VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dati, māksla un komunikācija Ainārs Kamoliņš | |
| Šogad RIXC svin piecpadsmit gadu pastāvēšanas jubileju. Zināmā mērā viņi ir vienīgā organizācija Latvijā, kas gan vietējā, gan arī starptautiskā mērogā šos gadus konsekventi ir īstenojusi projektus, kuri atrodas uz mākslas, zinātnes un tehnoloģiju robežas. Protams, Latvijā arī individuāli mākslinieki ir radījuši atsevišķus darbus, kas iekļaujas šajā tēmu lokā. Mākslinieku radoša tehnoloģiju izmantošana raisa salīdzinoši mazāk jautājumus kaut vai ieraduma dēļ (tas ir radināts kopš vismaz futūristu apsēstības ar tehnoloģijām). Tāpēc ir saprotama mākslas zinātnieces Maijas Rudovskas norāde, ka „zinātnes un mākslas attiecību pētīšana vēl ir tikai pētniecības sākuma stadijā”2. Tomēr neskaidrības parasti rodas no jēdzienu aptuvenības. Turklāt tas var attiekties gan uz mākslas, gan arī pašas zinātnes jēdzienu. Ievērojamais franču fiziologs Klods Bernārs (Claude Bernard) 19. gadsimtā uzsvēra, ka „māksla esmu es, bet zinātne esam mēs”. Šis apgalvojums visdrīzāk ir jāuztver burtiski. Mākslinieki darbojas individuāli, atklāj noteiktu perspektīvu uz pasauli u. tml. Savukārt zinātnieki ir kolektīva darba darītāji, kur individualitātei ir nenozīmīga loma. Zinātnieki apraksta objektīvo realitāti, kur ieviestās metodes mazina katra atsevišķa indivīda īpatnības, mentalitātes vai triviālu kļūdu iespējamību. Tādējādi šķietami parādās nesavienojamība starp individuāla mākslinieka un zinātniskās kopienas kultivētām vērtībām. Atsevišķos gadījumos no zinātnieku puses izpaužas arī nosacīts labvēlīgums. Fiziķis Deivids Boms mēģināja norādīt, ka zinātniskā un mākslas perspektīva var viena otru papildināt.3 Nereti mākslas darbi pat spēj iedvesmot zinātnieku. Taču arī šeit abas jomas ir nošķirtas. Zinātnes objektīvajam pasaules aprakstam vienmēr būs epistemoloģisks pārākums pār atsevišķa – lai arī cik ģeniāla – mākslinieka vīziju. Tādējādi no šāda skatpunkta ir viegli redzēt, ka mākslinieks, darbojoties zinātnes laukā, ievieš noteiktas vērtības, kas šķietami ir nesavienojamas ar zinātnes ideālo praksi. Indivīda ietekmi var mazināt arī tā sauktā mehānistiskāobjektivitāte.4 Proti,ardažādu instrumentu, metožu, zinātnisko procedūru mehanizāciju tiek mazināta atsevišķa cilvēka ietekme. Pasaules īstenais atspoguļojums skatāms kā šādi iegūti dati. Šāda objektivitāte vērstos pret dabas doto datu estetizēšanu, antropomorfizēšanu un pēc iespējas mazāku interpretēšanu. Tāpēc nav pārsteigums, ka 19. gadsimtā zinātnieku vidū bija liels entuziasms attiecībā uz fotogrāfiju. Lai arī kvalitāte bija salīdzinoši zema, tomēr tā uzrādīja autentisku saikni starp dabu un attēlu. No fizikas uz bioloģiju Iepriekšminēto īso pārspriedumu kontekstā irinteresantiaplūkotvairākuslatviešumākslinieku darbus, kuros tieši ir uzsvars uz estētiski interpretētiem iegūtajiem datiem. Deviņdesmitajos un šī gadsimta sākumā Latvijā dominēja darbi ar fizikas ievirzienu. Šeit var minēt Ginta Gabrāna projektus „Varavīksnes ēna” (2005), „Ne vilnis, ne daļiņa” (2008), „Asinsgaisma” (2010) un citus, arī Jāņa Garanča interaktīvo darbu „Spektroainas” (2008). Tajos uzsvars bija uz zinātnisku eksperimentu estetizēšanu vai tehnoloģisko iespēju izmantošanu. Fizikai un astronomijai bija liela loma RIXC darbībā. 