VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 80 gadi miera un austrumzemju gudrība Pauls Bankovskis | |
| Pie miera mēs jau bijām sākuši pierast. Pat tie, kas lielāko daļu dzīves bija nodzīvojuši aukstā kara gados. Pat tie, kuri bija pieredzējuši Otro pasaules karu un kuriem tūliņ pēc tā beigām bija draudējusi iesaukšana armijā Korejas kara laikā, – tāds ir mans tēvs. Arī tie, kas vai nu veiksmīgi izvairījās vai neizvairījās no nonākšanas militārajā dienestā Vjetnamas vai Afganistānas kara laikā (atkarībā no planētas puses, kurā dzīvojām). Pirmais šoks nāca līdz ar karu bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un, protams, ar karu Čečenijā. Pašā Eiropas vidū vai netālu no tā, nevis kādā tālā militāru apvērsumu pārcietušā Centrālamerikas valstī ne no šā, ne no tā kļuva iespējamas tādas zvērības, par kādām daudzi no mums nebija lasījuši pat visdetalizētākajos un propagandas iekrāsotākajos ienaidnieka šausmu darbu aprakstos no Otrā pasaules kara. Šķita, ka vienā acumirklī kaut kas ir zaudēts – kāda daļa no sevis. Protams, neviena nelaime nekad nespēj būt tik liela, lai tai nevarētu sekot vēl lielāka. Persijas līča jeb pirmais Irākas karš, pēc tam 11. septembris, otrais Irākas karš, karš pret terorismu, Gvantanamo ieslodzījuma nometne, Abu Graibas cietums, un, kā šķiet, kopš kāda laika vispār vairs ir tikai viens vienīgs karš. Un pamazām vien līdzās arvien nepievilcīgākām atklāsmēm par cilvēka dabu, dažādiem šausmu, ciešanu un nežēlības stāstiem līdz apziņai sāka nonākt vēstis par cita veida zaudējumiem. Karadarbība teritorijās, kur, kā mēs katrs varbūt vēl atceramies kopš pamatskolas vēstures stundām, atradās senā Mezopotāmija jeb Divupe, nenovēršami skāra ne vien tur dzīvojošos ļaudis, bet arī gadu tūkstošu gaitā neskaitāmu paaudžu celto, brīnumainā kārtā saglabājušos un līdz mūsu laikiem nonākušo civilizācijas pirmsākumu mantojumu. Rakstu valodas attīstība un dabaszinātnes, vēlāk Grieķijā un Romas impērijā jau līdz pilnībai novesti tehniski sadzīves uzlabojumi – tas viss bija piedzimis kaut kur tur, starp Tigru un Eifratu, taču šo cilvēka izgudrojumu sākotne izrādījās pārāk trausla iepretī jau citos platuma grādos radītām tehnoloģijām: no attāluma vadāmu raķešu sistēmām, tankiem, mīnmetējiem, bruņas caursitošiem un urānu saturošiem lādiņiem u. tml. Bibliotēkas izdega, muzeji tika sagrauti, vēstures pieminekļi pārvērtās gruvešos. To, kas netika sagrauts ar tehniskiem līdzekļiem, kā jau karā, bieži vien izvazāja tobrīd uzvarošās puses pārstāvji, un drīz vien pasaules senlietu tirgū sākās rosība. Jau pēcāk UNESCO nākusi ar ierosmi atpirkt šajā laikā izlaupītos dārgumus, valstis ir ziedojušas naudu, notiek mēģinājumi izsekot sazagtā pārvietošanai pār valstu robežām, taču karš tikmēr turpinās. | |
 Nikolajs Rērihs. Tibeta. Kartons, tempera. 1937 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija | |
| Nu jau arī ziņas par 2001. gadā Taliban kaujinieku uzspridzinātajām 507. un 554. gadā celtajām un pasaulē tobrīd vēl arvien lielākajām stāvoša Budas skulptūrām Bamjanas ielejā Afganistānā šķiet tāla pagātne. Irākā to, ko nebija paguvuši nopostīt vai izlaupīt ASV kareivji, tagad, sludinot, ka tādējādi notiekot cīņa pret elkdievību, čakli iznīcina tā dēvētās Islāma valsts jeb ISIS karotāji, un gandrīz katru mēnesi mūs no šīs frontes sasniedz ziņas par arvien jaunām uzvarām – ar āmuriem tiek sadauzītas hellēnisma perioda un asīriešu statujas Mosulas muzejā, sasista spārnotā vērša statuja pie Nargala vārtiem Mosulā, ar buldozeriem, sprāgstvielām un hidrauliskajiem āmuriem iznīcināta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā