VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Masa = laiks x telpa = ? Gundega Evelone | |
 Zane Elerte. Okeānā. Tērauds. 200x400x200cm. 2015 | |
| Tēlniecības nodaļa / apakšnozare Latvijas Mākslas akadēmijā vienmēr bijusi apvīta ar īpašu auru. Iespējams, tas ir salīdzinoši interesanto un šodien pat eksotisko apstākļu dēļ – darbs ar netīro mālu, dzelži, putekļi, kas liek vienlaikus šausmās un ziņkārē notrīcēt pie baltā audekla vai ekrāna sēdošajiem. Tomēr par neparastu to padara tas, ka gandrīz katrā kursā klātesošs ir īpašais jauna cilvēka tips, kas savu pašreizējo dzīvi izvēlējies saistīt ar tēlniecību. Neatkarīgi no dzimuma viņš / viņa ir paspējis atklāt, ka viņu piesaista šim mākslas veidam raksturīgais miesiskums, seksualitāte un pastiprinātā realitātes un matērijas apzināšanās, kas izpaužas, sākot ar tieksmi formāli pakļaut telpu / objektus (tos radot un demolējot) un beidzot ar vēlmi sajust notiekošo burtiskā nozīmē līdz kaulam, fiziski smagi strādājot. Šīgada maģistrantūras absolventi visi pieskaitāmi iepriekš aprakstītajam mākslinieka tipam. Savā ziņā šis ir leģendārs kurss, jo tā audzēkņi jau kopš paša studiju sākuma mērķtiecīgi un stūrgalvīgi ir turējušies pie pašu izvēlēta radošā darba virziena, un pēc vairākiem mēģinājumiem viņus pāraudzināt akadēmiskā vide bijusi spiesta piekāpties. Kursa kodolu veido Jānis Noviks, Ansis Dobičins un Lauris Vītoliņš. Viņi visi ir kādu laiku kopā mācījušies Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kur caur mežonīgām dēkām stiprinātas ne vien draudzības saites, bet iegūts arī formāls, intuīcijā balstīts skatījums uz tēlniecību (pretēji otrai jauno tēlnieku kalvei – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolai, kur tēlniecība vairāk tiek aplūkota no dizaina viedokļa). Maģistrantūrā trio pievienojusies arī Zane Elerte, kas iepriekš studējusi LMA Latgales filiālē, kā arī no scenogrāfiem „pārbēgušais” Rūdolfs Baltiņš. Visi pieci šogad absolvējuši Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozares maģistrantūru, radot lielformāta maģistra darbus, kuros spilgti iezīmējas autora individuālais radošais rokraksts. Taču pārsteidzošā kārtā ir kāds elements, kas vieno visus šos dažādos mākslas objektus, – tie ir meklējumi, kā saplūdināt laiku un telpu vienotā, skatītājam intuitīvi uztveramā matērijā. Jānis Noviks radījis vairāku instalāciju sēriju „Portāls”. Divu gadu laikā sev raksturīgajā robustajā rokrakstā mākslinieks uzbūvējis astoņus dinamiskus neapstrādātu kokmateriālu objektus. Atšķirīgā izmēra būves tapušas dažādās, šķietami kontekstuāli nesaistītās pasaules vietās. Kā maģistra darbs un vienlaikus personālizstāde pamestā, viegli izdemolētā, noteiktām subkultūrām zināmā telpā Ādmiņu ielā 4 no 12. līdz 29. jūnijam tika prezentēts pēdējais no šiem skulpturālajiem veidojumiem – „Portāls”. Paplaukušu vītolu stumbru mežģī iemontēti septiņi monitori, kuros dažādas kvalitātes video mirgo septiņas iepriekš tapušas instalācijas. Darbam nav pievienots apraksts, skatītājam pašam jāuzmin mīkla, uz kurieni gan ved šis portāls. Apvienojot apslēptus pierādījumus, vērotājs visbeidzot secina, ka izstādes plakātā attēlotajā zīmē savilkti punkti Eiropas kartē, kuros Jānis Noviks radījis minētos astoņus objektus, un vītolkoka ekrānos midžinās mazie lodziņi, pa kuriem nokļūt pie analoga portāla citā laikā un telpā. Arī Ansis Dobičins izvēlējies savu maģistra darbu padarīt par personālizstādi. Izstāde Atopos (termins grieķu valodā apzīmē kaut ko ārpus savas vietas, ikdienas un kārtības esošu) bija apskatāma Latvijas Mākslinieku savienības telpās no 11. jūnija līdz 4. jūlijam. Četras dažādos „smagajos” materiālos tapušas skulptūras – četru atšķirīgu vietu zemes reljefa kopijas. Ansis Dobičins ar plastisku eleganci tēlnieciskā formā pārnesis ikdienā neieraudzītus un zoļu mīdītus zemes virsmas fragmentus. Marmorā, betonā un alumīnijā veidojas savstarpēji nesaderīgi puzles gabaliņi, kuros skatītājs atpazīst noteiktas vides zīmes – sliedes, izcilātu bruģi, celmu. Tās ir kā simboli laika ārdošajai dabai, tam, kā viens laikmeta slānis nevērīgi nogulsnējas pār nākamo, atstājot neaizlāpītus pagātnes caurumus. Atšķirībā no abiem iepriekš minētajiem māksliniekiem tēlnieks Lauris Vītoliņš izvēlējies citu veidu, kā modulēt