VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rīgas silueti Vankūverā Raimonds Kalējs Olga Šilova. Gļebs Panteļejevs Shapes of Riga Winsor Gallery, Vancouver 19.05.–27.05.2015. | |
 Skats no Olgas Šilovas un Gļeba Panteļejeva izstādes | |
| Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmā bija iekļauta arī 2015. gada 19. maijā Kanādā, Vankūverā, Winsor Gallery atklātā Olgas Šilovas un Gļeba Panteļejeva darbu izstāde „Rīgas silueti”. Izstādes iniciators – Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš, to atbalstīja Latvijas Ārlietu ministrija, Latvijas goda konsuls Britu Kolumbijā Ēriks Savičs, Jūrmalas pilsētas dome un Valsts kultūrkapitāla fonds. Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru tēlnieku Olgas Šilovas un Gļeba Panteļejeva vārdi īpašus komentārus neprasa – katrs no viņiem ir spēcīga mākslinieciska vērtība mūsdienu Latvijas tēlniecībā un mākslā kopumā. Abi strādā ļoti plašā monumentālās tēlniecības, stājtēlniecības un sīkplastikas amplitūdā, kas ietver gan dažādos materiālos izpildītus pasūtījumu darbus, gan mākslinieciski augstvērtīgus objektus pilsētvidē. Izstāde Vankūverā sastāvēja no divām savstarpēji autonomām daļām, kuru kopsalikums vienā telpā bija veiksmīgi atrisināts, Šilovas darbus – fotogrāfijas un podestus ar bronzas figūriņām – novietojot pie galerijas izgaismotās sienas, savukārt Panteļejeva trīsdimensionāli apjomīgajiem objektiem atvēlot pārējo telpu. Šilovas ekspozīcijas daļu veidoja vienpadsmit inscenētas un Jāņa Deinata uzņemtas fotogrāfijas ar kontekstā pievienotām tikpat daudz bronzā atlietām filigrānām sieviešu figūriņām, kurās var atpazīt kino un populārās mūzikas dīvas Merilinu Monro un Laizu Minelli, Anglijas princesi Diānu, tradicionāli tērptu indiešu dejotāju, Botičelli Veneru, pasaulē pirmo sievieti, kas pārlidojusi Klusajam okeānam, amerikānieti Amēliju Mariju Erharti un citas etniski vai pasaules kultūrā hrestomātiski novērtētas dāmas, kas visas brīnumainā kārtā redzamas uz pazīstamajiem Rīgas arhitektūras siluetiem. Veidojot falsificēto fotoreportāžu, kuras aktrise, meistarīgi iejūtoties slavenību ādā, ir pati māksliniece, skatītājiem tiek piedāvāts ieraudzīt Rīgu no cita – globālāka skatpunkta un saskatīt tās vaibstos zīmes, ko gadsimtu laikā atstājušas visdažādākās kultūras un ietekmes. Slaveno sieviešu tēli fotogrāfijās un to bronzā glorificētie atveidi zināmā mērā suģestē un mulsina, tie liek uzdot jautājumus par identitāti un piederību vietējā un pasaules kontekstā. Ar šiem darbiem tiek aktualizēts jautājums par mūsu laikmeta radītajām kanoniskajām vērtībām, pieminekļiem un personībām, to nozīmi nākotnē, par to, kāda izskatīsies Rīga un pasaule, strauji pieaugot neskaitāmu kultūru mijiedarbībai un ietekmei. Visprecīzāk Olgas Šilovas mākslu raksturojusi kuratore Daiga Rudzāte tēlnieces katalogā: „Olgas Šilovas tēlniecība ir privāta, filigrāni izsmalcināta un emocionāla – gan formas šķietamajā vienkāršībā un plūstamībā, gan aizrautīgajā spēlē ar faktūru, gan dvēselisko vibrāciju daudzslāņainībā un dažkārt arī vieglajā ironijā par saviem tēliem. Varbūt nedaudz ireāla, kas skan neierasti mākslai, kura ir tik materiāla.” Teikto noteikti var attiecināt arī uz mākslinieces šībrīža radošās izteiksmes daudzpusību, kas ietver ne tikai tēlniecību, bet arī foto un konceptuālus projektus. Gļeba Panteļejeva ekspozīcijas daļa sastāvēja no vienpadsmit atsevišķiem darbiem. Katram darbam piemīt savs patstāvīgs vēstījums, kaut arī tos vieno kopēja mākslas valoda un izkopts autora rokraksts, ko var pazīt gan pēc izvēlētajiem noturīgajiem materiāliem (bronza, alumīnijs, nerūsējošais tērauds un koks), gan pēc intelektuāli plašā skarto tēmu loka: gravitācijas pārvarēšana, lidojums, garīgā un materiālā attiecības, kas pārtop zīmēs un simbolos. Ikviens darbs ir enerģētiski un intelektuāli piesātināts, kas attiecīgi skatītājam liek piepūlēt savas maņas un prāta spējas, lai spētu uztvert mākslinieka piedāvāto stāstu vai atrisināt šķietami pretēji fizikas likumiem vizualizēto rēbusu, kurā nav gravitācijas, kā tas redzams darbā „Tukšums”, kur divas smagnējas, budistu templim līdzīgas bronzas masas, sastiprinātas ar galdnieka līmspīlēm, izmisīgi cenšas atrauties viena no otras, lai brīvi paceltos levitācijā. Siluetā lauzīti transformētais, bet vēl joprojām atpazīstamais Rīgas Sv. Pētera baznīcas bronzā atlietais tēls simbolizē pretmetus starp garīgo un materiālo, tumšo un gaišo, savukārt sarkankokā no viena gabala grieztā kompozīcija „Attiecības”, kurā masas, ritmu, virzienu un faktūras ideālā harmonijā atveidots gludeklis un tējkanna, šķiet, ņemta no Borisa Bērziņa gleznas un atdzīvināta trīsdimensionālā telpā. Tēlnieka radošajā darbībā konceptuālismam ir pakārtota nozīme, daudz svarīgākas ir impulsu norādes, kas katru darbu un tā nereti daudznozīmīgo formālo un saturisko vēstījumu ļauj izdzīvot pilnībā. Šo apgalvojumu precīzi apliecina darbs „Ledājs”. Proporcijās samazinātā klasiskā lauku koka gultā, no sāna skatoties, redzami bronzā atlieti Alpu kalni ar zaļiem mežiem līdzīgu bronzas oksidējumu pakājēs un šķietami saules apmirdzētām pulētām kalnu smailēm, kas kopējo veidolu padara gleznieciski estētisku. Tomēr, apskatot objektu no augšas, atklājas tā duālā tulkojuma nozīme, jo skatam paveras guļošas sievietes auguma aprises. Kā viegli ironisks aicinājums atvērt sirdi mīlestībai un salauzt dvēseles ledu ir alumīnijā veidotais monumentalizētais baloža tēls ar nosaukumu „Ledlauzis”, kura mākslinieciskais vēstījums un pārlaicīgi simboliskā nozīme ir vienlīdz saprotama no Rīgas līdz Vankūverai. | |
| Atgriezties | |
