VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai Rainis? Aiga Dzalbe Laikmetīgās mākslas izstāde „Man sirdī tīģer’s” Mākslas stacija Dubulti 28.05.–15.09.2015. | |
| Kopš maija beigām uz arhitektoniski izteiksmīgās, burai līdzīgās Dubultu stacijas fasādes vīd liels plakāts, kas saista garāmbraucēju uzmanību ar komunikatīvu uzrakstu „Man sirdī tīģer’s”. Tas ir apliecinājums acīmredzamajam neticamajam – proti, ka Dubultu staciju nav piemeklējis ne „Jūras pērles”, ne „Sēnītes”, ne „Preses nama”, ne kādas citas ātrākai vai lēnākai bojāejai nolemtas padomju modernisma būves liktenis un tur divos stāvos izstādēm piemēroti rekonstruētās telpās turpmāk būs iepazīstama laikmetīgā māksla. Arī dzelzceļa stacijas biļešu kases pilnā sparā darbojas turpat zālē (un ne jau uz izstādi biļetes pērkamas, tā ir apskatāma bez maksas), tā ka māksla šoreiz ir nolēkusi no sava ziloņkaula torņa un laipni grib apsveicināties ar visiem pēc kārtas. Jautājums – cik atvērti šādai draudzīgai uzņemšanai ir jūrmalnieki, vasarnieki, „Latvijas dzelzceļa” klienti un citi, kuru lokā iekļaujas neprognozējams interesentu un neinteresentu, profesionāļu un skeptiķu skaits. Mākslas stacijas Dubulti idejas autore un pilotizstādes kuratore Inga Šteimane izstādi veidojusi sadarbībā ar literātu Arno Jundzi. Tā iecerēta visai vērienīga, plašā amplitūdā daudzveidīgi risinot Raiņa lugas „Jāzeps un viņa brāļi” domu par sirdī ilgi nēsātu pazemojumu, kas arī ir šis „tīģer’s” Jāzepa sirdī. Kuratori uz Raiņa Jāzepu aicina paskatīties neierastā, aktuālā kontekstā – Inga Šteimane atsaucas uz filosofa Ričarda Rortija izteikumu, ka tikai jūtīgums pret sāpēm un it īpaši pret specifiskām sāpēm – pret pazemojumu – atšķir cilvēkus no dzīvniekiem. Jāzepa lēmumu doties projām, meklēt „trešo dzimteni” viņa tulko kā vēlmi palikt jūtīgam un aizskaramam, nekļūt atriebīgam un šo ceļu uz „trešo dzimteni” pasludina par mūsdienu cilvēka globālo izaicinājumu. Kuratore raksta: „Izstādē ir aicināti Latvijas un ārzemju laikmetīgie mākslinieki, kuru darbos ir sociāla balss, filosofiski un metaforiski vispārinājumi un arī izsmalcināti formas meklējumi kā avangardiskā, tā klasiskā tradīcijā. Viņus vieno jūtīgums pret sociālām problēmām un formu; šis jūtīgums ir tilts starp Raini, viņa Jāzepu un laikmetīgo mākslu.” Izstādes skaidrā, pamatotā koncepcija gan atklājas tikai apzinīgākajiem skatītājiem, kas izlasa vai noklausās un dziļi pārdomā kuratoru idejas izklāstu. Vieglprātīgākie apmeklētāji un, es pieļauju, arī liela daļa no māksliniekiem īpašu saikni ar Raini un viņa Jāzepu neizjūt. Tomēr izstādi var baudīt arī kā spilgtu, atraktīvu, pilnīgi atšķirīgu pieredžu un mediju izpausmju kopumu, kas savā starpā veido dažbrīd pārsteidzošas saites. Pirmie, kas sagaida un arī pavada ienācēju, visspilgtāk paliekot viņa vizuālajā atmiņā, ir gigantiskie tēli, kuri aizņem pirmā stāva ekspozīcijas telpu. Vieni no tiem ir šveiciešu mākslinieka Tomasa Hiršhorna manekeni, kuru garie tērpi sastāv no drukātiem attēliem un kuri skatās