studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Avangardā salaulātie Eduards Dorofejevs Izstāde „Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī” Mākslas muzejs „Rīgas Birža” 15.07.–30.08.2015.

Izstādē „Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī” bija savākti kopā abu mākslinieku darbi gan no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Valsts Tretjakova galerijas, gan no privātkolekcijām, bet par tās kodolu kļuva Latvijā pirmo reizi eksponētās gleznas un zīmējumi no Pētera Avena kolekcijas. Iespēja ieraudzīt abu mākslinieku veikumu Latvijas izstāžu zālēs krievu avangarda cienītājiem parādās pietiekami reti. Pirmo reizi Rīgas publika varēja skatīt Drēviņa darbus 1959. gadā, kad, pateicoties viņa dzīvesbiedrei Nadeždai Udaļcovai, represētā mākslinieka vārds pēc vairāku gadu desmitu aizmirstības tika reabilitēts. Nākamreiz 1981. gadā Drēviņa gleznu izstādi uz Rīgu atveda viņa dēls, kurš pārņēma mātes stafeti tēva mantojuma popularizēšanā. Bet 2008. gadā toreizējā Ārzemju mākslas muzejā Drēviņa un Udaļcovas darbi bija skatāmi izstādē „Sarkanais cilvēks”. Toreiz, lai apjomīgāk parādītu mākslinieka un totalitārās ideoloģijas sastapšanās traģiskās sekas, koncepcija tika papildināta ar Gustava Kluča darbiem, kurš vienīgais no Maskavā un Petrogradā strādājošajiem latviešu māksliniekiem pietiekami nepamatoti iemantoja „nepareizā latvieša” apzīmējumu Pētera Krilova tēlainā filmas nosaukuma dēļ.

Aleksandrs Drēviņš. Nolaišanās ar izpletni. Audekls, eļļa. 54x68cm. 1932 Pētera Avena kolekcija

Salīdzinājumā ar iepriekšējām izstāde Mākslas muzejā „Rīgas Birža” pretendēja uz daudz intīmāku raksturu, jo abi mākslinieki šeit stājās priekšā laika virpulim ne tikai kā neatkarīgas radošas personības, bet arī kā tuvi domubiedri un galu galā laulātais pāris. Mākslinieki iepazinās 1918. gadā, kopā strādāja Tautas izglītības komisariātā, pasniedza VHUTEMAS (Augstākās mākslinieciski tehniskās darbnīcas), piedalījās vienās un tajās pašās izstādēs, ceļoja un piedzīvoja radošās atklāsmes roku rokā. Divdesmit kopā nodzīvotie gadi aprāvās ar traģisku finālu, kad Aleksandru Drēviņu, apsūdzētu it kā kontrrevolucionārā sazvērestībā, nošāva Butovas poligonā Maskavā. Līdzīgi Klucim, piedaloties latviešu kultūras biedrības „Prometejs” darbā, Drēviņš akli neapzinājās, cik bīstamu uguni paņēmis rokās. Neraugoties uz divu mākslinieku vāriem izstādes nosaukumā un abu portretiem pie zāles frontālās sienas, ekspozīcija tomēr izskatījās patriarhāli, proti – uzsvars bija likts uz Aleksandra Drēviņa daiļradi. Varēja gandrīz pilnīgi rekonstruēt mākslinieka radošās dzīves gājumu. Sākumā bija eksponētas Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņa krāsainas impresionistiskās ainavas, kas izpildītas, uzticīgi sekojot skolas vadītāja Vilhelma Purvīša gleznieciskajiem padomiem. Bet turpat blakus ar dažu gadu atstarpi – agrīnie modernistiskie eksperimenti, kur jau jūtama franču mākslinieku – it īpaši Andrē Derēna – ietekme. Svarīga loma Drēviņa mākslinieciskajā attīstībā, protams, bija viņa draugiem un kolēģiem, sākot ar Rīgas jaunajiem māksliniekiem, kas pulcējās ap Jāzepu Grosvaldu kā Rietumu modernistisko ideju vēstnesi, un beidzot ar avangardiski domājošajiem biedriem, kurus vilināja Kazimira Maļeviča supremātiskās koncepcijas. Izejot cauri daudzveidīgajiem „ismiem”, Drēviņam un Udaļcovai tomēr pietika drosmes un kritiskā prāta, lai novērtētu pašas dabas glezniecisko potenciālu un ļoti ātri atvadītos no radikālā avangarda. 20. gadu sākumā viņi atgriezās pie priekšmetiskās glezniecības un sāka atklāt krāsas spēku no jauna. Vissvarīgāko vietu ieņēma ainava, kam arī ekspozīcijā bija dominējošā loma. Komandējumu laikā uz Urāliem, Altaju un Armēniju, kuros Drēviņš ar sievu devās, lai atainotu sociālistiskās būvniecības panākumus, paralēli oficiālajiem pienākumiem tapa ekspresīvi, izjusti dabas skati, kas piedzimst skatītāja acu priekšā no kādas krāsainas un plastiskas matērijas kā māls. Bet vienlaicīgi katrā no šīm ainavām jūtama tik izteikta fatālisma dvaša, ka 30. gadu nežēlīgā kritika presē un apsūdzības formālismā mūsdienās neizraisa nekādu izbrīnu. Šajā laikā viņu gleznieciskā maniere paliek tik līdzīga, ka vēlākajos gados Nadeždai Udaļcovai izdevās izglābt vairākus vīra darbus, atributējot tos kā savus. Un, ja saka, ka sieva un vīrs ir viens veselums, tad kas varētu ilustrēt šo metaforu labāk nekā abu mākslinieku dzīve 20. gadsimta virpulī.

Atgriezties