VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tradīcijas nostalģiskais valdzinājums Raimonds Kalējs Izstāde „Osvalds Zvejsalnieks. Latgale. Plenēri. Kolēģi” Sv. Pētera baznīca 19.06.–31.08.2015. | |
 Osvalds Zvejsalnieks. Vakara blāzma. Kartons, akrils. 30 x 36 cm Foto: Raimonds Kalējs | |
| Sv. Pētera baznīca, tāpat kā jebkurš dievnams, kas vecāks par 100 gadiem, nekad nav bijusi īpaši laba vieta ar sakrālo tēmu nesaistītas mākslas eksponēšanai. Vieni no izņēmumiem ir Venēcijā 17. gs. sākumā būvētā San Giorgio Maggiore bazilika, kurā 2011. gada mākslas biennālē indiešu izcelsmes mākslinieks Anišs Kapūrs pārsteigtajai publikai demonstrēja nemateriālu, no dūmiem radītu mākslas darbu „Pacelšanās”, vai mūsu pašu Anglikāņu baznīca, kas piedzīvojusi ne vienu vien laikmetīgu mākslas pasākumu, un 13. gadsimtā būvētā Sv. Jura baznīca, kuras telpās uz palikšanu iekārtojies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Galvenais, kā pietrūkst šīm senajām celtnēm, ir gaisma un atbilstošs – transformējams aprīkojums, lai pilntiesīgi varētu eksponēt mākslas darbus neatkarīgi no veida un medija. Sv. Pētera baznīcā, kas aktīvu izstāžu darbību piekopj gandrīz vai gadsimtu, šos trūkumus iespēju robežās centušies novērst un izgatavojuši pārvietojamus, pēc nepieciešamības konfigurējumus, ar virsgaismām aprīkotus stendus, dodot skatītājiem kaut minimālu iespēju novērtēt eksponātus. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks iespēju sarīkot personālizstādi saņēma kā balvu no Rīgas domes par nozīmīgu ieguldījumu mākslinieciski radošajā un pedagoģiskajā darbībā. Ar patiesi misionārisku godaprātu mākslinieks piedāvājumu neizmantoja savtīgi viens pats, bet gan aicināja savus kolēģus un audzēkņus organizēt kopēju mākslas skati, kas citadeles Rīgas iedzīvotājiem un viesiem gandrīz visas vasaras garumā ļautu iepazīt Latgales glezniecību pēc iespējas plašākā amplitūdā. Osvalda Zvejsalnieka vārds vidējās paaudzes latviešu mākslas pazinējiem nav svešs un prioritāri saistās ar spēcīgu, latgaļu mentalitātes caurvītu ainavu glezniecību, kurā dominē emocionāla triepiena pastozitāte, drosmīgi spilgtas krāsas un plenēra glezniecībai parocīgi nelielie formāti, kas nereti iesaiņoti grezni rotātos rāmjos. Profesora izvēlēto motīvu loks tradicionāli saistāms ar dabas, telpas un vides mainību visdažādākajās gaismas, atmosfērisko apstākļu vai gadalaiku diktētās krāsu niansēs, vai tas būtu pavasarīgi ziedošs dārzs, mazpilsētas nomale ar pussabrukušiem šķūnīšiem vai Rēzeknes, Balvu, Ludzas un Preiļu dievnami ar dzidri zilās debesīs sadurtām smailēm zeltaini sarkanu rudens dārzu ielenkumā. Izstādē eksponēto katedrāļu sērija, šķiet, konceptuāli apliecina reliģijas nozīmi Latgales kultūras kontekstā un izskan kā uzstājīgs aicinājums mazticīgajiem protestantiem celtnes apmeklēt klātienē, lai sajustu to suģestējošo ortodoksālā katolicisma spēku. Zvejsalnieka glezniecība pārliecina par plenēra tradīcijas noturību un spēju sabalansēt radīto darbu daudzumu ar permanentu, atpazīstamu rokrakstu un profesionālu kvalitāti, kas lielai mākslas patērētāju daļai vēl joprojām ir ļoti svarīga vērtība. Pārējos izstādes dalībniekus Zvejsalnieks nav izvēlējies nejauši, bet sekojis noteiktai sistemātiskai atlasei, autorus iedalot nosacītās grupās. Viena no tām – studiju biedri, kolēģi un draugi. Tie ir pasteļglezniecības virtuoze Baiba Vegere, gleznotāji Roberts Muzis un Juris Jurjāns, smalki tonāli niansētu ainavu autore Vita Merca, lietuviešu gleznotāji Rimvids Pupelis un Jons Pleckevičs, gruzīnu gleznotājs Nukzars Paksadze, kuri regulāri aktīvi piedalās Latgalē organizētajos plenēros, mākslinieki Elga un Vladislavs Pauri no Rēzeknes, Silva Linarte no Daugavpils, kā arī režisors Jānis Streičs, kura talants izpausmes gūst ne tikai gaumīgā latviešu kino, bet arī glezniecībā. Otru uzaicināto autoru grupu veido daļa profesora studentu, kuri jau paši nostājušies uz profesionālās glezniecības ceļa, bet vēl joprojām uztur radošas saites ar savu pedagogu, gan piedaloties viņa organizētajās mākslas skatēs Latvijā un ārzemēs, gan iesaistoties topošo mākslinieku apmācībā un regulārajos plenēros. Pie pēdējiem noteikti vajadzētu minēt glezniecībā ekspresīvo Anatoliju Zelču, ainavisti Gundegu Rancāni, jaunos, tikko Latvijas Mākslas akadēmiju beigušos gleznotājus Dārtu Hapanioneku un Aivi Pīzeli, abstrakcionisti Ingu Onževu un ar spilgtu krāsu redzi apveltīto Ilzi Griezāni. Izstādē pārstāvēto mākslinieku skaitā ir virkne ne mazāk interesantu, ar specifiski savu rokrakstu apveltītu autoru – Jānis Plivda, Vēsma Ušpele, Agra Rītiņa, Svetlana Korkla-Dāvida un citi. Glezniecība plaši pārstāvēta gan stilistiski (katram māksliniekam acīmredzami nostiprinājusies sava individuāla gleznošanas metode vai paņēmiens), gan žanru ziņā – no ainavas un klusās dabas līdz portretam un abstraktām krāsu kompozīcijām –, kas katrs pārsteidz ar savdabīgi novatorisku risinājumu. Kopumā izstāde neatstāj vienaldzīgu pat pārliecinātu jauno mediju un Venēcijas biennāļu fanu, tikai mulsina tās eksponēšanas vieta, liekot aizdomāties par tradicionāli klasisko mākslas veidu un žanru likteņiem, kas varbūt nepelnīti ar tā sauktās laikmetīgās mākslas slotu tiek ieslaucīti baznīcu tumšajos jomos. | |
| Atgriezties | |
