VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgā reģistratūra Vilnis Vējš Survival K(n)it 7 | |
| Atceros, ka, pirmo reizi ierodoties bibliotēkā (vai varbūt poliklīnikā?), mani pārsteidza reģistrēšanās procedūra. Tā bija nesaprotama un gluži maģiska – cilvēki šaipus un taipus pāri dažādām letēm vairākkārt apmainījās kartoniem, uz kuriem tika kaut kas atzīmēts, pierakstīts, katrs gabaliņš kaut kur noglabāts. Kā nojaušat, manas atmiņas ir no postsoviet žanra, kurā specializējušies jau daudzi, tādēļ ilgāk ar tām jūs nemocīšu, pieminu vien tajā sakarā, ka mākslas izstāde Survival K(n)it 7 šoruden bija iekārtojusies bijušajā Viļa Lāča Valsts centrālās bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) ēkā, kas zināma arī kā „Lācene”, un vides iespaids tajā bija spēcīgs. Istabas, kurās savulaik satilpa bezgalīgs daudzums rakstāmgaldu un studentu, iztīrītas šķita sarāvušās (parasti notiek otrādi – telpas, no kurām izvāktas mēbeles, izskatās plašas. Kur gan, pie joda, viņi visi te satilpa?). Personisku atmiņu vilnis droši vien pārņēma katru, kas pabijis LNB pirms jaunās ēkas uzcelšanas. Tomēr es pieļauju, ka no festivāla apmeklētājiem tādu varēja būt tikai daļa – jo līdz ar vispārīgu nostalģiju atmiņā uzausa ainas, ka šī iestāde nebija apmeklētājiem diez ko draudzīga, tādēļ tika izmantota tikai galējas nepieciešamības gadījumā, piemēram, rakstot kursadarbu. Vienmēr ar bailēm, vai nav aizmirsts paņemt līdzi lasītāja karti, personu apliecinošu dokumentu, bloknotu un pildspalvu, cepuri un čības (tas gan laikam bija peldbaseinā). Rīgā jau septīto gadu notiekošais mākslas festivāls atgādina fantasmagorisku reģistratūru. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs katru gadu reģistrē kārtējo tukšo ēku un nomaina ciparu aiz nosaukuma. Šogad mainīts arī viens burts, bet par to vēlāk. Noteikts latviešu mākslinieku loks regulāri atzīmējas šajā pasākumā, jo tā ir vienīgā paredzami notiekošā grupas izstāde gadā, turklāt ar pietiekami demokrātisku līdzdalības procedūru (tiek izskatīti priekšlikumi, kas iesniegti konkursam). Pieaicināto ārzemju mākslinieku izlase reģistrē, iespējams, vidējo temperatūru līdzīgos pasākumos cituviet – laikmetīgās mākslas sasaiste ar laikmeta garu, „doto momentu” (vēl viens mājiens no padomju pagātnes!) ir LLMC vadītājas un izstādes kuratores Solvitas Kreses – šogad tandēmā ar Ingu Lāci – bieži proponēts princips. Varam pieņemt, ka autori darbojas manierē, kas ir visai izplatīta, lai to identificētu kā „laikmetīgu”. Ar neapbruņotu aci nav viegli saskatīt, kā šīgada piedāvājums atšķiras no iepriekšējiem – tēma par mazo lietu lielo nozīmi ir nepārejoši aktuāla vismaz kopš izstādes „Lietas” peldošajā galerijā „Noass” (kuratore Māra Traumane) 2000. gadā. Patiesībā tēma ir mūžīga. Lasot kuratoru tekstu „Ikdienas kartotēka” izstādes avīzē, ar sportisku interesi gaidīju, kad gan parādīsies slavenais Madlēnas cepumiņš, šī jaukā klišeja, kuras piesaukšanai jau sen aizmirsies konteksts un iemesls, kādēļ tas tiek piesaukts, – pirmkārt jau Marsela Prusta rakstnieka talants. Līdz 4. lappuses vidū tas tiešām izlēca no teksta un pamirkšķināja man ar vienīgo aci! | |
 Mākslinieku apvienības „Klīga” glubināšanas perfomance | |
