VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Identitāte Elita Ansone Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons. „Dziesma” LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošā darbnīca 19.06.–26.07.2015. | |
 Anna Salmane, Krišs Salmanis. Dziesma. 2015 Publicitātes foto | |
| 2010. gadā, kad veidoju izstādi „Zelta darbi” „Arsenālā”, nolēmu paralēli sarīkot arī konferenci par problēmu „Vērtība 21. gadsimtā?”. Jautājuma diskurss vedināja svaru kausos svērt materiālās, finanšu pasaules vērtības un nemateriālās, garīgās vērtības. Kas stiprāks vai kas perspektīvāks 21. gadsimtā? Vairāki konferences referenti par garīgo vērību smagsvaru atzina nacionālo identitāti. Konferencē uzstājās arī ebreju izcelsmes krievu intelektuālis arhitekts un kultūrkritiķis Aleksandrs Rapoports, kas, pensiju nopelnījis, desmit gadus strādājot BBC Londonas redakcijā, laimīgās vecumdienas vadīja pie mums Mazirbē. Viņam bija plašs skatījums uz pasauli, un viņa uzstāšanās bija visnotaļ provokatīva. Viņš sacīja: „Nesaprotu, ka jūs te pilsētā dzīvojošie runājat par identitāti, to taču mūsdienu pilsētās vispār nejūt, visas pilsētas paliek arvien vienādākas.” Rapoports uzskatīja, ka jārunā par cita veida problēmām, par galveno nākotnes jautājumu izvirzot IZDZĪVOŠANU. Viņš sprieda, ka pasaulē, kurā enerģijas un ūdens resursi izsīkst, svarīgs kļūs tikai viens – izdzīvošanas jautājums. Latvieši tik globāli uz pasauli neskatās, jo latvieši netaisās savas izdzīvošanas vārdā ar kādu cīnīties par resursiem. Latvieši izdzīvošanas vārdā paļaujas uz kosmosu – Sauli un Dievu. To secinājuši arī mākslinieki Krišs Salmanis un Anna Salmane, kas pievērsušies latviskās identitātes kodu krātuvei, proti, Dziesmu svētku repertuāram. Statistiski saskaitot Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncertu (1990–2013) dziesmu vārdus, mākslinieki konstatēja, ka tekstos visbiežāk lietotais vārds ir Saule, tad – meita, bet trešajā vietā ir Dievs. Tas daudz ko pasaka par mums. Mēs godājam un sakralizējam dabas spēkus, un saite ar Dabu nav zaudēta arī 21. gadsimtā. Mūsos joprojām dzīvs ir pagānisks panteisms. Saule mums ir Daba. Arī Dievs ir Daba. Anna un Krišs Salmaņi izstādē problematizē 20. gadsimtā nostiprinājušos „latvisko vērtību sistēmu”, viņi iztaujā skatītāju – vai tā atbilst arī 21. gadsimtam? Vai esošajiem vārdiem pieder nākotne? Salmaņi uzdod jautājumu: „Vai kodi, ko lietojam, par sevi runājot, atbilst realitātei?” Tas ir labs jautājums. Vai 20. gadsimta latviskās identitātes nostiprināšanās cikls iziets un 21. gadsimta paaudze izjūt, ka vajadzīgi citi vārdi? Ir pilnīgi skaidrs, ka pasaule jau tagad atšķiras no pasaules 20. gadsimtā. Vai Dievs un Saule „darbosies” arī turpmāk? Es domāju, ka šie kosmiskie lielumi paliks. Tomēr, meklējot atbildi uz mākslinieku uzdoto jautājumu par 21. gadsimta kodiem un to parādīšanos Dziesmu svētkos, ir mulsinoši iztēloties dziesmu tekstus par gēnu inženieriju, mākslīgo intelektu, nanotehnoloģijām, virtuālo pasauli. Pieņemsim, ka šādas lielās, futūristiskās tēmas, kas iezīmē jauno gadsimtu, vēl uz visiem Latvijas cilvēkiem neattiecas. Labi, bet digitālās tehnoloģijas, You Tube, iPhone, Facebook utt. – tā gan ir realitāte, totāla ikdiena! Daudz reālāka par Dievu. Tos varētu integrēt Dziesmu svētku repertuārā! Nevaru iedomāties, kādus kodus vēl, varbūt par veģetārismu, ekoloģiju un citus? Problēmas atspoguļošanai mākslinieki izvēlējušies vārdu „Dievs”, un komponists Kristaps Pētersons no 184 dziesmu fragmentiem, kuri ņemti no Dziesmu svētku ierakstiem un kuros atskan vārdi – Dieva, Dīva (latgaļu val.), Dievam, Dievi, Dieviņi, Dieviņa, Dieviņš, Dieviņ, Mīļdieviņi, Dievs un Dievzemīte –, radījis kolāžu „Dievzemīte I”. Lai arī skaniski mūzika neveidojas, sanāk kakofonija, tomēr īso fragmentu skanējums izraisa tādas pašas Dziesmu svētku eksaltētās emocijas, ka skudriņas skrien pa muguru. Komponists sacerējis jaundarbu „Dievzemīte II”, ko izstādes laikā ik nedēļu izstāžu zālē „Arsenāls” dziedāja koris „Maska” diriģenta Jāņa Ozola vadībā. Bet izstādes noslēgumā tapa trešā versija – „Dievzemīte III” DJ Monsta izpildījumā. Kompozīcijas rada sirreālu efektu, it kā mums būtu piemeties vadātājs vai skan bojāta plate. Bet tie ir vārdi un fragmenti, kas iedarbina vibrācijas, liek raudāt, aizskar kaut ko sakrālu un sniedz katarsi, pēc kuras jau arī dodamies uz Dziesmu svētkiem. No dzīlēm tiek izvilkts kaut kas dziļi arhetipisks, un „apraudāšanās” dziesmu svētkos ir spēcinoša. To taču meklējam mākslas pārdzīvojumā! Man nekas nebūtu iebilstams, ja atrastos arī 21. gadsimta perspektīvie atslēgas vārdi, kas sniedz tāda līmeņa katarsi, kādu var gūt, saplūstot ar dziesmas „Saule, Pērkons, Daugava” maģiju. Atliek vien meklēt – kuri tie būs? | |
| Atgriezties | |