un 2000 gadus vecā asīriešu pilsēta Nimrūda, Mosulā deg bibliotēkas un grāmatas, tiek sagrautas vēsturiskās pilsētas Hatras drupas, un tā vien šķiet, ka šim uzskaitījumam nebūs gala. Šajā karā pasargāti nav pat ar islāma ticību saistīti pieminekļi – atšķirīgu reliģisko priekšstatu dēļ ISIS varoņi ir gatavi iznīcināt ne vien kristiešu dievnamus vai relikvijas, bet arī uzspridzināt paša pravieša Muhameda brālēna pēcteča mauzoleju Palmīrā. Kopumā Palmīras apkaimē ticis iznīcināts kāds pussimts musulmaņu mauzoleju, bet pašas pilsētas vēsturiskā daļa esot mīnēta. Tāpat kā visiem senāk notikušajiem, gan jau pienāks gals arī šim karam, un, līdzīgi kā tas notika pēc abiem iepriekšējiem līdz šim lielākajiem pasaules kariem, ļaudis atkal sāks lauzīt galvu par to, ko gan no karā zaudētā būtu iespējams atgūt vai iegūt un kas būtu darāms, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Pirmais pasaules karš ar savu līdz tam laikam nepieredzēto tehnoloģizētas iznīcināšanas vērienu ne vien izraisīja šoku un atstāja grūti dziedināmas traumas, bet iekustināja arī daudzas pārmaiņas, bez kurām 20. gadsimts no deviņpadsmitā varbūt vēl nemaz tik ļoti neatšķirtos. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, pēc Parīzes miera konferences 1920. gadā tika nodibināta valstu starpvaldību organizācija Tautu Savienība, par kuras pamatuzdevumu tika izvirzīta miera uzturēšana pasaulē, un savā ziņā to var uzskatīt par Otrā pasaules kara laikā izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšteci. 20. gadsimta 20. gados Tautu Savienības paspārnē sākās starptautiska sadarbība izglītības un zinātnes jomās, un faktiski tie jau ir vēlāk radītās ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas jeb UNESCO aizsākumi. 19. gadsimta nogalē par modes lietu kļuvusī aizraušanās ar okulto, ezotero, Helēnas Blavatskas teozofija, dažādas tālās Austrumu zemēs rodamas atklāsmes, garīgās prakses un gudrības vēl vienmēr bija modē arī 20. gadsimta sākumā (Hermanis Hese devās ceļojumā uz Indiju un Šrilanku, lai piedzīvotu vilšanos, Rūdolfs Šteiners dibināja Antropozofijas biedrību), bet Pirmais pasaules karš līdzīgi kā citas liela mēroga nedrošības, satricinājumi un krīzes situācijas glābiņa meklēšanu pārdabiskajā daudziem vērta īpaši pievilcīgu (atcerēsimies PSRS sabrukumu un TV ekstrasensa Kašpirovska kultu). Varbūt tāpēc bez politiskiem un, kā tagad droši vien uzskatītu, racionāliem un pragmatiskiem miera un civilizācijas pierādījumu saglabāšanas pasākumiem karš iekustināja arī citās, krietni vien mistiskākās sfērās, balstītus centienus. Viens no nozīmīgākajiem šādiem „nepolitiskajiem” projektiem ir vācbaltiešu izcelsmes krievu gleznotāja, ceļotāja, rakstnieka, arheologa, teozofa un mistiķa Nikolaja Rēriha (1874–1947) ierosinātais Miera pakts jeb Pax Cultura, par kuru viņš esot sācis runāt 1929. gadā pēc atgriešanās no ekspedīcijas pa Centrālāziju. „Mana ideja par mākslas un zinātnisko vērtību saglabāšanu galvenokārt balstījās uz starptautiska impulsa radīšanu, lai aizsargātu visu pašu dārgāko, ar ko dzīva ir cilvēce,” par savu ieceri kultūras jomām radīt Sarkanajam Krustam līdzīgu starptautisku aizsardzības un atbalsta organizāciju rakstīja Rērihs. „Ir jānovērš pēdējā kara zvērību atkārtošanās, kad tika sagrautas tik lielā skaitā baznīcas, muzeji, grāmatu glabātavas un citi dārgumi, cilvēces ģēnija darbi.” Turpmākajos gados dažādās pasaules valstīs nodibinātās Rēriha biedrības par Miera pakta parakstīšanas nepieciešamību centās pārliecināt politiķus un valdības. Par lielāko panākumu šajā ceļā varēja uzskatīt pakta parakstīšanu Baltajā namā 1935. gada 