studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Par plūsmu... Guna Millersone Ieva Vītola-Lindkvista. „Tas viss ir par plūsmu...” Talsu novada muzejs 06.06.–12.07.2015.

Ieva Vītola-Lindkvista. No sērijas “Upes, straumes un ūdenskritumi” Audums, akrils. 130x130; 130x160cm. 2012

Glezniecībā Ieva Vītola-Lindkvista (1958) jau tūlīt pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas (1992) pievērsās abstrakcijai, kurā galvenās dominantes, iespējams, bija veiklība un košs pigments ar pretenziju uz dekorativitāti. No 2000. līdz 2012. gadam dzīvojusi Dānijā, bijusi Orhūsas Mākslas akadēmijas gleznošanas un zīmēšanas pasniedzēja, tur kļuvusi par vairāku Dānijas profesionālo mākslinieku apvienību biedri, aktīvi piedalījusies izstādēs. Kopš 2012. gada Ieva Vītola-Lindkvista kopā ar vīru gleznotāju un grafiķi Oli Lindkvistu dzīvo Latvijā – Kuldīgā. Vairākus gadus viņa vadīja jaundibināto Kuldīgas Mākslas namu, ar šajā namā profesionāli realizēto izstāžu politiku sniedzot savu pienesumu Kuldīgas kultūrvides uzplaukuma stiprināšanā, kas šobrīd nepārprotami jūtams senajā pilsētā. Arī Latvijā dzīvojot, turpinās aktīvs pedagoģiskais darbs – māksliniece vada vizuālās mākslas kursus pieaugušajiem Kuldīgā, Rīgā un citās pilsētās. Ieejot Talsu muzeja trīs zālēs, uzreiz bija saprotams, ka izstādes nosaukums „Tas viss ir par plūsmu...” ir izvēlēts trāpīgi: skatītājs varēja ļauties līniju ritmam, kas vienā darbā samudžinās, radot spriegumu, bet citā atslābst. Dažādu toņu līniju sabiezinājumi pārsteidza ar krāsu koncentrāciju, lai pēc tam atkal atpūstos kādā absolūti atvieglinātā virsmā, piemēram, gaišā un vieglā gleznā, kas gleznota fluorescējošām krāsām, izmantojot pat dzelteno un rozā. Lielākajai daļai darbu nav centru vai vadlīniju – ir vienkārši ļaušanās prieks plūdumam. Tomēr var runāt par kolorīta vērtībām, kas panāktas, kā tas dažam varētu likties, pavisam bez pūlēm velkot ar otu strīpas, apļus, vijumus – tikai jāpamērcē krāsā. Katrā gleznā nolasāma mākslinieces iecere, darbiem kopā radot izstādes kompozīciju: bengāliski sarkanrozā saulriets ziemeļu vasaras vakarā, zeltainais rudens, slapjdraņķis, saules gaismas raksti – katrs skatītājs viņas abstrakcijās ieraudzīs kaut ko savu. Liekas, ka Ievu Vītolu-Lindkvistu maz ietekmējusi Dānijas pārsvarā ļoti gaišā un bezkontrastu glezniecība. Lielformāta gleznām, kuras māksliniece glezno, pat pakāpjoties uz kāpnītēm, katrai nav dots nosaukums, bet visu sēriju vieno tituls „Upes, straumes un ūdenskritumi”. Kā viena no motivācijām šādai lineārajai abstrakcijai varētu būt arī upju trūkums Dānijas ainavā: Jelgavas meitenei Ievai pietrūka lūkošanās tālēs un mākoņos pāri Lielupei, un ilgas kļuva par līniju stāstiem viņas glezniecībā.

Atgriezties