| Viss teiktais nebūt nenozīmē, ka festivālā (izstādē) nebūtu, kas iepriecina un kam vērts pievērst uzmanību. Bet vēl daži vārdi par nosaukumā ietverto adīšanas metaforu: pārveidojot izdzīvošanas portfeli par izdzīvošanas adīšanu, kuratores iezīmējušas situāciju, kad kaut kas no akūtas pārgājis hroniskā fāzē: ja atceramies, pirmais Survival Kit festivāls tika sarīkots krīzes noskaņās, cerībā, ka noteiktas radošas darbības palīdzēs pārlaist grūtos laikus, līdz atgriezīsies (pienāks?) labāki. Gadi rit, bet laiki negrib mainīties tāpat kā festivāla modelis. Survival Kit pievērsās DIY (Do It Yourself) tēmai jau pašā pirmajā – 2009. gadā. Šogad vārdā kit iestarpinātais n burtiņš (k(n)it) tēmu precizē kā adīšanu. Lai arī kuratores, iespējams, šo nodarbi skata kā tādu, kas notiek pati sevis pēc, lai būtu aizņemtas domas un rokas, gribētos piebilst, ka vairākums adītāju procesu tomēr saista ar kāda apģērba gabala izgatavošanu – šalli, zeķēm vai cimdiem, kura dēļ ir vērts siet valdziņu pie valdziņa. Pieņemsim, ka šis adījums varētu būt svarīgs ne tikai utilitāri – kā silts apģērbs, bet arī sniegtā gandarījuma vai simboliskās vērtības dēļ, piemēram, kā dāvana. Neesmu rokdarbnieks, taču liekas, ka adīt, lai izārdītu, spētu tikai retais(ā). Vai arī bērnu iecienītās absurdās anekdotes varone govs, kas sēdēja kokā un adīja atombumbu. Lūk, kādēļ man negribas turpināt reģistrējošo pieeju, pēc kuras loģikas izstādē jāierodas kritiķim, kas visu izstādīto piereģistrē vēlreiz – apskatā vai recenzijā, katram veltot pāris slavējošu un pāris uzmundrinošu vārdu. Ko tur slēpt, vieni piesaista uzmanību vairāk, otri – mazāk, mani šoreiz interesēja, kas salīdzināms ja ne ar veselu adījumu, tad vismaz kādu daļu – džempera roku, zeķes valnīti. Izstādē ienācu nesagatavojies, zināju tikai, ka atklāšanas dienā notikusi performance „Horeogrāfija skrienošiem vīriešiem” – autore Egle Budvītīte (Egle Budvytytė), kuras video biju noskatījies ar patiku, bet bez pārliecības, ka vēlētos vērot dabā vai piedalīties. Varbūt tādēļ uzķēros uz pirmā āķa un tas arī noteica manu attieksmi pret nākamajiem darbiem. “Ahā, jauns Tillbergs!” nodomāju, ieraudzījis no sarūsējuša skārda veidotu „papīra” lidmašīnu zāles centrā. Neticēju, ka izstādē piedalītos pats latviešu laikmetīgās mākslas klasiķis, kas 80.–90. gados bija pazīstams ar poētiskajām milzu instalācijām. Nākamajā zālē, kur papīra lidmašīnas motīvs bija izvērsts zīmējumu sērijā, attieksme saglabājās nogaidoši piesardzīga. „Jauns Subačs?” ienāca prātā. Mazus lidmašīnu modelīšus, izkārtotus vitrīnā kā tauriņus, salīdzināt ar Demjenu Hērstu jau likās bezgaumīgi. Tomēr visu atrisināja video dziļākajā telpā – tajā bija redzams, kā īsti vīri loka īstas lidmašīnas no skārda tieši uz māju jumtiem. Turklāt tas bija skatīts no neiespējama, lidojoša skatpunkta, liecinot par filmēšanā iesaistīto resursu nopietnību. Jāatzīst, aina bija iespaidīga un likās tuva, jo ēkas atgādināja mūsu pašu koka priekšpilsētas, kas gaida vai nu bēdīgu galu, vai milzīgas investīcijas. Sarūsējušajiem jumtiem, protams, aizlidojot uz izgāztuvi. Video bija satriecošs un skaists. Pamanīju ainavā nozibam pazīstamu baznīcas torni – jāatzīstas, tikai tad man pielēca, ka darbība notiek Tallinā, un radās aizdomas, ka rokraksts izskatās pazīstams. Tā arī bija – darbu sērijas „Sacelšanās” autore ir lieliskā igauņu māksliniece Flo Kasearu, kuras darbs pirms vairākiem gadiem sajūsmināja kādā „kim?” izstādē. Apbrīnojami, ka gados vēl jaunā autore spēj būt it kā mīļi vecmodīga, poētiska, iedvest jaunu elpu piekusušajā poētiskās tēlainības