VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ar zelta stīgām Irēna Bužinska Izstāde „Ar zelta stīgām. Jānis Rainis, „Jaunais Cīrulītis” un latviešu mākslinieki” Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālais muzejs 11.08.–10.10.2015. | |
 Aleksandra Beļcova (1892–1981) Ilustrācija Raiņa dzejolim “Leļļu tirdziņš” krājumam “Lellīte Lolīte” “Jaunais Cīrulītis”, 1926, Nr. 11, 266. lpp. Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājums | |
| Latvijas preses izdevumi nodrošina ne mazums pārsteigumu, kas bagātina priekšstatu ne vien par mūsu kultūras vēsturi kopumā, bet arī par atsevišķām iepriekš maz apzinātām epizodēm izcilu mūsu rakstnieku un mākslinieku radošajā darbībā. Pie tādām būtu pieskaitāma dzejnieka Raiņa kā atbildīgā redaktora darbība bērnu žurnālā „Jaunais Cīrulītis”. Uzaicinot dzejnieku šajā darbā, Latvijas bērnu draugu biedrība, kas uzņēmās žurnāla izdošanu 1926. gada vidū, vēlējās uzlabot gan izdevuma literāro saturu, gan tā māksliniecisko kvalitāti, rūpējoties arī par „audzinošo vērtību” un jauniem ierosinājumiem bērnu pašu jaunradei. Tiktāl par redakcijas iecerēm. Tomēr – kā liecina mūsdienu īssziņām līdzīgie ieraksti dienasgrāmatā 1926. gadā – dzejnieka attieksme pret uzaicinājumu bija pietiekami neviennozīmīga: viņu vispirms nodarbināja bērnu dzejas sacerēšana, tulkojumi un savu literāro sacerējumu apkopojums atsevišķā izdevumā. Rainim likās apgrūtinoši uzņemties papildu organizatoriskas rūpes. Tā no ieraksta 9. maijā uzzinām, ka viņš šajā dienā gatavojies doties uz „Jaunā Cīrulīša” redakcijas sapulci. Tālab agri piecēlies, jo saņēmis uzaicinājumu kļūt par žurnāla atbildīgo redaktoru. Tomēr uz minēto sapulci dzejnieks neaizgāja... Toties īss 12. maija ieraksts liecina, ka atlaidusies „pirmā lakstīgala. Uzrakstu dzejoli „Jaun. Cīrulītim”.” Taču jau 17. maija ierakstā Rainis ar saērcinājumu atzīst, ka izdevums ar jauno nosaukumu uzsācis darbu ar lieliem parādiem. Risināt finansiālas grūtības Rainim gribējās vēl mazāk, jo arī viņam pašam nācās domāt par iztikas līdzekļiem. Turklāt daudzi pārmeta, ka viņš, būdams tautā mīlēts dzejnieks, par saviem sacerējumiem prasīja atlīdzību. Rainis tomēr kļuva par žurnāla atbildīgo redaktoru, sākot ar 1926. gada 6. numuru, un bija šajā amatā līdz 1927. gada 10. numuram. Taču viņa atrašanās atbildīgā redaktora postenī drīzāk cēla paša izdevuma prestižu, lai gan jāatzīst, ka Raiņa dzejas publikācijas atrodamas gandrīz katrā žurnāla numurā kopš viņa – lai arī formālās – stāšanās amatā. Zīmīgi, ka anonsētā Aspazijas dzeja šajā izdevumā tā arī netika publicēta... Rainis „Jaunajam Cīrulītim” sacerēja bērnu dzeju – šķiet, speciāli ar „audzinošu saturu”. Pie tādiem sacerējumiem nosacīti pieder arī Dziesmu svētkiem veltītais eps „Septiņi malēnieši”, kura sarakstīšana negāja vis tik raiti, kā sākotnēji bija iecerēts: tā nobeigumu atrodam tikai žurnāla 1928. gada 12. numurā, kad Raiņa „redaktorēšanās” jau sen bija beigusies un atbildīgā redaktora posteni pārņēma mazāk harismātiska personība – Kārlis Dziļleja, kurš jau „Raiņa laikos” bija redakcijas kolēģijas loceklis vienlaikus ar mākslinieku Sigismundu Vidbergu, skolotāju Martu Bīlmani, žurnālistu un teātra darbinieku Hermani Kaupiņu. Epa „Septiņi malēnieši” pievienotā vērtība noteikti ir Sigismunda Vidberga zīmējumi, īpaši žurnāla 1926. gada 6. numurā, kas liecina par mākslinieka spēju radīt ilustrācijas ar gluži citu tēla stilizācijas pakāpi, kura vairāk atbilst tieši bērnu žurnāla prasībām. Pārskatot „Jaunā Cīrulīša” numurus pirms un pēc „Raiņa ēras”, nākas atzīt, ka, lai arī dzejnieka darbība izdevumā bija īslaicīga, tomēr žurnāla mākslinieciskā un literārā kvalitāte nenoliedzami pieauga. Varētu diskutēt par izvēlēto literāro sacerējumu atbilstību bērnu auditorijai, taču neapstrīdama ir redakcijas iecere iepazīstināt mazos lasītājus ar visaugstākās raudzes literatūru. Izdevumā ievietoti pasaules klasiķu darbi – Ļeva Tolstoja stāsti, Šekspīra, Lafontēna dzeja. Šajā laikā izdevumam vāku noformējumus un krāsainās atvēruma ilustrācijas darināja mūsu izcilie mākslinieki Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Oto Skulme, Ansis Cīrulis, Indriķis Zeberiņš un Niklāvs Strunke, kam ar žurnālu vēlāk izveidojās īpaši auglīga un ilgstoša sadarbība. Vairāk nekā iepriekš tika publicēti bērnu un jauniešu literārie sacerējumi un zīmējumi. Praktiskus padomus bērniem rotaļlietu izgatavošanā sniedza pedagoģe un dzejniece Antonija Āre tematiskajā sadaļā „Darbs – rotaļa”. Aprakstus papildināja Antonijas Āres meitas Romana Sutas mākslas studijas audzēknes Zinas Āres zīmējumi, viņai Rainis uzticēja arī savas dzejas izlases „Divpadsmit mēneši” māksliniecisko noformējumu. Žurnālā radoši izaudzis vēl viens Romana Sutas studijas audzēknis – dzejnieks un mākslinieks Aleksandrs Šutka, kurš 20. gs. 40. gados atgriezās dzimtajā pusē. 1947. gadā viņš nodibināja Trapenes bibliotēku, kur nostrādāja piecus gadus. Bibliotēkai bija ļoti veiksmīga sadarbība ar Trapenes skolu, kur darbojās skolēnu literārais pulciņš un iznāca žurnāls „Skolas Druva”, kurā pirmos dzejoļus publicējis Ojārs Vācietis. Savukārt Aleksandrs Šutka veidoja žurnāla vāka māksliniecisko noformējumu. Līdz ar to viņam lieti noderēja radošā pieredze, kas bija gūta „Jaunajā Cīrulītī”, ilustrējot Raiņa dzeju agrā jaunībā. | |
| Atgriezties | |