2001. gada augustā Irbenes radioteleskopā norisinājās skaņu mākslas, radio un satelīttehnoloģijām veltīts simpozijs. Aptuveni trīsdesmit mākslinieku un radioaktīvistu kopā ar zinātniekiem simpozija laikā izmēģināja radioteleskopa izmantošanas iespējas. Tika iegūti dati no apkārtējās vides, kā arī no planētām un Saules. Šajā līmenī darbības mērķis, iespējams, īpaši neatšķīrās no zinātniekiem. Taču vēlāk šie dati tika dažādi interpretēti un estetizēti, tādējādi ieviešot tajos māksliniecisko dimensiju. Līdzās daudziem citiem ārvalstu māksliniekiem šis projekts tika parādīts izstādē „Viļņi” (2006). Pēdējā laikā RIXC savos darbos vairāk pievērsušies bioloģijas jomai, tomēr darbības princips, šķiet, ir līdzīgs. Iespējams, viens no impulsiem bija iesaistīšanās izstādes „Transbiotics. Pārejošie stabilitātes punkti” (2010) veidošanā, kur piedalījās vairāki pasaulē labi zināmi biomākslinieki.5 Vēlākie RIXC projekti iezīmēja šo tendenci, piemēram, cilvēku – augu komunikācijas projekts vai baktēriju bateriju izgatavošana. RIXC mākslinieku Rasas Šmites un Raita Šmita kopā ar Mārtiņu Ratniku veidotais mākslas darbs „Runā ar mani” ( 2011–2015) piedāvāja gan klātienē, gan arī caur internetu vērot augu augšanu un ar tiem komunicēties. Projekta premisa ir zinātniski nepārbaudīts pieņēmums, ka runāšana ar augiem spēj ietekmēt to augšanas procesus. Taču šeit primāra bija augošā instalācija, bet iegūtie dati vēlāk tika apkopoti un analizēti. Tādējādi projekts bija salīdzinoši tuvu zinātnisko procedūru attēlojumam, tomēr laika gaitā iegūtie dati pavēra salīdzinoši plašu lauku tālākām mākslinieciskām manipulācijām. | |
 Gints Gabrāns. FOOOD Ģenētiski modificētas cilvēka gremošanas sistēmas baktērijas, kas sintezē celulozi šķeļošus enzīmus, dažādi materiāli. 2014 | |
| Līdzīgi datu estetizēšanu var redzēt Voldemāra Johansona darbībā. Piemēram, izstādē „Organiskie raksti” (2013) skudru kustību trajektorijas tika reprezentētas uz sienas, tādējādi veidojot dažādas nejaušas līnijas. Šīs izstādes ietvaros estetizācija attiecās tikai uz datu attēlošanas veidu, nevis tālāku to pārkārtošanu un interpretēšanu. Bioloģijas jomā salīdzinoši radikāla ir Ginta Gabrāna vīzija viņa jaunajā, vēl nenoslēgtajā multimediālajā projektā FOOOD (2014–). Tajā mērķis ir ar zinātnieku līdzdalību sintezēt baktēriju, kas varētu palīdzēt cilvēka organismam sadalīt celulozi. Tā pasaulē tiktu atrisināta pārtikas krīze. Šajā projektā saplūst individuāla mākslinieka vīzija un reāls darbs laboratorijā. Tiklīdz atsakāmies no priekšstata par unificētu zinātni vai vienotu un universālu zinātnes metodi, tā atkrīt jautājumi, cik lielā mērā pētījumi mākslā ir pielīdzināmi pētījumiem zinātnē un vai tie gadījumā nav vienkārši pseidozinātnes vai kvazizinātnes pētījumi. Liepājas Universitātes mediju mākslinieku jauno paaudzi lielā mērā kūrē RIXC. Nesen notika divas izstādes ar jauno mākslinieku piedalīšanos – „Virtuozi” un „asdf” (abas 2015). Arī šajās izstādēs var redzēt, ka samērā daudzos darbos likts uzsvars uz datu māksliniecisku interpretēšanu, pārklājoties ar paša RIXC aktivitātēm un projektiem. Amatierzinātne un komunikācija Pasaules praksē var minēt daudzus piemērus, kad paši mākslinieki pievēršas amatierpētniecībai (piemēram, Critical Art Ensemble, Symbiotica u. c.). Tādējādi tiek mazināts nošķīrums starp māksliniecisku aktivitāti un institucionālu zinātni. Pareizāk sakot, ārpusinstitucionāls aktīvisms spēj veidot kritisku distanci attiecībā uz institūcijām. Tiesa, Latvijas mākslinieku darbos pagaidām šāda tendence nav vērojama. Taču amatierpētniecības iezīmes parādās iepriekšminētajos Gabrāna un RIXC darbos. Viens no pēdējiem ir RIXC projekts Biotricity (2014–2015). Šajā mākslas pētniecības projektā izspēlēta ideja par baktēriju bateriju veidošanu. Līdz ar reāllaika instalācijām un skaņas interpretācijām tiek organizētas arī baktēriju bateriju izgatavošanas darbnīcas. Tas raksturīgs šim mākslas virzienam – bieži vien tiek radītas darbnīcas, kur sastopas mākslinieki, zinātnieki, aktīvisti un vienkārši interesenti. Tādas salīdzinoši regulāri organizētas arī Latvijā – ne tikai Rīgā, bet arī, piemēram, Aizputē („Serde”) vai Pedvālē. Daudzi no iepriekšminētajiem darbiem sevi reprezentē kā pētījumus. Turklāt tie ir ilgstoši un nenoslēgti. Tādējādi var uzdot