Mūkusalas Mākslas salons jeb galerija ļoti mērķtiecīgi tiecas pārņemt laikmetīgās mākslas ekspozīcijas telpas f lagmaņa funkcijas, izspiežot no līderpozīcijām apmeklētājiem ierasti ģeogrāfiski ērtākās centra galerijas. Tas savā ziņā ir likumsakarīgi, jo Pārdaugava kopumā, Kalnciema kvartāls, Āgenskalns, Torņakalns, Ķīpsala un daudzi citi Dieva savulaik aizmirsti stūrīši, ir piedzīvojusi šarmantu reanimēšanas procesu, kas šobrīd līdz ar jaunuzcelto Latvijas Universitātes ēku, Gaismas pili un atjaunotajām koka arhitektūras pērlēm sāk iegūt elitāra rajona statusu. Mūkusalas Mākslas salona veiksmes stāsta pamatā ir pārdomāta mākslinieku atlases stratēģija, kas ietver demokrātiskas plaša spektra mākslas kolekcijas izvēli, akceptējot gan izteikti tradicionālas parādības, gan drosmīgi eksponējot jauno un vēl laurus neplūkušo mākslinieku radošos eksperimentus.
Jāatzīst, Klāvs Loris īsti neiekļaujas nevienā no minētajām kategorijām, jo, neraugoties uz jaunību, viņa radošais rokraksts ir stabila mūsdienu mākslas pašvērtība, kas ne vien novērtēta Latvijā, bet atpazīstama arī ārzemēs. Tēlnieka sākumizglītība, glezniecības studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, padziļinātā interese par fotogrāfiju un kino kustīgo kadru sniegtajām iespējām, ceļošana fiziskā telpā un urķēšanās iekšējā pasaulē, ģitārspēles muzikālās dimensijas – tās ir komponentes, kas garantē augsti inteliģentu, personiski pamatotu un piesātinātu mākslu, kurā nav vietas lauku tirgus līmeņa lētai uzmanību piesaistošai provokācijai. Darbi veidoti autortehnikā, kas, iespējams, nepretendē uz patentētām autortiesībām, bet gan tehniski saista tos ar arhaisku freskas paveidu un mūsdienu foto un iespiedtehnikām, kuras, savstarpēji daudzslāņaini mijoties, pārliecina par nopietnu, ilgstošu un pārdomātu tapšanas procesu.
Personālizstādē „Essme” eksponētie darbi lielā mērā tapuši, piemērojoties telpas prasībām, līdz ar to ieguvuši monumentālu vērienu, kas pasvītro mākslinieciskā vēstījuma dziļi individuālo raksturu, ļaujot skatītājam gluži kā zem lupas – ar globālās pozicionēšanas sistēmas precizitāti – izsekot fragmentārajiem un šķietami déjà vu jau redzētajiem ainavu motīviem. Tomēr darbu vērotājiem par savu pārliecību nāksies vilties, jo redzamās vīzijas ar dabas motīviem, krāsām un apgaismojumu nav vis impresionistiskas mirkļa un noskaņas precīzas kopijas, bet gan pamatīgi enerģētiski uzlādēts stāsts. Tā redzamā – vizuāli estētiskā daļa ir tikai aisberga šķietami nekaitīgā skatienam atklātā virsma, kamēr patiesība apslēpta virknē simbolu, specifisku ģeoloģisku analoģiju un ceļojumos gūtajā pieredzē, kas, mākslinieka prāta transformēta un estetizēta, tiek nodota mākslas patērētājiem un gardēžiem, lai radītu nepārvaramu vēlmi tikties ar pašu autoru un dialogā uzzinātu viņa piedāvātās receptes nianses. Salīdzināšanas metodoloģija ir pārbaudīta vērtība, tā ļauj vieglāk atpazīt un klasificēt noteiktas mākslas parādības, atrast to vietu kultūras vēstures kontekstā un turpināt piepildīt mākslas vēstures hronikas ar liecībām par to vai citu stilistiski, etniski vai kā citādi nozīmīgu autoru, kura jaunrade (lūdzu nejaukt ar senilo terminu „daiļrade”) formāli līdzinās vai – gluži pretēji – atšķiras no kāda iepriekšējo laikmetu scenogrāfiski safantazēto ainavu meistaru, piemēram, Pusēna, Klimta vai Purvīša veikuma.
Klāva Lora tēloto ainu pamatā ir prāta un dvēseles diktēti realitātes un sapņu kadrējumi, kas sintezēti, pakārtojoties augstām vizuāli estētiskajām prasībām un atbildībai par redzamo rezultātu. Radošā brīvība pieļauj apvienot Austrālijas eikaliptu audžu biezokņus, fantastiskus kanjonus un ūdenskritumus ar tikai Latvijai raksturīgu mežaino vidi un specifiskajām dabas noskaņām, kas kopā, prasmīgā mozaīkā saliktas, veido emocijām un iespaidiem bagātu mākslinieka ceļojumu stāstu, kurš tiek iemiesots atbilstošā formā, vai tā būtu glezna, instalācija, filma vai vienkārši saruna. |