VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Varoņa tēls Normunds Kozlovs | |
 | |
| Ļeņingradā dzimušais filozofs, mūsdienu mākslas teorētiķis un kritiķis Boriss Groiss grāmatā „Komunisms. Post Scriptum”, tāpat kā agrīnākā tekstā „Kapitāls. Māksla. Taisnīgums” (pieejams: http:/xz.gif.ru/numbers/60/kapital-iskusstvo-spravedlivost), aprāda, ka taisnīguma izpratne Rietumu kultūrā balstās uz seno grieķu un pirmām kārtām Aristoteļa uzskatiem: taisnīgi atmaksāt vienlīdzīgo ar vienlīdzību, bet nevienlīdzīgo – ar nevienlīdzību. Uz šī pamata, viņaprāt, veidojas divas pretējas kapitālisma kritikas: 1) kreisā („visi ir vienlīdzīgi”) – „kapitālisms ar vienlīdzīgo rīkojas kā ar nevienlīdzīgu”; 2) labējā – pārmet kapitālismam, ka tas ar nevienlīdzīgo rīkojas kā ar vienlīdzīgu. Kapitālisma centrālā problēma ir netaisnīgums attiecībās starp kapitālismu un diskursu, t. i., centrālā ir valodas problēma. Groiss norāda – lai spriestu par vienlīdzību vai nevienlīdzību, kapitālismam nav vajadzīgs kāds diskurss. Jo kapitālisma apstākļos vienīgais šāda sprieduma kritērijs ir ekonomiskais rezultāts. Groiss izvirza tēzi par kapitālismu kā postdiskursīvo sabiedrību. Diskursīvā sabiedrība, pēc Groisa domām, ir tāda, kurā lēmumi, rīkojumi un pavēles tiek formulēti ar tās pašas valodas starpniecību, ar kuru formulēta lēmumu, rīkojumu un pavēļu kritika. Tajā arī ekonomiskiem lēmumiem ir vajadzīgs valodisks pamatojums. Autors kā ilustrāciju min padomju t. s. komunistisko iekārtu. „Komunisma postskriptā” manifestējas kapitālisma kreisā kritika, savukārt otrajā, vienlaicīgi latviski izdotajā darbā „Mākslas vara” Groiss atļaujas pievērsties cita starpā „Hitlera mākslas teorijai”, t. i., labējai alternatīvai, caur varoņa ķermenisko prizmu. Mana savulaik „Foto Kvartālā” iesniegtā varoņa definīcija: Mein Kampf cīņa par 1) jaunām teritorijām iespējama pret dabas spēkiem, bet arī pret barbariem (žīdiem, krieviem, pidariem, etc.), kas ir teritoriju beztiesiski okupējuši; teritorijas iezīmēšana, ierakstot ar pēc iespējas garāku mehānisku protēzi savu vārdu ļaužu atmiņā, kas automātiski kļūst par atstāto mantojumu, un 2) mātītēm (ģenētiskā u. c. mantojuma nesējām) kā minimums to spektakulārā apbrīna iegūšanā. Noklāt pēc iespējas lielāku teritoriju un savaldzināt pēc iespējas vairāk skatienu. No šejienes nāk liberālās demokrātijas kritika, kurā kā otrs nozīmīgākais teksts līdztekus vispārējai cilvēktiesību deklarācijai, kas par augstāko vērtību pasludina kailo dzīvību (Kurcio Malapartes „Āda”), tiek minēta Ginesa rekordu grāmata, kura ilustrē nepieprasītā entuziasma, t. i., varonības, kanalizācijas ceļus. Aristokrātiskais goda (kas tiek vērtēts augstāk par savu ādu) jēdziens saglabājies vien kriminālajā subkultūrā, kas postulē dzīvi nevis pēc likumiem, bet pēc jēdzieniem (po poņatjijam), – joprojām aktuālais diskurss mūsdienu Krievijā. Labējais diskurss pastāv eksistenciāli spriegotā lēmumpieņemšanā. Tas ir Karla Šmita decizionisms (no angļu decizion – lēmums), kura „Teoloģiski politiskais traktāts” iesākas ar „suverēna” definīciju: „Suverēns ir tas, kas pieņem lēmumu par ārkārtas stāvokli.” Viņpus tiesiskās valsts dzīves pēc likumiem, t. i., tās ārkārtējos pamatos – fundamentā (uz ko balstās jebkāds fundamentālisms), ir nacistu postulētais Blut und Boden princips – izlietās asinis pār kādu teritoriju. Vienīgās sfēras, kur šāda cīņa ir apgarota un humānistiski akceptējama, – māksla un zinātne. 