jautājumu par paša mākslas darba statusu. Vai tas ir procesuāls darbs, vai arī mākslinieks vienkārši piedāvā ieskatīties nepabeigta darba tapšanas procesā? Vai mākslas darbā iegūtie rezultāti ir būtiski un saistoši citiem? Domājams, ka nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi uz šiem jautājumiem. Taču nav nepieciešams arī domāt, ka mākslinieks vienkārši parodē zinātnieku, – konferenču vietā viņam ir dažādas izstāžu zāles, kur stāstīt par iegūtajiem rezultātiem. Drīzāk varētu runāt, ka mākslinieciski pētījumi ir lokāli. Tādējādi kā viens no būtiskākajiem šī darba aspektiem kļūst zināšanu cirkulēšana. Šajā ziņā mākslas prakses var imitēt atsevišķus priekšstatus par zinātni, kas tieši uzsvēra pētījumu lokalitāti (no Gastona Bašlāra (Gaston Bachelard) un Ludvika Fleka (Ludwik Fleck) 20. gadsimta sākumā līdz pat daudziem zinātnes „stingrās programmas” teorētiķiem gadsimta beigās). RIXC šāda informācijas un zināšanu apmaiņa radās no 90. gadu interneta kultūras, kas tiecās veidot „kreatīvos tīklus”. Nepieciešamība pēc zināšanu apmaiņas var sniegt jaunu nozīmi tradicionālajam RIXC organizētajam festivālam „Māksla + komunikācija”. Šajā gadījumā vienlīdz nozīmīga loma ir ganmākslasizstādēm,ganarīkomunikācijaistarp festivāla dalībniekiem. Noslēgumā varētu jautāt par šādu māksliniecisku aktivitāšu pienesumu pašai mākslai kopumā. Var, protams, mēģināt pretnostatīt zinātnisko ainu mākslinieciskajai. Ilustrācijas šādam apgalvojumam varētu atrast diezgan daudz. Piemēram, bieži vien nākas sastapties ar freidiskām variācijām, kad tiek apgalvots, ka attēlojoša domāšana ir primāra pār valodisko (vai zinātnisko), kas savukārt pirmo iegrožo.6 | |
 Gints Gabrāns. Asinsgaisma. Portreti Lāzera stara difrakcija portretējamās personas asinslāsē, fotopapīrs. 2011 Publicitātes foto | |
| Drīzāk varētu runāt par savveida fokusa maiņu. Proti, māksla, kas estētiski apspēlē datus, ir nevis mimētiska, bet gan topoloģiska. Tajā nozīmē, ka mākslinieku veidotās diagrammas un shēmas nevis precīzi ataino pasauli, bet gan pievēršas attiecībām starp dažādiem elementiem. Nepastāv vairs vizuāli tveramas distances, bet priekšplānā izvirzās relatīvo lokāciju un pārklājumu attēlojums. Protams, šajā rakstā nav minēti visi darbi, kas veidoti Latvijā un ko varētu aplūkot kā mākslas un zinātnes simbiozi. Taču, atsaucoties uz raksta sākumā citēto Maijas Rudovskas pieņēmumu, ka zinātnes un mākslas attiecības nav pietiekami pētītas, nepieciešams norādīt uz pāris nosacījumiem. Zinātnes filozofija vietējā mērogā pagaidām ir visai neizkopta. Aplūkot zinātnes lomu mākslā nozīmē atteikties no daudziem disciplinārās retorikas paņēmieniem. Reizē tas nozīmētu arī pārskatīt uzskatu, ka pastāv stingra demarkācijas līnija starp zinātni un pseidozinātni, amatierzinātni, aktīvismu u. tml. Tieši tas pats attiektos arī uz pašas mākslas nojēgumu. Mēģinājumi strikti pretnostatīt zinātni un mākslu novestu jau minētajos freidiskās domāšanas valgos un fantāzijās par divām nesavienojamām kultūrām. 1 Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gada maijā uz elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes, kurš darbojas kopš 1996. gada. 2 Rudovska, Maija. Iztēles salas gadsimta nogrieznī. Pieejams: www.satori.lv/raksts/9813/Izteles_salas_gadsimta_nogriezni. 3 Bohm, David. On the relationships of art and science. In: Bohm, David. On Creativity. New York: Routledge, 2004, p. 33–49. 4 Par objektivitātes dažādiem veidiem un paša nojēguma vēsturi sk.: Daston, Lorraine. Gallison, Peter. Objectivity. New York: Zone books, 2007. 5 Sk.: Kamoliņš, Ainārs. Liepiņš, Jānis. Transbiotics. Pārejošie stabilitātes punkti. Pieejams: www.studija.lv/?parent=3296. 6 Freud, Sigmund. An Outline of Psychoanalysis (1940). New York: W.W. Norton & Co., 1969. | |
| Atgriezties | |