15. aprīlī, klātesot ASV prezidentam Franklinam Rūzveltam: paktu parakstīja 21 ASV štata pārstāvji, un vēlāk tā paša gada vasarā tas stājās spēkā jau kā likums. Uzrunā radiofonā Rūzvelts bija teicis: „Aicinot šim paktam pievienoties visas zemes, mēs uzsveram, ka tā atzīšanai jākļūst par modernās civilizācijas izdzīvošanas pamatprincipu. Šī vienošanās pati par sevi ir ar daudz lielāku svaru nekā šī dokumenta teksts.” Par neatņemamu pakta sastāvdaļu bija padarīts paša Rēriha radītais Miera karogs, ar kuru būtu jāapzīmē aizsargājamās kultūras vērtības: uz balta fona sarkanā aplī ietverti trīs vienāda izmēra sarkani punkti. Kā jau ar mistiskām jeb ar racionālo prāto īsti netveramām jomām mēdz gadīties, pat paša Rēriha skaidrojumos karoga simbolu nozīme ir tulkota ārkārtīgi dažādi un bieži vien pretrunīgi. Punkti, ko Rērihs esot noskatījis vai nu Mongolijā, vai senās Eiropas baznīcās, var simbolizēt gan mākslu, zinātni un reliģiju, gan dziļāku izpratni par eksistences trejādo dabu, aplis varētu būt gan kultūra kā kopums, gan mūžības simbols u. tml. Atšķirībā no ASV politiķi citās zemēs ar pakta pieņemšanu nesteidzās, un tam var mēģināt rast visdažādākos izskaidrojumus, sākot ar sazvērestības teorijām (piemēram, kaut kādu koloniālu apsvērumu dēļ Lielbritānijā pakts neesot pieņemams tāpēc, ka Rērihs daudzas savas idejas bija smēlies Indijā) un beidzot vienkārši ar to, ka 20. gadsimta 30. gados karš jau šķita tāla pagātne un, kā tagad saka, Eiropā un pārējā pasaulē dienaskārtībā bija citi jautājumi (paklusām – arī gatavošanās jaunam karam, Aušvicai u. tml.). | |
 Miera karoga lietošanas atļauja. 1933 | |
| Otrais pasaules karš pierādīja, ka no Pirmā pasaules kara cilvēce neko daudz nebija mācījusies vai, precīzāk sakot, mācījusies nebūt ne to labāko, un vēlme politiskā ceļā novērst pašiem sevis un savai cilvēcībai nozīmīgāko atskaites punktu iznīcināšanu uzvirmoja ar jaunu sparu. Likumsakarīgi 1954. gada 7. augustā tika pieņemta Hāgas konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā (www.unesco.lv/files/Aizsardziba_brunota_konflikta_gadijuma1_281fcfd7.doc), pēc diviem gadiem tā stājās spēkā, un šodien to ir ratificējušas 126 pasaules valstis. Miera laikos un ikdienā mēs, paši to, iespējams, pat neapzinoties, ar šīs konvencijas atspulgu sastopamies pie gandrīz ikviena Latvijas arhitektūras pieminekļa – uz balta fona attēlotais zilais trīsstūrītis un rombiņš ir šīs konvencijas zīme. Daudzas no konvencijā ietvertajām idejām pirmoreiz bija formulētas Rēriha paktā. Pats Rērihs konvencijas pieņemšanu nepieredzēja, taču viņa sekotājus šāds notikumu iznākums, kā šķiet, tomēr ir sarūgtinājis. „Pēc Rēriha projekta virs visiem aizsargājamiem objektiem ir jābūt paceltam Miera karogam,” Latvijas Rēriha biedrības interneta vietnē raksta biedrības goda prezidente Gunta Rudzīte. „Bet, par nožēlu, 1954. gadā, kad tika pieņemta Hāgas konvencija (kultūras pieminekļu aizsardzībai kara laikā), tika izvēlēta cita aizsardzības zīme – vairoga veida, sadalīta pa diagonāli zilos un baltos trijstūros un rombā. Zīme, kas pieņemta Konvencijā, netiek lietota kā karogs. Taču pati Hāgas konvencija balstās uz Rēriha pakta pamatnostādnēm, tāpēc tas ir netaisnīgi viņa principus sagrozīt.” Var jau būt, ka nožēlai un neapmierinātībai ir pamats, jo kā lai gan tagad noskaidro, vai uz jogu, okultismu, Indijā un Tibetā gūtām garīgām atskārsmēm balstīts dokuments kā pretstpars spridzināt, ar āmuriem dauzīt un ar buldozeriem nolīdzināt gataviem tumsoņām nebūtu krietni vien iedarbīgāks nekā politiķu parakstītas konvencijas vai uzlidojumi ar bezpilota lidaparātiem. | |
| Atgriezties | |
