VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Oroboro cilpas ceļš Māris Brancis Anda Lāce. „Nogrieznis” Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs 05.06.–05.07.2015. | |
 Anda Lāce. Pārmantotais. Audekls, eļļa. 280x240cm. 2015 Foto: Māris Brancis | |
| Andas Lāces izstāde bija īpaši šai vietai domāta un īstenota. Plašā, baltā, labi izgaismotā zāle, atbrīvota no ierastajiem vairogiem, deva vietu mākslinieces iecerētajam telpas veidolam – lielā puslokā bija izkārtotas septiņas dažāda formāta šogad pavasarī tapušās gleznas. Tās bija kā cepure speciāli uzbūvētai konstrukcijai, kurā tika izkārtoti 20 neliela izmēra darbi, kas apkopoti ciklā „Pārsāts” (2014– 2015). Sadarbojoties ar komponisti Eviju Skuķi, katrai gleznai radīta muzikāla versija pūšamo instrumentu kvinteta izpildījumā (pirmatskaņojumu Evijas Skuķes skaņdarbs „Pārsāts” piedzīvoja izstādes atklāšanā). Mākslinieks Krists Pudzens instalācijai bija izveidojis tehnisko risinājumu. Nospiežot katram darbam blakus ierīkotu podziņu, varēja noklausīties īpaši sacerēto mūziku, tā palīdzot atraisīties skatītāja asociācijām, rodot jaunas takas un virzienu iztēlei. Mūzika un gleznas papildināja viena otru, tās pat šķita nedalāmas, tomēr ne gleznai, ne skaņām nav izteiktu robežu. Robežas veido pats skatītājs ar savu pieredzi, intelektuālo un emocionālo atvērtību. Jo skatītājs atvērtāks, jo plašākus horizontus paver Andas Lāces māksla, kas ir izteikti meditatīva. Katrai gleznai jāveltī laiks, tās nav domātas steidzīgam un iedomās konservatīvam izstādes apmeklētājam. Skatītājam ir lēnām „jāšķirsta” mākslinieces atvērtais albums, gūstot kādu jaunu garīgu un emocionālu atklāsmi par redzēto. Sadarbība starp gleznotāju un komponistu paplašina mākslas emocionālo baudījumu, sniedzot daudzpusīgu pārdzīvojumu. Kā jaunākie piemēri pasaules mākslā minami dižgara igauņu komponista Arvo Perta un vācu gleznotāja Gerharda Rihtera projekts Mančestras Starptautiskajā festivālā jūlija sākumā un Dienvidāfrikas mākslinieka Bīzija Beilija (Beezy Bailey) un Braiena Īno skaņu gleznas Venēcijas biennāles satelītizstādē. Gleznotājas Andas Lāces darbi ir teju vai askētiski, būvēti, balstoties uz tonāli smalkām melnbaltām niansēm. Zīmes gleznās brīžiem ir labi pazīstamas, bet jau tūlīt, sastājoties blakus cita citai, sakūst vienā kustībā, radot jaunus tēlus. Šķiet, māksliniece izgājusi cauri kādiem traģiskiem pārdzīvojumiem, kas tagad reducējas gleznu virknējumos – pārdomās par dzīvi, dzīvību. „Mana dzīvība ir nogrieznis, kas ir daļa no kādas bezgalīgas līnijas. Attālinājumā šis nogrieznis ieguļas taisns un gluds starp diviem gada skaitļiem, bet pietuvinājumā taisnais nogriežņa viducis met Oroboro cilpu, mēģinot piesavināties nemirstīgumu,” izstādes anotācijā raksta gleznotāja. Glezna, kurā apspēlēts viens no pasaules vecākajiem mītiskajiem simboliem – čūska, kas ierij pati savu asti un apzīmē atjaunošanās cikliskumu, radīšanu no iznīcināšanās un kam apzīmējumu „Oroboro cilpa” devuši senie grieķi, šķiet, bija izstādes viduspunkts. Mēs visi domājam, ka esam nemirstīgi. Ir vajadzīga Oroboro cilpa, lai apjēgtu, ka ēdam paši sevi, dedzinām sevi – kaislībās, ieradumos, iedomās. Ir jāatrod laiks, lai apstātos, ieklausītos sevī un rastu spēku atjaunotnei. Nelielais gleznu kopojums – mākslas un skaņas instalācija – tad pārtop par šo nogriežņu komentāru, precizējumu, kam nav robežu, bet ir tālākvirzība. Nospiežot vairākas podziņas, skaņas skan cita caur citu. Skaņu haoss dod jaunas dimensijas gleznām – katrai atsevišķi un visām kopā. Izstāde bija kompakta, uzrunājoša, līdzpārdzīvojama. Kurā nogriežņa punktā ir Anda Lāce? Viņa, 2010. gada Purvīša balvas nominante, ir ceļā, kas pietuvojas Oroboro cilpai – pārsātinājumam, vietai, kur pārsāts rod piepildījumu. Bet var būt, ka Oroboro cilpa ir ceļš sevis realizēšanai. | |
| Atgriezties | |