tradīcijā, kas reiz mājoja mūsu reģionā. Varbūt no tās nav ko kaunēties? Fona informācija par to, ka filmētā mākslas akcija notikusi rajonā, kur Kasearu iekārtojusi savu muzejmāju – ilgspēlējošu, statisku projektu, kas ir pilnīgā pretstatā ar laika gara mudinājumu māksliniekiem būt mobiliem, fleksibliem, – tikai pastiprināja manu iespaidu par spožu mākslas darbu un autores talantu, atļaujoties domāt ārpus stereotipiskiem rāmjiem un ierādīt starptautiskai auditorijai pat kaut ko tik nekonvertējamu kā igauniskums. Vēlāk ar izbrīnu lasīju katalogā, ka šis projekts – manuprāt, pilnīgi lieki – pievilkts aktuālajai Baltijas un Krievijas attiecību tēmai. Šīs mākslinieces darbiem ar skubu būtu jānonāk kādā latviešu muzejā, ja vēl īstais brīdis nav nokavēts! Kasearu ir igauņu mākslas zvaigzne, kas jau nostiprinājusi savu reputāciju (piemēram, iegūstot Kēlera balvu 2012. gadā), bet par simetrisku var uzskatīt divu Purvīša balvas laureātu Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša videoinstalāciju Armpit, kas veidota Latvijas paviljonam 56.Venēcijas mākslas biennālē. Telpa, kurā bija ievietotas projekcijas, ir neapšaubāmi efektīga – apaļa bijušās bibliotēkas virsgaismas šahta, kas apskatāma tikai pa logiem. Pirmajā brīdī tā lika nodomāt – kā gan iespējams nolaist vienu skaistu neoklasisku ēku tik tālu, lai tajā vienkārši aizklapētu ar dēļiem gaismas avotu, un joprojām turpināt uzskatīt sevi par kulturālu tautu? Neiburgas un Eglīša darbs turpināja uzdot pretrunīgus jautājumus. Jau Venēcijas versijā tieši instalācijas audiālais papildinājums šķita visdiskutablākais. Kādēļ gan briljantā garāžu subkultūra, kuras pārstāvji galvenokārt ir krievi, bija jāizdaiļo ar oficiālajā pašdarbībā kultivētām vāciskas izcelsmes vīru kora balsīm? Vai akadēmiskā skaņu raksta vietā labāk neiederētos kāda garāžu roka vai elektronikas entuziastu veikums? Venēcijas izstādes sastāvdaļa, faktiski jauns darbs, bibliotēkas sapostītajā tornī izskatījās apokaliptiski un nostiprināja pārliecību, ka kora mūzikas latviešu kultūrā vienkārši ir par daudz. Bibliotēkas otrajā stāvā ziņkāri izraisīja Gintas Tintes Vasermanes video „Atbalstošās struktūras”, kas asprātīgi parodēja vairākumam mākslinieku pasvešu, bet citām sabiedrības daļām pat ļoti aktuālu jomu – korporatīvo kultūru. 4. stāvā izveidojās laba sasaiste starp diviem darbiem, kas veltīti pašai bijušajai bibliotēkas ēkai: Ingas Melderes telpas instalācija „Retuša” un Andreja Strokina objektu kolekcija „Simfonija bibliotēkai”. Meldere izveidojusi ideālo vēstures viltojumu – tādu, kam ļoti iespējams un arī gribas noticēt: it kā senajā ēkā būtu atklāti hronoloģiski mazliet jaunāki gleznojumi, kas nez kāpēc tajā bijuši jau kopš celšanas (imitēta restaurācijas izpētes zondāža). Savukārt Strokins pievērsies materiāliem, kas, bibliotēkai pārceļoties, palikuši pāri – līdz ar skaudro atziņu, ka neviens krājums, neviena uzskaites sistēma nesaglabā pilnīgi visas ziņas mūžīgi. Noslēdzot ievadā pieteikto reģistratūras tēmu, mēģinu iztēloties – kur gan atrodas kādreizējās uzskaites kartītes, rindu numuriņi, grāmatu pieprasījumi, kas bibliotēkas iepriekšējā dzīvē bija tik izšķiroši būtiski? Lai kur tie būtu, mūs varētu interesēt vienīgi kāda apkopota statistika, ar jaudīgu aparatūru veikti vispārinoši pētījumi, nevis paši kartona gabaliņi par sevi. Reizēm nesvarīgas lietas tiešām nav svarīgas. | |
| Atgriezties | |
