VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rekontekstualizācija. 9. sērija Anda Baklāne Izstāde „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture: Māris Ārgalis, Ieva Iltnere, Armands Zelčs, Katrīna Neiburga, Zane Tuča” Latvijas Nacionālā bibliotēka 13.06.–07.07.2015. | |
 Armands Zelčs. Piezīmes par pašsaprotamām lietām. Metāls, krāsa, gumija, plastmasa. 100x100x112cm. 2008 LLMM kolekcija Foto: Armands Zelčs | |
| Helēnas Demakovas veidotā 12 izstāžu cikla „Patība” koncepcija paredz, ka katrā no cikla sērijām tiek izstādīti kāda Latvijas laikmetīgās mākslas klasiķa darbi līdztekus jaunākas paaudzes mākslinieku darbiem, atsedzot starp tiem tematiskas vai stilistiskas sakarības. Cikla 9. izstādē bija aplūkojami Māra Ārgaļa sērijas „Jaungada grafismi” (1980) darbi, Armanda Zelča objekts „Piezīmes par pašsaprotamām lietām” (2008), Ievas Iltneres gleznas „Mēness gaismā klusi grauž tārps” (1989), „Krievu valoda” (1994) un „Zilās plūmes zied” (1997), Katrīnas Neiburgas videodarbs „Kroha” (2005) un Zanes Tučas fascinējošā metafiziskā gleznu sērija „Atmiņa. Vērojums. Gaidīšana” (2015), kas atšķirībā no citiem izstādes darbiem tika izstādīta pirmo reizi. Sekojot cikla sērijām, var secināt, ka dažkārt analoģijas un sakarības starp darbiem bijušas uzskatāmas, bet reizēm paviršam vērotājam vien nojaušamas. Ja kuratore šādu pieeju būtu izvēlējusies vienai atsevišķai ekspozīcijai, tad uzdevums būtu formulēts pārāk aptuveni, jo starp māksliniekiem un viņu darbiem pastāv simtiem iespējamo sakarību. Savukārt seriāla formāts ļauj šo pieeju pārvērst par spēli, kurā kuratore spēlējas ar savām zināšanām un pieredzi. No skatītāja viedokļa tā vispirms ir kauliņu spēle, jo nav paredzams, kāda kombinācija uzkritīs nākamajā sērijā, bet, skatoties pašu izstādi, – atjautības uzdevums, kurā var meklēt formulu, kas apvienojusi izstādes darbus. Cikla neiztrūkstošs pielikums ir eksponētajiem māksliniekiem veltīto grāmatu stendi. Apmeklētāji parasti tiem īpašu uzmanību nepievērš, neuztver kā izstādes daļu. Taču, ja tiek spēlēta kuratores spēle, teksti ir posmi, kas ļauj veidot sakarības, kuras nav redzamas vizuāli. Protams, grāmatas lielā mērā vienkārši reprezentē šo aizkadra informāciju. Lai arī lasīšana neizbēgami parāda saistījumus, tomēr mums nav pamata iedomāties, ka tie ir tieši tie, kurus iecerējusi kuratore. Turklāt jebkurā izstādē teksta funkciju pilda gan izstādi pavadošie teksti un darbu nosaukumi, gan informācija, kas jau iepriekš zināma apmeklētājiem pašiem. Tā, piemēram, mēs nevaram ieraudzīt, bet varam tikai zināt, ka Ieva Iltnere bijusi Zanes Tučas pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Nav acīmredzamas tematiskas saistības starp Iltneres un Tučas „Patībā” izstādītajiem darbiem, taču ir iespējams zināt, ka Iltneres jaunākās izstādes „Ne vien, bet arī” darbos viens no redzamākajiem motīviem ir koki – gluži tāpat kā Tučas darbu sērijā. Savukārt „atmiņa” un „vērojums” ir tik vispārīgi jēdzieni, ka attiecināmi uz ikvienu kontemplatīvu darbu, tostarp tie varētu attiekties vai neattiekties uz Katrīnas Neiburgas darbu „Kroha”. Zanda Jankovska „Noasa” videoarhīva aprakstā norāda, ka „Kroha” ir „kā atmiņu restaurācija par aizgājušiem mirkļiem” (http:/ videoart.noass.lv/lv/movies/view/142/, skatīts 20.07.2015.). Šai asociācijai var nepiekrist, tomēr piemērs liek domāt par to, kā tekstuāli mākslas darbu marķējumi – gan pašu mākslinieku, gan teorētiķu piešķirtie – var kļūt par pamatu saistījumiem. Cits piemērs – Inta Putniņa, raksturojot Ievas Iltneres gleznu, raksta: „„Mēness gaismā klusi grauž tārps” ekspresija ir iekšēji vērsta, jebkuram pazīstama bezmiega nakts domu sajūta” (http:/videoart.noass.lv/lv/movies/view/142/). „Bezmiega nakts domu sajūta” nenoliedzami varētu būt viena no asociācijām, kas vieno Iltneres un Neiburgas „Patības” darbus. Par uzskatāmām varētu saukt paralēles Māra Ārgaļa un Armanda Zelča darbos – abos gadījumos mums ir darīšana ar konstruktīvu estētiku, velosipēdiem un sarkano krāsu. Taču, ļaujot vaļu filozofēšanai, varam sacīt, ka Zelča salocītais, savu asti ķerošais velosipēds simbolizē mūžīgo atgriešanos, cikliskumu, kas sasaucas gan ar Jaungada tematiku Ārgaļa grafikās, gan ar viņa metodi, pārizmantojot tēlus un tādējādi ik reizi „izgudrojot jaunu velosipēdu”. Izstāde darbus vienlaikus gan dekontekstualizēja (tā, piemēram, izņemot Iltneres darbu „Krievu valoda” no cikla „Skola” konteksta, var rasties iespaids, ka jāmeklē kāds politisks zemteksts, kura tur visdrīzāk nav), gan no jauna rekontekstualizēja, radot virkni jaunu saistījumu un asociāciju. Visbeidzot, „Patības” darbu kompilācijas bibliotēkas telpā ļauj ieraudzīt dažādus mākslas darbus arī publikai, kas ikdienā izstāžu zālēs neiegriežas. Tādējādi Zelča pašsaprotamais velosipēds viennozīmīgi ir kļuvis par daudzu ceļojumu un ģimenes fotoalbumu sastāvdaļu. | |
| Atgriezties | |
