VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Scēnas apraksts Andrejs Ģērmanis Izstāde „Skatuve. Tuvplāni” Tukuma muzejs 04.07.–31.07.2015. | |
 Osvalds Rožkalns. Dekorāciju mets. Kartons, tempera. 31x48cm. 1935 Tukuma muzeja kolekcija | |
| Izstādes pamatdoma bija radīt priekšstatu par latviešu teātra mākslas ainu pirmskara periodā saistībā ar scenogrāfisko (lat. scaena – skatuve, sengr. graphein – apraksts) materiālu (dekorāciju meti, tērpu skices, fotogrāfijas no izrādēm) no muzeju fondiem. Liela daļa materiālu bija no Tukuma muzeja bagātīgās kolekcijas, ievērojamu ekspozīcijas papildinājumu sniedza Latvijas Nacionālās operas un baleta, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas Valsts arhīva un Mūkusalas Mākslas salona krājumi, kā arī maketi no Latvijas Nacionālā teātra izrādēm. Lai gan plašo tēmu muzeja divās zālēs bija iespējams atklāt tikai fragmentāri, atlase tika veikta rūpīgi, izveidojot saistošu ekspozīciju. Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados scenogrāfijā darbojās daudzi ievērojami meistari, kas bija mācījušies Krievijas mākslas skolās un vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā, Rīgas un Liepājas mākslas skolās, kā arī Tautas augstskolas studijā. Vairāki no tiem bija pārstāvēti Tukuma muzeja izstādē – Jānis Muncis, Ludolfs Liberts, Herberts Līkums, Jānis Aižens, Pēteris Rožlapa, Eduards Vītols; daļa no viņiem cieši saistīta ar Tukumu, Tukuma muzeju un tukumniekiem. Pie šedevriem pieder Ludolfa Liberta kostīmu skices un dekorācijas Pētera Čaikovska baletam „Apburtā princese” (1929). Valdis Grēviņš žurnālā „Domas” 1929. gadā rakstīja, ka tas ir Nacionālās operas „gada vērtīgākais Čaikovska baleta „Apburtā princese” jauniestudējums, kas maksājis kolosālus pūliņus un naudu. Spīdoši skatuves tērpi un pāri par 200 jauniem kostīmiem Ludolfa Liberta žilbinoši fantastiskā un izcili mākslinieciski spontānā veidojumā.” Arī Jūlijs Madernieks „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” slavējis baleta dekoratīvo ietērpu: „Liberta kostīmu zīmējumi ir šedevri mākslas augstākā nozīmē. Izdomas pārpilnība, formu izsmalcinātā dažādība te vairs nepazīst kavēkļu. (..) Lai tikai minam karali ar karalieni, ļauno feju, četrus prinčus, galma dāmas, kungus, zilo putnu.” Rakstniecības un mūzikas muzejs izstādei piedāvāja divus karaļa kostīma zīmējuma variantus, kostīmu metus (karalienei ar pāžu un galmadāmai), vairākas neredzētas fotogrāfijas, baleta izrādes programmu un galvenās varones puantes. Ludolfa Liberta dekorācijas metu ar košu, gleznieciski virtuozu skatuves kopskatu bija eksponējis Tukuma muzejs. Izstādē varēja gūt nelielu priekšstatu par Strādnieku teātri, kas Rīgā darbojās līdz Ulmaņa apvērsumam 1934. gadā. Zīmīgi, ka toreiz teātrī strādāja daudzas nākamās latviešu teātra zvaigznes: Luijs Šmits, Lūcija Baumane, režisori Jurijs Jurovskis, Leonīds Leimanis un citi. Saimnieciskās krīzes laikā 30. gadu sākumā daudzi teātri, lai piesaistītu skatītājus, pievērsās operetes žanram. Izstādē bija skatāms dekoratora Herberta Līkuma dekorācijas mets Karla Cellera operetei „Sliežu bīdītājs” (1933). „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” toreiz rakstīja: „Strādnieku teātris 16. decembrī kā kārtējo pirmizrādi sniedza opereti „Sliežu bīdītājs”, kuras mūziku pārstrādājis K. Mellis mazajam Strādnieku teātra orķestrim, bet tekstu sacerējis Fr. Rokpelnis. Šīs operetes librets ir pēc sava satura mūsu dienu notikumu satīrisks atspoguļojums. Darbības centrā stāv jubilārs, linsēklu departamenta direktors (Ģirts Bumbiers). Dekorators H. Līkums iegriež jubilāru ar visu goda krēslu krātiņā.” Pateicoties izstādes eksponātiem, tālaika teātra dzīves realitāte atdzīvojās skatītāja priekšstatos. Daudzi eksponāti izstādē bija saistīti ar sākotnējā tukumnieka, Tautas mākslinieka Artura Lapiņa vārdu: skices Žorža Bizē operai „Karmena”, Alfrēda Kalniņa baletam „Staburadze” un Pētera Čaikovska baletam „Riekstkodis”. Svaiga un izteiksmē brīva ir viņa skicīte „Karmenai” tušas zīmējuma tehnikā no Latvijas Valsts arhīva. Bija skatāmi arī „Staburadzes” uzvedumam darinātie Birutas Goģes kostīmu meti. Artura Lapiņa sieva gleznotāja, scenogrāfe un kostīmu māksliniece atmiņā saistās ar stāstiem par Operas dekorāciju darbnīcu, kurus viņa atklāja kādā intervijā: „Operas dekoratoru darbnīcā toreiz valdīja bohēma. Atceros, kā taisīja Marģera Zariņa „Zaļās dzirnavas”. Tā bija agrākā Liberta darbnīca – īsts mākslinieku centrs. Lejā iet pirmizrāde, bet darbnīcā – klāts galds un visi bļauj. Liberta laikā tur strādājuši arī pa naktīm. Citreiz bija tā – operas pirmais cēliens jau iet vaļā, bet ceturto vēl taisa augšā.” Tukuma muzeja izstādē bija redzama fotogrāfija, kurā iemūžināta „vecā Liberta darbnīca”. Pilna ar dekoratoru mācekļiem no Mākslas akadēmijas studentu vidus – kā nekā kādu kapeiku varēja nopelnīt. Vienai fotogrāfijai paraksts: „Dekorāciju darbnīca Nacionālajā operā. P. Rožlapa un Auniņš. 30. gadi.” Fotogrāfijas parakstā bez vārda minētais Auniņš ir toreizējais students Raimonds Auniņš, kas drīz pēc kara kļuva slavens ar burāšanas čempiona Jevgeņija Kanska portretu. Būtu interesanti identificēt arī citus fotogrāfijās redzamos studentus. Ieintriģēja neliela, gleznieciski tīkama dekorācijas skice, ko parakstījis līdz šim man nezināmais Osvalds Rožkalns (1910–1989). Izrādās, ka viņu jau 2013. gadā „uzodis” mākslas zinātnieks Māris Brancis, laikrakstā „Latvietis” recenzējot mākslinieka darbu izstādi Berga bazāra galerijā Arte. Rožkalns 20. gados paskolojies pie Jāņa Roberta Tillberga, tad strādājis Nacionālajā operā pie dekorāciju izpildīšanas, bet pēc kara kļuvis par dekoratoru un kostīmu mākslinieku Vircburgā, Vācijā. Mākslas gardēžus izstādē gaidīja ne viens vien vecs paziņa vai jauns atradums. | |
| Atgriezties | |
