VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Katram sava dvēseles frekvence Jana Jākobsone Izstāde „Māksla un At/Bilde” Kuldīgas Mākslinieku rezidences galerija 03.07.–02.08.2015. | |
 Lins Ļandzberģis pie sava darba Three Lemons, Three Magi Foto: Didzis Grodzs | |
| „Māksla un At/Bilde“ ir šīgada Kuldīgas Mākslinieku rezidences darbības vadlīnija, kas savu būtību daudz labāk izsaka angliskajā versijā – Art & Response / Ability. Kā viens no šīs koncepcijas iedvesmotājiem jāmin amerikāņu avangarda dzejas, tā dēvētās Sanfrancisko renesanses pārstāvis dzejnieks Roberts Dankans (Robert Duncan, 1919–1988), kas dzejolī The Law I Love Is Major Mover (1960, grāmatā The Opening of the Field) raksta, ka „atbildība nozīmē paturēt spēju atbildēt”, etimoloģiski sadalot responsibility (atbildība) kā response / ability, proti – „atbildēt spēja”. Šī doma caurvij arī visu Kuldīgas Mākslinieku rezidences programmu: starptautisko glezniecības rezidenci, radošo vasaras skolu, kā arī izstādi ar tādu pašu nosaukumu. Dankana domu var attīstīt plašā mērogā līdz ar dažādajām latviešu tulkojuma variācijām par viņa izteikumu. Kā tieši saprast response / ability? Izstādes kuratori Raimonds Kalējs un Uldis Pētersons piedāvā savu skaidrojumu latviešu valodā, to definējot kā „spēju atsaukties, radīt atbildes reakciju, atspulgu, atbalsi, atsauksmi – visu to, kas neatstāj vienaldzīgu un spēj radīt rezonansi”. Lai kā arī tas tiktu nosaukts, liekas, ka izteikums veido ķēdi, kur mākslinieks radošajā procesā savā darbā iekodē kādu daļiņu sevis, atspulgu no sev apkārt esošās pasaules, ko nākamajā ķēdes posmā skatītājam ir iespēja atkodēt jeb, sekojot Dankana attīstītajai idejai, mēģināt rast iespēju atbildēt uz to caur savu pieredzes un jūtu prizmu. Izstāde, konceptuāli sasaucoties ar vasaras programmas nosaukumu, uzaicinātajiem māksliniekiem izvirzīja uzdevumu parādīt, ko katrs saprot ar „Mākslu un At/ Bildi”, ekspozīcijai piemeklējot vai radot jaunus darbus. Šim izaicinājumam atsaucās 11 zināmi un atzīti mākslinieki no Baltijas valstīm. Aplūkojot viņu dažādās interpretācijas par tēmu, pazūd robežas starp izstādē pārstāvētajām valstīm, izkristalizējas tikai katra individuālā pieeja. Ir nojaušams, ka vienam lielāku rezonansi izraisījušas globālās problēmas vai politiskā situācija pasaulē, citam – mirkļa un vietas enerģētiskais lādiņš, savukārt vēl citam – personīgā pieredze un pārdzīvojumi. Tieši tāpēc šķiet, ka izstādē katrs varētu atrast darbu, kas atbilst viņa dvēseles frekvencei. Lietuviešu mākslinieks Lins Ļandzberģis (Linas Liandzbergis) ironizē par esošo politisko situāciju pasaulē sev raksturīgajā manierē ar kontrastu spēli (ne vien sižetisku, bet arī stilistisku) darbā Three Lemons, Three Magi (2011), uz klasiskas ainavas fona, kas atsauc atmiņā itāļu renesanses glezniecību, attēlojot trīs citronus – granātas – popārta manierē. Arī igauņu mākslinieks Tomass Kūsings (Toomas Kuusing) nereti darbos runā par politiskiem jautājumiem, taču tos izsaka ar groteskas, satīras un alegoriju palīdzību. Savukārt mirkļa un vietas valdzinājumam „atbildējis” Aleksejs Naumovs darbā Honk Kong South Bay Beach 3.3.15 (2015), tverot to ar neparastu vieglumu un sev raksturīgo niansēto kolorītu. Bet kaut ko šķietami pavisam intīmu un personīgu fiksē mākslinieces Helēna Heinrihsone un Egle Ģineitīte (Eglė Gineitytė), lai gan ļoti atšķirīgās manierēs. Heinrihsones spilgti emocionālā formu un krāsu valoda izstādē atklājās darbā „Zilais” (2007), kurā pēc ilgākas neredzēšanās no jauna satiekamies ar simbolisko galvaskausu, un jaunajā, debess ziluma piesātinātajā gleznā „7 lidmašīnas” (2015). Egles Ģineitītes glezniecība ir diametrāli pretēja – gleznas ir figurālas kompozīcijas, kurās nebango ekspresivitāte, bet pārņem klusums un melanholija, radot intīmu noskaņu un liekot skatītājam sajusties kā trešajam liekajam šajā dziļi personīgajā brīdī. Vēl savu izpratni par „Mākslu un At/Bildi“ izstādē demonstrēja publikas kacinātājs Kristians Brekte, kā arī filigrāni inteliģentā Ieva Iltnere, labi audzinātais mākslas huligāns Kaido Ole un multimediālists Laurentsius no Igaunijas. Savukārt Lietuvu izstādē pārstāvēja arī košo kontrastu meistars ekspresionists Vilmants Marcinkevičs (Vilmantas Marcinkevicius) un noslēpumainais stāstnieks Jons Gasjūns (Jonas Gasiūnas), taču jābilst, ka pēdējā darbi skatāmi tikai Viļņā: izstāde augustā ceļo uz kaimiņu galvaspilsētu daudz izvērstākā veidolā. Vēl plašāk mākslas iedabu atklāja rezidences semināru programma (1.–4. jūlijs), ko ievadīja Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura runāja par mākslu un atbildību tās priekšā. Lekcijās tika iztirzātas tādas tēmas kā estētika, tēla spēka loma vizuālajā mākslā un tā korelācija mākslas darba pieredzē, vēstures un politisko notikumu ietekme mākslinieku darbos, rakstītā vārda spēks mākslas pasaulē, mākslas izglītības alternatīvie modeļi mūsdienās, atbildības jēdziena interpretācijas, kā arī tas, vai mūsdienu sabiedrība vispār ir gatava uztvert laikmetīgo mākslu. Starp oratoriem bija gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs Andris Vītoliņš, rakstnieks, kultūras vēstures pētnieks un Maskavas žurnāla „Ārkārtas rezerves” redaktors Kirils Kobrins, filozofijas doktors Kārlis Vērpe, dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs, Barda koledžas Ņujorkā absolvents Pēteris Cedriņš un mākslas zinātniece, kuratore Inese Baranovska. Šķiet, tas, ko katrs saprot ar atbildību – vai dzīvē vispār vai konkrēti mākslas darba priekšā –, paliks ļoti neviennozīmīgs jēdziens, atvērts dažādām interpretācijām, taču tā vien gribas atsaukties uz vienu no semināra oratoriem Pēteri Cedriņu: „Ja mākslas darbs neaizkustina, tas tātad ir lieks. Nevienam nevajadzētu kautrēties no sajūsmas. Ja tā aizkustina.” Iekšēji tomēr saglabājas pārliecība, ka izstādē starp dažādajiem darbiem katrs bija spējīgs atrast savai dvēseles frekvencei ko atbilstošu, kas aizkustina un rada „atbildēt spēju”. | |
| Atgriezties | |
