VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Akvareļa ilūzija jeb vienatnē mēs kļuvām nemanāmi Eduards Dorofejevs Izstāde „Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts” LNMM izstāžu zāle „Arsenāls” 24.09.–20.12.2015. | |
| Pret lielām izstādēm es izturos ar zināmu skepsi. Ne tikai tāpēc, ka tas ir fiziski nepanesams uzdevums – apskatīt visu no A līdz kaut kur tālu noliktam Z, katram eksponātam pievēršot vajadzīgo uzmanību. Galvenokārt mani nomāc lietu un jēgu entropija, kas bieži pieaug proporcionāli izstāžu platības izmēriem. Dažreiz nepietiek ne ar skaisti izdomātu koncepciju, ne ar iekārtotāja māksliniecisko talantu, lai pamatotu, kāpēc visiem šiem speciāli atlasītajiem priekšmetiem jāatrodas vienā telpā – sugu pazīmes ir pārāk dažādas, un tiem nav kopējā spēka pretoties haosam. Vērienīgā izstāde „Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts” savu semantisko lauku droši nosprauž starp teritoriālas piederības faktoru, noteikto hronoloģisko nogriezni un – pats galvenais – māksliniecisko tehniku, proti, akvareli, kam jākļūst par vienojošo saturisko centru. Protams, lielās izstādes palīdz sajust parādības vēsturisko mērogu, kas dod iespēju vizualizēt dažādas stilistisko un idejisko transformāciju ķēdes un izbaudīt māksliniecisko nianšu daudzveidību. Tomēr svarīgākais, ko gribas sagaidīt no retrospektīvas izstādes, ir vizuāla atbilde uz jautājumu, „kur mēs šobrīd esam nonākuši, mērojot šo garo ceļu”. Šodien Latvijā akvarelis gandrīz nav pamanāms, un tā ir pietiekami skumja atbilde, ko mums sniedz 21. gadsimts. Akvarelis ir ļoti trausla tehnika arī tajā nozīmē, ka tā sliktāk nekā citas pielāgojas nelabvēlīgiem kultūrsociāliem apstākļiem. Akvarelim vajag atbalstu, jo citādi tas neiztur konkurenci ar glezniecību un grafiku, paliekot bārenītes lomā. It kā radīta uz papīra kā grafika, bet ar otām un krāsām kā glezniecība – nav akvarelim savas klusās piestātnes starp šīm divām pretrunu jūrām. 19. gadsimts bija ūdenskrāsu organiskā dzīves vide, bet sen beigušies tie laiki, kad akvarelis bija akūti nepieciešams ceļotājiem un romantiski noskaņotām dāmām, lai iemūžinātu nozīmīgā brīža gaisīgumu, tikpat sen fotogrāfi vairs nekolorē melnbaltus uzņēmumus blāvajās krāsās un zinātnieki nepriecājas par krāšņām akvareļu ilustrācijām savos traktātos. To, ka akvarelis Latvijā var pastāvēt tikai kā dotējamais mākslas veids, pierādīja iepriekšējā gadsimta 90. gadi, kad, zaudējot Mākslinieku savienības institucionālu un finansiālu atbalstu, tas ātri marginalizējās un pazuda no mākslas dzīves, saglabājot pēc sevis tikai ātri žūstošās atmiņas. | |
 Sarmīte Māliņa. Skatīšanās saulē bez saulesbrillēm. Papīrs, akvarelis. 6 x 63,7 cm. 1995 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs | |
| Bet tradīcijas? Kur palika gandrīz pusgadsimta garumā izvērstā krāšņā akvareļa realitāte, kuras fragmenti vēl joprojām saglabājušies mūsu dzīvokļos? Kur palika mūsu akvarelistu regulārās izstādes un vissavienības atzinība, kur ir tās karstās diskusijas par akvareļa tehnikas tīrību un jaunu tēmu meklējumiem? Vai tas bija tikai sapnis? Es teiktu, ka tā bija kolektīvā ilūzija, kas uz īsu brīdi kļuva par realitāti. Jo katrs mākslinieks, nodarbojoties ar daiļradi, var radīt savu bezgalīgi skaisto, krāšņo un interesanto pasauli, bet vienatnē viņš tomēr nekad nepārvarēs tās iluzorās robežas. Tikai tad, kad individuālie sapņi saplūst kopā, rodas pietiekami liels hipnotisks spēks, lai iztēli pārvērstu par realitāti, arī skatītāju realitāti. 50. gadu beigās Latvijas mākslas dzīvē akvarelis pēkšņi ienāca kā materializējies sapnis, ko kopā ieraudzīja Uga Skulme, Kārlis Sūniņš, Kurts Fridrihsons, Romis Bēms un daudzi citi mākslinieki, kuru vārdu sarakstam pat pacietīgais lasītājs netiktu līdz vidum. Pateicoties viņiem, kuri koncentrējās ap harismātiskajiem līderiem, aiz paša akvareļa uz realitātes virsmas kā ūdenszīmes parādījās jēdziens „akvarelisti” un izstādes, un katalogi, un citas sīkas ikdienišķās detaļas, kas ļāva mums noticēt, ka tas bija pa īstam. Diemžēl ilūzijas, ka jau minēju, barojas no radošu cilvēku avotiem kā no elektriskā ģeneratora. Skatoties uz akvareļa neseno vēsturi no šī skatpunkta, skaidrs, ka lielo mākslinieku aiziešanai neizbēgami bija jāseko līdzi arī akvareļglezniecības norietam. Būtu naivi domāt, ka individuālās piepūles varētu glābt Latvijas akvareļglezniecības fenomenu. Šī cīņa nolemta neveiksmei kā Dona Kihota uzbrukums vējdzirnavām, kurš, kā mēs atceramies, centās radīt savu individuālu pasakainu pasauli, kas nevienam citam tā arī nekļuva par realitāti. Akvareļa marginālo statusu šodien var izmantot kā šoka terapiju, pārsteidzot skatītāju ar „sen neredzēto” tehniku. It kā līdz galam neuzticoties akvareļa spējai piesaistīt uzmanību, palīgā tiek ņemti lieli formāti. Helēnas Heinrihsones noskaņojuma ziedi, Ievas Jurjānes psihoanalītiskie pubertātes tēlojumi, Kristapa Ģelža apokaliptiskie skati vai Kristiana Brektes pornogrāfiski ironiskie monstri – tie visi veido savdabīgu gigantisku „superakvareļu” (pēc analoģijas ar 80. gadu supergrafikām) galeriju, kas, neraugoties uz sižetu dzīvespriecīgu oriģinalitāti, izskatās pēc skaļas „gulbja dziesmas”. Latvijas akvareļu pārskata ekspozīcija neatgādina radu salidojumu, kas ļautu ieraudzīt dzimtas retrospekciju vai – pats galvenais – uzzināt pēdējās aktuālās ziņas. Diemžēl svaigu jaunumu nav – un akvareļu izstāde var izskatīties vai nu pēc senču portretu galerijas, vai pēc kapakmens ar uzrakstu „Latvijas akvarelis”. | |
| Atgriezties | |
