VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Raiņa mērogs. Serebreņņikova koordinātas Edīte Tišheizere, „Teātra Vēstnesis” | |
 Skats no izrādes „Raiņa sapņi” Latvijas Nacionālajā teātrī Foto: Kristaps Kalns Publicitātes foto | |
| Tīmekļa vietnē ar zīmīgu nosaukumu snob.ru Kirils Serebreņņikovs par savas dzīves notikumu nosauc divu nedēļu klejojumu tuksnesī, kad esot iepazinis tukšuma sešpadsmit pakāpes un guvis nojēgu par mūžību. Šie divi ir atslēgas vārdi arī „Raiņa sapņiem”, kas, tāpat kā pārējās izrādes, ko Kirils Serebreņņikovs iestudējis Latvijas Nacionālajā teātrī – Nikolaja Gogoļa „Mirušās dvēseles” un Georga Bīhnera „Voiceks” –, visnotaļ skaidri atklāj viņa rokrakstu. Režisors pats vienmēr ir arī scenogrāfijas un kostīmu autors, jo aktieri un telpa ir cieši saistīti. Serebreņņikovs iesāk izrādi, uzreiz definējot varoņa mērogu un koordinātu sistēmu. Skanot Jēkaba Nīmaņa mūzikai, izplatījumā kā zvaigzne starp zvaigznēm rotē kails cilvēks. Viņš dzimst no Visuma – gaismas caurdurtā tukšuma, eksistē tajā un padara to nozīmīgu, redzēdams, sajuzdams un ref lektēdams par to. Jau pirmajās izrādes minūtēs režijas un telpas autors iedod atslēgu visam turpmākajam: Visums ir ģēnija telpa, mūžība – viņa laiks. Ģēnijs domā šajās kategorijās, un tieši tas Raini atšķir no citiem, pat no sevis paša kā privātpersonas, vārdā Jānis Pliekšāns. Kas pret šo mērogu ir vēlme dzīvot trīssimt gadu, saņemt Nobela prēmiju, kļūt par Latvijas prezidentu? Sīkas ikdienas trīsas, kas nespēj saviļņot bezgalību. Mērogam atbilst dzeja. Kad zvaigznes apdziest un cilvēks nolaižas uz cietas skatuves, tā izrādās gluži kaila: nekādu kulišu, tikai dēļu sienas, kas var kļūt caurspīdīgas, kurās var atvērt logus un durvis uz vēl kaut ko. Šī vairākpakāpju tukšā telpa izrādes laikā atklājas kā iespēju pilns universs. No daudzajiem apzīmējumiem tieši šis liekas piemērotākais, tāpēc ka Kirila Serebreņņikova izrādēs telpai vai tukšumam nav vienas nozīmes, izpausmes, atminējuma. Jebkas jebkurā mirklī var pārtapt par jebko citu. Cilvēks, ienākot telpā, pārveido to, no viņa darbības ir atkarīgas tukšās telpas metamorfozes. Jāatzīmē, ka Kirils Serebreņņikovs ir īpaša parādība arī Krievijas teātrī. Viņš ienācis tajā ar fiziķa diplomu, jo, sekojot savas autoritātes – ievērojamā skatuves novatora Anatolija Vasiļjeva padomam, izvairījies apgūt ābeci kādā no „teātra profenēm”. Toties kā jutīga antena Serebreņņikovs uztvēris idejas, kas virmojušas gaisā vēl pirms viņa dzimšanas: režisora izrādēs atrodamas sasauces ar Pītera Bruka definēto teātra ideālu Empty Space vai, piemēram, Ilmāra Blumberga baltās telpas metamorfozēm, cilvēkam to piedrazojot, ko tagad izmanto arī Romeo Kasteluči, tāpat kā ar Roberta Vilsona gaismu un krāsu spēlēm. Serebreņņikovs brīvi ņem to, kas viņam vajadzīgs, lai radītu savu universu, sarežģītu un mainīgu. Universa mērogu režisors paturējis, arī kopā ar Ievu Struku veidojot Nacionālā teātra izrādes dramaturģisko pamatu. Nosaukumā minētie Raiņa sapņi nav nekādi nomoda redzējumi, plāni vai cerības. Tie ir sapņi, kas nāk miegā, kad zemapziņa raida savus vēstījumus. Šajos sapņos Rainis nolaižas zemapziņā kā Tots pazemē, nokāpj tur, kur satek cilvēces kopējā, kolektīvā – jā, universālā atmiņa un pieredze. Un tā kļūst par ģēnija iekšējo telpu. Dienasgrāmatās un dzejā fiksētos varoņa sapņu tēlus režisors ir realizējis kā daudzkārši šifrējamas metaforas, vienlaikus universālas un nacionālas, turklāt principiāli atvērtas – skatītāja atminējums tām piešķir papildu dimensiju. Tāda metafora ir viens no izrādes centrālajiem tēliem – laiva, kas „šūpojas viļņos”, proti, zvārojas līdzi cilvēku augumiem, kuri ceļas un krīt, sagumst, izslienas, ripo. Šī dzīvajā jūrā peldošā laiva ir katram darbības acumirklim atbilstoši minama mīkla: vienu brīdi tā var būt ikvienam latvietim zināmā bēgļu motorlaiva, kas cer aiztikt līdz Zviedrijas krastiem, citā mirklī to iespējams šifrēt kā Odiseja kuģi, kas devies arhetipiskā izziņas ceļojumā, vai kā bībelisko Noasa šķirstu – pēdējo patvērumu dzīvībai. Cita telpiskā metafora, kas caurvij visu izrādi, ir Saule. Sākumā, Universā, tā ir tikai viena no nesaskaitāmajām zvaigznēm, starp kurām eksistē cilvēks – ģēnijs. Vēlāk tā transformējas par monumentālam latvju rakstam līdzīgu rita zīmi (tā atjaunojot norišu un cilvēku pareizo gaitu). Šajā latvju saulītē kā stūres ratā ieķēries, Rainis mēģina apturēt vai citādi iegriezt pasaules ritējumu. Saule iemiesojas sievietēs, kad aktrises apliek krāšņās galvas un kakla rotas, kas atsauc atmiņā pilnīgi nesalīdzināmas lietas: letgaļu arheoloģiskās rotas, kokošņikus un staru vainagus, kādi redzami dievnamos. Izrādes finālā sieviete Saule kā asteszvaigzne slīd pāri telpai, kas pieaugusi pilna ar spoži zaļu zāli, bet tās malā stāv puisēns ar tauriņu ķeramo tīkliņu. Jo – „Pirmā atmiņa man saule, / arī pēdējā būs saule”. Kirils Serebreņņikovs atklāj sev, bet galvenais – mums Raini ģēnija mērogā. Caur aktieri, protams. Taču, iespējams, vēl vairāk – caur telpas metamorfozēm. | |
| Atgriezties | |
