VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zinātne un fotogrāfija Mārtiņš Buclers | |
 Balsu pētnieka Dr. Konstantīna Raudives (1909–1974) video tēls, ko pēc viņa nāves ieguvis Klauss Šreibers Ap 1985 | |
| Dienu no dienas okultisms iegūst plašāku ievērību tā pašas tautas, kā arī zinātnieku starpā. Jautājums ir vēl tik sarežģīts un tumšs, ka ļoti grūti ir nopietnākam zinātniekam iespiesties šinī svešā, neredzamā pasaulē, bet pavisam viegli ir vieglprātībai par šo jautājienu ironizēt un dēvēt to par ļaužu muļķošanu, par garīgu tumsību vai citādi. Par neredzamo pasauli, kuras esamība ar vislabāko gribēšanu nav noliedzama, visneapšaubāmāko liecību dod fotogrāfija. Nostāstu var apšaubīt, var izskaidrot ar pašsuģestiju, halucināciju, bet pie fotogrāfiska uzņēmuma noliedzējam jau jānolaiž rokas vai jāpārzina jau nopietni fotogrāfijas tehnika, lai varētu izdomāt noliegšanas prieka pamatus. Sniegt no neredzamas pasaules redzamus dokumentus ir cilvēces lieliskākā atklājuma – fotogrāfijas augstākā misija: nest cilvēces garīgās atziņas revolūciju, paverot durvis cilvēces atziņai pavisam svešā pasaulē. Fotogrāfijas īpašība redzēt neredzamo ir jau diezgan plaši pazīstama. Plaši pazīstama ir tā sauktā rentgena fotogrāfija. No neredzamiem rentgena stariem fotogrāfija sniedz redzamus dokumentus, un tā kalpo cilvēces dzīvības uzturēšanā un veselības kopšanā. Otrais plašais fotogrāfijas darba lauks ir astronomija. Te tikai ar fotogrāfijas palīdzību saskata un dokumentē 30 miljonus debess spīdekļu, kamēr cilvēce ar visgrandiozākiem teleskopiem saskata tikai nedaudzus tūkstošus. Tātad arī te jau cilvēcei atvērta grāmata uz garīgu atziņu, ka ir bezgalība tālu pāri cilvēciskām atziņām un iedomām. Vajag atzīt, ka cilvēces atziņas ir pavisam mainīgas vērtības, bet tomēr katrs laikmets uzskata sava laikmeta atziņas par cilvēces atziņu galējo robežu. Reiz taču pavisam gudri cilvēki atzina, ka zeme ir plakana un ka saule ik dienas brauc no Kaukāza uz Gibraltāru. Šos gudros mēs arvien dievinām dažās zinātnēs, bet pasaules esamības atziņa mums šķiet pārāk naiva. Tagadējā laikā mēs zvēram uz zinātni: mēs atzīstam tikai to, ko zinātne atzīst! Bet arī zinātnē ir mainīga vērtība. Pie tam mums ir daudz „zinātņu” zosu pēdiņās. Tādas mums ir „marksisma zinātnes” un „materiālisma zinātnes”, abas tik līdzīgi „gudras” un līdzīgi seklas. Materiālisma zinātne jau sen sabrukusi patiesas zinātnes priekšā, bet lielais pūlis vēl ilgi dievinās pseudo „zinātniekus”, kuri ar savu materiālisma mācību cilvēcei uzbūra ilgu un smagu garīgās tumsības laikmetu. Materiālisma atziņai, ka ir vienīgi matērija un nav nekādas garīgas esamības, nostājas pretī fotogrāfija ar neredzamā, netaustāmā, nesveramā, neapšaubāmā dokumentiem. Šādu neapšaubāmu dokumentu ir jau sakopoti veseli sējumi, un tas, kurš meklē, var atrast pietiekoši daudz neapšaubāmu liecību par kaut kādas citas neredzamas pasaules esamību blakus redzamai pasaulei vai par šo abu pasauļu nešķiramu kopību. Protams, ka meklētāji ir tikai nedaudzie, kamēr materiālisma tumsībai vergu pulki neskaitāmi. Tikai materiālisma un marksisma mācība neapmierina, nesniedz iekšējas pārliecības, un nemiers un taujāšana plešas plašumā. Viena daļa atkal piegriežas baznīcai. Bet arī baznīcā rūgst nemiers: viens otrs te prasās pēc reformas un grib ienest savu gudrību. Tādos apstākļos būtu laiks atminēties fotogrāfijas garīgo misiju, sniedzot neredzamā redzamus pierādījumus. (..) Objektīvs, Nr. 9–10, 1931, 15. lpp | |
| Atgriezties | |
