apskatīt ledāju: Это был рай для молодого человека. No 1920. gada arhipelāgs pieder Norvēģijai, bet atsevišķas ogļraktuves apsaimnieko Krievija. 30. gadu sākumā ogļu koncesiju vadīja Mihails Pļiseckis, kļūdams par PSRS ģenerālkonsulu Norvēģijā. Viņa meita leģendārā baleta prīma Maija Pļisecka šeit dzīvoja bērnībā. 1946. gadā te sāka būvēt ideālo pilsētu Piramīdu ar slimnīcu, skolu, bērnudārzu, baseinu un kultūras namu. Pēc PSRS sabrukuma beidzās subsīdijas un sākās lejupslīde, kam punktu pielika Krievijas lidmašīnas „Tu-154M” katastrofa 1996. gadā. Piramīdu iekonservēja. Tagad šurp ierodas, lai vērotu majestātisko dabu. Un tāda arī ir pirmā izstādē skatāmā Ievas Epneres fotogrāfija – rudmate Sāra raugās uz uzgleznotu ledāju. „Ledus bij zils zilās ziemeļu šērās / Ledus bij zils un balts.” (Imants Ziedonis) Gleznojums, kas atrodas kultūras namā, atbilst ārpusē redzamajai ainavai kā iekšējais analogs ārējai esībai. Modelis uzrāda iespēju dzīvot saskaņā ar pasaules likumiem. Kultūras namā atrasta arī zilā kleita ar rudām puķēm, kas rudmatei mugurā. Vēlāk atklāsies, ka kleitas krāsas mats matā sakrīt ar ledāju, ēku norvēģisko krāsojumu un tundras zāles rūsganumu. Itin visi mākslas darba resursi ieraudzīti polārajā dienā. „Kas te bijuši, šo vietu neaizmirst,” saka Ieva. „Pati vieta atrod cilvēkus.” Kopā ar mākslinieci skatītājs kļūst par arheologu, kas nodala pamatiezi no kultūrslāņa un no pirmelementiem būvē jaunu pasauli. Daudzi nošķīrumi atceļas, metaforas (melna saule, balta nakts) atgriežas sākotnē un kļūst par ikdienišķu parādību, bet uzstādījums uz ideālo, jauno formāciju paliek. Ja līdzās Ievai Epnerei būtu jāmin vēl kāds ar polāro pieredzi, tad tas būtu Ilmārs Blumbergs.

Ieva Epnere. Darbs no sērijas „Paradīze jaunam cilvēkam”. Pigmenta tintes druka. 60x74 cm. 2014

Izstāde bija iekārtota trijās telpās. Pirmajā – fotogrāfijas. Tās, kas uz papīra, iestiklotas un piekārtas pie sienas, tās, kas izdrukātas uz audekla, – sačokurotas uz grīdas. Kārtība pret entropiju. Aptumšoto videozāļu „portālus” veidoja telpiskas struktūras, kas aizgūtas no polārpētnieku teltīm. Uz āru izvirzītā struktūra ieved Piramīdas iekšienē. Ideālās pilsētas stopkadros pavīd grēda ar Ļeņina Kopotiem rakstiem zilos vākos – sarkanā istaba esot vismazāk izvandīta –, pulkstenis bez rādītājiem, mīklainas formulas, varbūt šaha gājienu pieraksti, stacionārs dzimšanas dienas apsveikums ar tukšu vietu gaviļnieka vārdam: kas piedzims, to apsveiks! Piramīdā nav atsevišķu virtuvju – visi ēda vienā telpā un svētkus svinēja kopā. Šajā vidē nofilmēti četri personāži. Bufetniecei ir augsta, balta galvassega, kas padara sievieti cēlu kā tempļa priesterieni. Viesstrādnieks tadžiks dzimtās valodas leksikā liek krievu vārdus, un vēl te ir divi gidi. Pirmais redzams darbībā pa gabalu, otrajam ir Jēzus Kristus skatiens. Умиротворение – par savu izjūtu šeit saka sieviete. Tulkojumam jāpiesauc svētais Augustīns: „Cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā.” Nekam nepieķeras, teiktu budisti. Sieviete pameta kontinentu, kad Doņeckā vecmamma mirstot tuviniekiem atklāja, ka ir prūsiete. Līdz tam ģimenei to slēpa, vācu valodu nelietoja, lai izvairītos no represijām. Prūsietes mazmeita pārcēlās uz pirmesamību, tīrību, skaidrību, apgarotību: „Mēs zinām to, ko nezina neviens cits.” Ja nebūtu tadžika, varētu teikt, ka laika Piramīdā nav. Tomēr ir. „29. datums bija, jūlijs. (..) Rīt bija 30. datums, jūlijs. (..) Parīt bija 31. datums.” Tās ir dienas, kad Piramīdā parādījies baltais lācis. Viņa dēļ piramīdieši staigā ar šautenēm. Piramīdieši arī peldas. Gids, Maskavas žurnālists Kirils, lēni nokāpj pa trepītēm un iegremdējas uz mirkli ūdenī. Ledājs nemainīgi nekustīgs slejas fonā. Ūdens ir stindzinošs, bet vēl stindzinošāka ir Kirila balss episkajā karavīra balādē: Черный ворон / Друг ты мой залетный / Ты летаешь далеко. Melnais krauklis ir nāve. Kraukļa tālais lidojums ir uz viņsauli. Dziesma kā lamentācija. Tā apraujas, pirms klausītājs uzzina, ka karavīrs guļ beigts neaprakts. 30. gadu Maskavā par черный ворон sauca mašīnu, kas naktīs savāca cilvēkus, lai vestu uz Butirku izmeklēšanas izolatoru. Te izšķīrās, vai tevi nošaus Butova poligonā kā spiegošanā apsūdzēto Mihailu Pļisecki vai ļaus nosalt pie baltajiem lāčiem. Filmā pavīd čekistu melnais noklausīšanās kabinets un pats no sevis sakustas slēdzis. Gids Aleksandrs ar Kristus skatienu par Piramīdu saka: „Šeit es pārstāju baidīties no cilvēkiem.” Ar to beidzas pirmā filma. Otrais „portāls” ir iekšupvērsts. Meitene no fotogrāfijas dodas ārā. Izretināta, filtrēta gaisma, it kā filmēšana notiktu paviljonā. Nav zaļumu, nav koku, vējš svilpo kamerā, bet redzēt to nevar. Nekas nekust, izņemot meiteni un rūsgano zāli, nav ēnu, putni guļ, skrapst tikai meitenes soļi zābaciņos. Soļi paliek nemainīgā skaļumā, kamēr meitene aiziet pa celiņu garām mājām, aiziet pa laipu pāri upītei, laipa beidzas. Tālāk ir bezceļš. Viņa turpina iet uz priekšu pa akmeņiem. Un skatītājs seko. Kā šahā: ja esi pieskāries figūrai – ej! Tie, kas atgriežas, vairs negrib dalīties.

Atgriezties