VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tēlnieks Igors Vasiļjevs Arta Vārpa Igora Vasiļjeva piemiņas izstāde Galerija „Daugava” 20.05.– 06.06.2015. | |
 Igors Vasiļjevs. Kristus dod svētību. Aglonas bazilika Foto: Aleksejs Smirnovs | |
| Vasaras sākumā galerijā „Daugava” notika tēlnieka Igora Vasiļjeva (1940–1997) piemiņas izstāde. 26. maijā viņam būtu apritējuši 75 gadi. Dzimis Maskavā, trīspadsmit gadu vecumā ar vecākiem Vasiļjevs pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem strādāja viņa vecmāmiņa – tēlniece Olga Penerdži (1895–1982). Viņas iedrošināts, savus pirmos darbus aiznesis parādīt Teodoram Zaļkalnam un saņēmis atzinību. Tā ieguvis iespēju kā brīvklausītājam iet uz nodarbībām LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, kur drīz, 1957. gadā, Vasiļjevs arī iestājās. Atpazīstamību mākslinieks ieguva jau otrajā kursā – republikāniskajā mākslas izstādē viņa radītais amerikāņu pianista Vena Klaiberna portrets bija pārsteigums skatītājiem un kritiķiem. Uzreiz pēc akadēmijas beigšanas, 1962. gadā, Vasiļjevs kļuva par pasniedzēju Tēlniecības nodaļā, kur, vairāku studentu paaudžu un kolēģu cienīts, strādāja līdz pat pāragrajai aiziešanai. Savu vārdu mūsu tēlniecības vēsturē Vasiļjevs ierakstījis ar mērķtiecīgo pievēršanos kokam, izkopjot nevainojamu šī materiāla izjūtu. Mākslinieku interesēja neparastas, eksotiskas koku sugas – darbus viņš veidoja no bērza, vīksnas, sarkankoka un Vjetnamas riekstkoka. Vasiļjeva radošā mantojuma lielāko un arī mākslinieciski nozīmīgāko daļu veido izcilu personību (mākslinieku, mūziķu, aktieru un baleta mākslinieku, komponistu, dzejnieku) portreti. Tajos tēlnieks virtuozi pratis iedzīvināt ne vien portretētā cilvēka raksturam, bet arī radošajam garam tipisko. Atceres izstādē bija skatāma neliela daļa no Vasiļjeva labākajiem portretiem – Leo Svempa, Kārļa Sebra, igauņu dzejnieces Vīvi Luikas, Gidona Krēmera, Raimonda Paula un citu atveidi. Arī sarkankokā kaltais Sergeja Eizenšteina portrets, kura tapšana iemūžināta Herca Franka dokumentālajā filmā „Atmoda”. Tas ir interesants fenomens, ka Vasiļjevs, akadēmisko izglītību ieguvis pie latviešu tēlniecības pamatlicējiem Teodora Zaļkalna, Emīla Meldera un Kārļa Zemdegas, attīstīja metodi un stilu, kas ir tik krasi atšķirīgs no tā, ar ko ierasts identificēt latviešu tēlniecības skolai raksturīgo. Iepretim akmenstēlniecības formu stabilitātei un vispārinājumam Vasiļjevs izvēlējies koku un gājis dinamiskas ekspresijas virzienā. Nevairoties no asām šķautnēm, sīkdetaļām un pat ornamenta lietojuma, tēlnieks izkopis virsmas apstrādes nianses, kas atsedz koka tekstūru. Šķiet, no saviem skolotājiem Vasiļjevs ieguvis amata prasmi, interesi par vispārcilvēciskām vērtībām, kā arī sava ceļa gājēja drosmi, radošo enerģiju smeļoties pašam no saviem – dziļi individuāliem mentalitātes, interešu un ideālu avotiem. Starp tiem izceļama interese par Seno Ēģipti, Seno Austrumu kultūrām un Indiju, kurp pirmoreiz Vasiļjevs devās 70. gados. 1983. gadā Deli, Padomju zinātnes un kultūras centrā, notika viņa personālizstāde. Tālaika presē notikums atspoguļots plaši, izceļot Vasiļjevam izrādīto godu – tikšanos ar Indijas premjerministri Indiru Gandiju. 1979. gadā žurnālā „Liesma” Vasiļjevs rakstījis: „Māksla mani interesē kā līdzeklis, ne pašmērķis. Mērķis – izteikt garīgas vērtības, kas visvairāk var atgādināt cilvēkam, ka viņš ir cilvēks. Mākslinieka misijas izteikšanai der vārdi, kurus esot sacījis Sokrats par savu sūtību, dēvēdams sevi par dunduru, kurš neļauj Atēnu zirgam aptaukoties. Māksla kā „dundurs” var pastāvēt divējādi – koncentrējot uzmanību uz cilvēka garīgajām virsotnēm vai – uz pretējo. Esmu par pirmo.” Vasiļjeva radošais mantojums patiesi ir garīgo virsotņu un ideālu caurstrāvots. Bijis nemitīgā radošā saskarē ar studentiem un laikabiedriem, ar aktīvu interesi par radīšanu. Taču šodien viņš ir piemirsts mākslinieks. Vasiļjeva darbi atrodas muzeju un privātās kolekcijās, ģimenes īpašumā, kā arī Latvijas dievnamos. Garīguma meklējumi 90. gados tēlnieku aizveda pie sakrālās tēlniecības – viņa veidotie Kristus tēli un dzīves ainas raduši vietu Rīgas Svētā Pētera baznīcā, Rīgas Domā un Aglonas bazilikā. Visu radošo mūžu mākslinieks dzīvoja un strādāja savās mājās Vecāķos. Kamēr viņa vieta mūsu tēlniecības vēsturē vēl gaida pamatīgu izvērtējumu un apkopojumu, par tēlnieka piemiņas saglabāšanu rūpējas Vecāķu biedrība, kas veikusi pirmos soļus viņa mākslas apzināšanā – izveidojusi mājaslapu un pagājušajā gadā laidusi klajā Igoram Vasiļjevam veltītu bagātīgi ilustrētu albumu. | |
| Atgriezties | |