viens otram acīs, saplūstot vienā veselumā, tomēr neko īpaši vairāk par sevi nepasaka (septembrī paredzētajai pazīstamā mākslinieka lekcijai, iespējams, izdosies atvērt šo darbu). Otri ir maķedoniešu tēlnieka Žarko Bašeski skulptūras „Lēciens”, ar kurām Maķedonija tika pārstāvēta Venēcijas biennālē 2011. gadā. Dubultos popārtiski hiperreāli stilizētās vīriešu figūras līdzās tiešajam vēstījumam – jautājumam par cilvēka eksistences jēgu un nīčeānisko cīņu, lai pats sevi pārspētu, – iegūst vieglu papildu dimensiju, atgādinot tipisku pludmales ainu. Interesanta sasaukšanās notiek starp šīm stiklšķiedras skulptūrām un Ievas Iltneres speciāli izstādei radīto gleznu „Mīmikrija”, kurā attēlots cilvēks – kukainis, acīmredzami tiecoties kaut ko sevī pārvarēt (pārvērsties, lai pastāvētu, sakot Raiņa vārdiem). Kristaps Gulbis piedalās ar tādu kā preses apmaiņas punktu, kas varētu lieti noderēt vilcienu pasažieriem, tomēr kā mākslas darbā tajā darbojas tikai komunikatīvā funkcija. Turpretī Olgas Šilovas skulpturālā grupa „Man pušu rauta dzīves vienība” ir formāli perfekts, acij tīkams darbs, turklāt apveltīts ar simbolisku slodzi. Tas vedina aizdomāties par identitātes, integrācijas tēmām un tādējādi veido saites ar Izraēlas fotomākslinieka Adī Nesa (Adi Nes) skaisto inscenēto fotogrāfiju sēriju „Ciems”. | |
 Žarko Bašeski. Lēciens. Fragments Foto: portāls „Delfi” | |
| Savukārt tekstgrupas „Orbīta” efemerais dzejolis LED ventilatoriem „Mirgojošais atklāsmes kristāls” it kā ne par ko nevedina domāt, to darīt nemaz nav laika, jo ir jānotver ventilatora priekšā uz mirkli izgaismotais vārds un jāsien kopā ar blakus pavīdošo, lai tiktu pie kādas no iespējamām teksta nozīmēm. Šis bija brīnišķīgs darbs, viens no pārsteidzošākajiem sasniegumiem „Orbītas” vizuālās dzejošanas iespēju meklējumu ceļā, taču diemžēl drīz pēc atklāšanas pārstāja darboties. Izstādes iecerei (sasaistei ar Raini) vistiešāk un dabiskāk radnieciskais ir Artura Bērziņa konceptuālisma labākajās tradīcijās ieturētais pētījums, kas veikts, ievadot lugas „Jāzeps un viņa brāļi” tekstu Excel programmā un paralēli fotografējot atzīmes, pasvītrojumus un komentārus lugas izdevuma 37 eksemplāros Rīgas Centrālās bibliotēkas 14 filiālēs. Rezultāts ir apkopots četros skatāmos un šķirstāmos sējumos. Ekspozīcijā ir iekļauti arī vairāki tematiski atšķirīgi darbi, kas prasa lielu laika ieguldījumu. 2013. gada nemierus Brazīlijā analizējošā dokumentālā filma „Etiķa sindroms” ir par atriebības dziņu, kam pretstatā Sibīrijā izsūtītajiem veltītās piecas Dzintras Gekas filmas – par piedošanu un samierināšanos (tās var būt iedarbīgi skatīt tiešā dzelzceļa sliežu tuvumā). Vēl līdzās vizuālās mākslas darbiem klausāmas Arno Jundzes intervijas ar sociālantropoloģi Aivitu Putniņu un psihoterapeitu Viesturu Rudzīti par Raiņa personības izgaismošanos viņa radītajos tēlos. Izstāde „Man sirdī tīģer’s” ir ļoti bagāta un prasa lielu darbu no skatītāja, kurš varbūt tikai ienācis nopirkt vilciena biļeti. | |
| Atgriezties | |