20. gadsimta 60. gadu atkušņa kulta figūras PSRS – fiziķi un liriķi. Augstākā cilvēcisko vajadzību un centienu objektifikācijas forma – māksla – darbojas antropomorfizācijas virzienā, kamēr zinātne dezantropomorfizē šīs vajadzības un centienus. Taču zinātnei saprotamu iemeslu dēļ pietrūkst spektakularitātes, t. i., šī cīņa nav novērojama. Turklāt šobrīd zinātnes cīņa notiek faktiski tik dziļā pazemē, kur ne dabas spēki, ne varoņi vairs nav novērojami; un šī cīņa noris tanī virzienā, ko diktē onkuļi uzplečos, lai pagatavotu tādu Protēzi ar lielo burtu, kas būtu galīga un ultimatīva, t. i., noklās visu iespējamo teritoriju, bet visus iespējamos varoņus turēs drošā attālumā – kā atombumba vai internets. Diemžēl tas laiks, kad kāds individuālā kārtā pašrocīgi varēja pagatavot tādu protēzi, ar kuru ierakstīt savu vārdu vēsturē, ir pagājis – izņemot tādus tīri destruktīvus „ prožektus” kā Ošo un zarīna gāze Tokijas metro vai ISIS Allāha vārdā uzliesmojošie šahīdi. Pēdējais šāds varonīgais dzīves mākslinieks pēc tikko kā tautiskā mūziklā apdziedātā Herberta Cukura šeit Latvijā laikam bija Einars Repše (arī slavens aviators un, manuprāt, pirmā numura mākslinieks Latvijā). Viņš vēl paguvis laikus starp anonīmajiem rubļiem un „eirikiem” radīt „repšikus” un noklāt visu teritoriju kā grafiti mākslinieks ar savu parakstu tegiem uz pieclatnieku banknotēm. Vienubrīd Repše aizsardzības ministra amatā tika ieņēmis tādu stratēģisku pozīciju, no kuras pat Jukio Misimam būtu bijis parocīgāks „Gods kalpot Japānai”. Skatiena valdzinājumam piemīt zināma ambivalence – to pievelk spēka demonstrācijas izpausme, t. i., eros un thanatos, izdzimis kinoacs spektakularitātē par sex & violence. Mūsdienu sekulārajā pasaulē, kas savā varoņu hall of fame, visu svētumu svētākajā vietā televizora ekrānā, ievieto tos, kuri ir spējīgi savaldzināt mātīšu skatienus visiem iespējamajiem līdzekļiem – kā, piemēram, šeit Latvijā tas puisītis, kurš ar nazi izgrieza pusbērnudārzu, – manuprāt, būtu pienācis pēdējais laiks cita varoņa tēlam. Tādam varonim, kurš drīzāk ir antivaronis hitleriski spektakulārās cīņas par teritorijām un mātītēm izpratnē, „jaunajam” varonim, kurš jau ir ieskicēts Tarkovskim, un antispektakularitātei, kas jau ir iestrādāta atbilstoši laika garam „Dogmas” filmās. „Dogmatiķis” Larss fon Trīrs, piemēram, atzīmē, ka ļaunums ir spektakulārs, bet labo attēlot ir grūti. Spektakularitātes jeb vizuālā krāšņuma noliegums izpaužas, piemēram, pareizticīgās ikonogrāfijas apgrieztajā perspektīvā, kur nevis mēs raugāmies uz Dieva tēlu, bet stāvam pie loga, caur kuru tiekam vēroti no kāda augstāka punkta. Tas ir ikonoklastiskās tradīcijas turpinājums vizualitātē – tradīcijas, kura jau ir ierakstīta Vecās Derības jeb jūdu Toras bauslībā kā tēlu darināšanas aizliegums, kas saglabājies pie jūdiem un musulmaņiem. Rietumu kristīgā