laika un personiskās telpas attiecības. Autors radījis kinētisku instalāciju „Laika dīdītājs” (koks, metāls, 210 x 240 x 230 cm). Līdz šim tā savā krāšņumā (burtiskā nozīmē) bija apskatāma tikai Laura Vītoliņa garāžā, taču drīz „sagriezīs galvu” arī plašākai publikai Eiropā starptautiskajā biennālē JCE. Autors uzkonstruējis tādu kā batiskafam līdzīgu laika mašīnu – no tās gala skatītājs var ielūkoties nelielā dzīvojamā kabīnē, kas ļoti atgādina padomju laikā celtas vasarnīcas vecpuiša istabiņu. Pieticīga izmēra rakstāmgalds, gulta, dažādi jaunam, romantiskam vīrietim nepieciešami aksesuāri – rakstāmlietas, divi flakoni ar AXE dezodorantu, zieds un citi. Aiz lodziņa spīd vakara saule (jā, mākslinieks noskaņai ir radījis arī šādu detaļu), valda viegli melanholisks miers. Tad pēkšņi visa šī idille sāk griezties un jukt uz riņķi, kā iekļuvusi lēnā autoavārijā. Krīt krūzes un drēbes, kūleņo taburete. Nolemtības haoss iznīcina iepriekš sakārtoto istabu un līdz ar to trauslo sajūtu, ka viss ir labi. Vien dažas lietas, šķietami necilas, it kā rit līdzi kopējam mutulim, taču paliek uz vietas. Apaļais sienas pulkstenis un bērnu globuss ārēja spēka ietekmē ripo līdz ar telpu, bet saglabā savu novietojumu tajā. Skatītājs skaudri saprot, ka visas lietas un vietas dilst laika nepielūdzamo plūdmaiņu ietekmē un vienīgā stabilā vērtība ir pati šī neizprotamā dimensija. Māksliniece Zane Elerte absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju ar četrdaļīgu, klasiskās tēlniecības formu tradīcijās veidotu objektu grupu „Okeānā”. Spēcīgā apjomā un kustībā attēloti stilizēti okeāna viļņi. Tā ir metafora par mūžam mainīgo, kas uzsvērta arī ar iespēju skatītājam pārveidot objektu pēc paša ieskatiem – darba četras savstarpēji atšķirīgās daļas var mainīt vietām. Skulptūru virsma darināta tehniski precīzi šķautņotā ritmā. „Okeānā” izstaro aukstasinīgu spēku un labi derētu kā vides mākslas darbs modernā biznesa haizivju biroju kvartālā. Absolvents Rūdolfs Baltiņš, iespējams, radoši atšķirīgās pagātnes dēļ izvēlējies pavisam citu ceļu. Viņš vienīgais no grupas atkāpies no tēlniecības kā izpausmes formas un pievērsies tās jēdzieniskajiem aspektiem. Kā izaicinot Baltiņš meklē veidu, ar kura palīdzību izlauzties no klasiskās tēlniecības obligātajām trim dimensijām, un piedāvā darbu „Plakankoki” (koks, 500 x 500 cm). Šajā tehniski ļoti eksperimentālajā mākslas darbā (diez vai panāktā rezultāta dēļ varētu lietot vārdu „objekts”) autors kā milzu herbāriju saplacina lielu koku. Mākslas fakts šoreiz atrodas nevis reālajā telpā, bet gan skatītāja smadzenēs – vai prāts spēs pieņemt, ka tik ierasti telpiskais koks pēkšņi ir plakans. Vai neradīsies kāds īssavienojums starp „tā jābūt” un „kā ir”. Kur šeit „piekabināma” laika un telpas izpausme? Autors teorētiskajā darba aprakstā detalizēti raksturojis brīdi un vietu – vakarā, medībās, sēžot grāvī un lūkojoties uz tumšu suņuburkšķa siluetu –, kurā viņam radusies šī visai revolucionārā darba ideja. Tālāk tekstā var lasīt par mērķtiecīgu darbu idejas „audzēšanā un kopšanā”, kas gandrīz vai kļūst par tādu pašu intelektuālu izaicinājumu kā koka saspiešana pāris centimetru biezumā. Rezultātā pats teorētiskais process arī ir kļuvis par tādu kā domāšanas mākslas darbu. Visi jauno tēlnieku darbi savā veidā darbojas Latvijas mākslas telpai raksturīgajā toņkārtā. Tie nav ne atbilstoši pasaules tendencēm, ne kritiski vērtējoši un sociāli aktīvi, kur sabiedrībai aktuāla ideja gūst pārsvaru pār formālajām vērtībām. Vai tieši pretēji – te nav redzams arī tehniski perfekts, aukstasinīgs glamūrs, ko ievietot „baltajā kubā” vai metropoles centrālajā laukumā. Jaunie mākslinieki neseko arī joprojām aktuālajai minimālisma caurstrāvotai konceptuālisma tradīcijai. Tas viņus acīmredzami neinteresē. Šie pieci mākslas darbi ir piesātināti ar autorību, ar personisko attieksmi pret sev tuvām lietām. Katrā no tiem spēcīgi izjūtams arī fizisks mākslinieka pieskāriens, kas pretēji dizaina objektam nav tehniska kļūme, bet gan individuāls paraksts materiālā. Šķiet, ka visi pieci ir skatītājam pavēruši vārtus uz savām iekšējām, mentālajām viensētām, lai universālā formu un ideju valodā vienkārši parunātos par realitātes neizprotamajām izpausmēm laikā un telpā. | |
| Atgriezties | |
