VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Aizliegtais laiks Santa Mičule Deimants Narkēvičs. „Atmiņu arheoloģija” Stūra māja 17.06.–15.08.2015. | |
 Deimants Narkēvičs. Kadrs no filmas “Aizliegtās jūtas”. HD videokadrs. 2011 Publicitātes foto | |
| Laikmetīgajā kultūrā laiks ir kļuvis par bieži izmantotu valūtu. Kolektīvo un personīgo atmiņu stāsti, nākotnes modelējumi, nespēja notvert šo brīdi, tagadni, – šīs noskaņas dažādās acīmredzamības pakāpēs caurvij daudzas laikmetīgās mākslas izstādes. Sabiedrības noskaņojumā, cilvēku savstarpējās attiecībās un pasaules skatījumā joprojām aktuāls šķiet par retorisku klišeju kļuvušais „zudušā laika meklējumu” stāvoklis: savas identitātes meklēšana caur pagātni, fiziski taustāmiem un netaustāmiem laika atribūtiem. Laiks dažādās formās kļūst par svarīgu instrumentu savas esības konturēšanā, un mūsdienu cilvēks sevi arvien vairāk apzinās kā procesu. Lietuviešu mākslinieku Deimantu Narkēviču var uzskatīt par vienu no šī „žanra” speciālistiem, kurš modernā cilvēka dezorientācijas sajūtu spēj transformēt plašu un visnotaļ prominentu auditoriju uzrunājošos mākslas darbos. Jāuzsver, ka runa nav par vispārīgu „modernā cilvēka” dezorientācijas sajūtu, bet konkrētu Austrumeiropas homo post sovieticus sajūtu – Narkēvičs strādā ar Lietuvas 20. gadsimta vēsturi, vēsturi par vēsturi, cilvēku atmiņām un izjūtām par pagātni. Pievienojos arī citiem izstādes „Atmiņu arheoloģija” apskatniekiem, kas norāda, ka Stūra māja kā ekspozīcijas telpa piešķīra tās vēstījumam spēcīgāku skanējumu un padarīja to par site-specific izstādi. Vietas konteksts tik lielā mērā atbilda izstādes tēmai, ka tās apmeklējums kļuva par savdabīgu ceļojumu laikā, par laimi, bez atrakciju parka tipa ārišķībām, kas bieži sastopamas centienos vienā mākslas notikumā integrēt visu maņu pieredzi. Trāpīgs ir arī izstādes nosaukums, kas izsaka galvenos Narkēviča darbu elementus – atmiņu sarežģīto iedabu kā tematisko izejmateriālu un arheoloģiju kā darbību, kura delikāti atsedz dažādus slāņus, laikmetu nospiedumus un kaut kādā mērā atbilst arī mākslinieka darba metodei. Narkēvičs piešķir audiovizuālu formu dzīvei, kas šķietami beigusies, bet turpina rēgoties – līdzīgi kā mistiskā vecene Daniila Harmsa tāda paša nosaukuma novelē, kura groteskos veidos nozūd, lai atkal negaidīti parādītos. Subjektīva pagātnes tēlu interpretācija viņa darbos mijas ar dokumentālām detaļām, rekonstruējot zudušo laiku caur konkrētiem stāstiem. Piemēram, filma „Aizliegtās jūtas” (2011) stāsta par jaunu vīrieti padomju laikos, kuru apcietina čekas darbinieki viņa homoseksuālās orientācijas dēļ. Filma raisa līdzpārdzīvojumu par padomju režīma aplamību izpostīto dzīvi, vienlaikus aktualizējot tēmu, kas Austrumeiropas kontekstā iegūst īpašu laika zīmes statusu, – attieksme pret cilvēka ķermeni, tā suverenitāti darbojas kā katalizators sabiedrības spējai realizēt tās demokrātijas vērtības, kuru verbālajā aizsegā mēs cenšamies dzīvot. Filmas stāsts atbalsojas arī mūsdienu publiskajā telpā, kurā homofobija un ar „tikumību” piesegta tumsonīga izpratne par morāles vērtībām negrib palikt pagātnē. Zem nostalģijas plīvura, kas Narkēviča darbos tiek racionalizēts, konvertēts laiku pārraujošās darbībās (piemēram, Solaris aktiera atgriešanās filmā vai Ļeņina statujas uzsliešana / nojaukšana), pavīd arī „paškoloniālisma” rēgs. Katru darbu zīmogo konkrēti politiskie apstākļi vai notikumi, mākslinieks, tos stāstot, ieņem it kā abstraktu bezpersoniska stāstnieka lomu, uzburot īslaicīgu fikciju par mazliet citādāku vēsturisko notikumu attīstību. Priekšplānā tiek izvirzītas spēles ar naratīvu – mēs (postkomunisma sabiedrība) labi zinām stāstu detaļas un uztveram lielos vilcienus, ar kuriem mākslinieks strādā, taču „Atmiņu arheoloģija” piedāvā alternatīvu vēstures „kā būtu, ja būtu” versiju. Spriežot pēc darbu anotācijām un intervijām, Narkēvičs mēģina attēloto un notverto pasniegt kā metavēsturiskas parādības un arhivēt zudušus laika artefaktus kā vispārīgus simbolus, tomēr ir grūti vispārināt izstādē redzamo un atraisīt to no piesaistes konkrētajam ģeopolitiskajam kontekstam. Narkēviča darbi demonstrē krustceles, kurās atrodas postkomunisma iekārtu pēcnācēji: joprojām neoficiāli dominējot postkoloniālajam „mēs” un „citi” nošķīrumam, Baltijas valstu iedzīvotāji pieder dīvainai nekurienei, kur „citi” ir gan Rietumi, gan kādreiz uzspiestais padomju režīms. „Atmiņu arheoloģija” norāda uz šīs binārās loģikas absurdu, reducējumu veltīgumu. „Neviens vēstures periods neaiziet, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas, un tā atskaņas neizzūd pašas no sevis,” – tā saka mākslinieks izstādes katalogā. Vienkāršojot – Narkēviča darbus var definēt kā šo atskaņu lieciniekus, kas caur mānīgu ostalģiju (no vācu Ost – Austrumi un vārda „nostalģija”) demonstrē, kā laika pieminekļi maina savu nozīmi un no simboliem pārvēršas par simbolu simboliem. „Atmiņu arheoloģija” Latvijas kultūras dzīvē tika padarīta par vienu no šīs vasaras centrālajiem vizuālās mākslas notikumiem – mediju interese bija salīdzinoši liela un pamatota. Lielākoties tika uzsvērts Deimanta Narkēviča statuss starptautiskajā mākslas dzīvē un ievērojamais prestižo izstāžu skaits, tomēr izstādes saturs Latvijas publikai bija nozīmīgāks par glamūrīgo „Baltijas veiksmīgākā mākslinieka” viesošanās faktu; mazā retrospekcija atgādināja, ka nepieciešams ar vēsāku prātu uztvert ideoloģiskos rāmjus, kas ietver mūsu sociālo ikdienu. Padomju perioda atskaņas neizzūd līdz ar valstiskā statusa maiņām – to apliecina kaut vai nepatīkamie notikumi Stūra mājas izstādē pirms Deimanta Narkēviča. | |
| Atgriezties | |