pasaule pārkāpa šo tabu un turpina kā Ingmara Bergmana aprakstītā skudru izēstā čūskas āda konvulsīvi raustīties ar protēzēm, imitējot dzīvības pazīmes. Bet, runājot par heroismu, personīgi man tuvāks būtu tas, kā Veņička savā nemirstīgajā poēmā „Maskava–Gailīši” saka: vispārējs paģiru stāvoklis (sostojaņije vseobšego malodušija), kurā varoņdarbam nav vietas. Kā jau teicu, nepieciešams cita varoņa tēls – tas, kuru iezīmējis Tarkovskis savās filmās. Lokālpatriotiskā spektakularitātes ugārā uzmeklēts, tas varētu būt kaut vai tas latviešu revolucionārs, kurš līdz ar Ernstu Jungu 20. gados pirātiski aizdzina uz Padomju Krieviju vācu šoneri, kura kapteinis vēlāk kļuva par visu lūzeru (jeb sekulāro antivaroņu) manifesta Weg nach unten („Ceļš lejup”) autoru. Mitjok vsegda dolžen bitj v govņišče. Zīmīgs Cukura sakarā ir kāda cita vēsturiski slavena automehāniķa ceļš – viņš atšķirībā no latvju varoņa Herberta Cukura nestrādāja Arāja komandas remontdarbnīcās. Tas ir Viktors Šklovskis, valodnieks un literatūrzinātnieks, kurš atgriezās no emigrācijas, lai kļūtu par... automehāniķi. Pati Eiropas Savienības ideja ir iznēsāta tieši šādā pēcholokausta paģiru stāvoklī. Tās stūrakmens, ko šobrīd pat ne namdaris, bet drīzāk īrnieks mēģina atmest, ir īsā saitīte, kurā turēt grožos Vācijas militārās ambīcijas, respektīvi, Māstrihtas līgums. Vienīgais ceļš, kā Vācijai izkāpt no šīs peramā zēna lomas, kur lielie puikas nedod spēlēties ar Bumbu (vispār pagatavot kaut cik vērā ņemamu protēzi), bija šāda puišeļu banda. Bet akcelerātu tēvoci Semu neviens vēl nekad nav iepēris, un viņš ir izaudzis liels – faktiski pašlaik ar visgarākajām protēzēm, taču joprojām bērna prātā un stūrgalvīgā skurbumā turpina eksportēt demokrātiju, ar uguni un zobenu bruģējot ceļu savas spektakularitātes audio un video failu formātiem, šoreiz uz sparīgo islāmisko vectētiņu – kuri seko mūžam jauneklīgā pravieša pēdās – kultūras telpu. Un eksportē tāpat kā reiz uz pirmsnacisma Vāciju, kas tur ļāva demokrātiskā ceļā nākt pie varas tādam „demokrātam” kā Ādolfs. Par jaunebrejiem: svēta vieta tukša nestāv. Antisemītismam no protestantiskā gara dzimušā kapitālisma apstākļos ir strukturāla izcelsme paralēli tādām no tautas krātā atziņu pūra līdz ar mātes pienu iesūktām atziņām, ka ebreji pārtiek no kristīgu zīdaiņu asinīm. Krievijā integrācijas (lasi: asimilācijas) procesā tos ebrejus, kuri mēģināja izrausties laukā no segregācijas geto stāvokļa, dēvēja par vikrestiem (izkristītajiem). Šobrīd Baltijas valstīs ģenerāli naidīgajā sociālajā vidē veidojas integrēto „cittautiešu” subkultūra, bet viscaur patriarhālā konstelācijā šo nišu ieņem homoseksuāļi. Šī tautiski kanalizētā naida loģika ir tīri strukturāla: netīrības antropoloģiskā definīcija ir „lieta ne savā vietā”. Tā, piemēram, smiltis pludmalē nav netīrība, bet gultas palagos par tādu kļūst. Ja „viņi” sāk ieņemt potenciāli man domātās siltās vietiņas zem saules, tad rodas saprotama, bet ne multikulturālā politkorektumā pieņemama vēlme ierādīt „viņiem” viņu pie ratiem geto vietu – lai brauc uz savu... Tikai – ko darīt tiem, kuriem, kā Gobziņš dzied, „nav māju”? | |
| Atgriezties | |
