VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Putnubiedēklis un ķiršu zagļi Inga Bunkše | |
| Saruna ar mākslinieci Džemmu Skulmi Sagaidot Džemmas Skulmes jubileju, fonds „Mākslai vajag telpu” visas vasaras garumā „Vasaras mājā” citu pēc citas organizēja septiņu jaunu mākslinieku izstādes bijušās skaņuplašu rūpnīcas „Melodija” teritorijā, vietā, kur iecerēts būvēt jaunu mākslas centru. Izstādes kuratore Elīna Sproģe aicināja Arni Balču, Kristianu Brekti, Kristu Dzudzilo, Indriķi Ģelzi, Raiti Hroloviču, Darju Meļņikovu un Paulu Zariņu veidot personīgo dialogu ar Džemmas Skulmes darbiem un „meklēt veidus, kādos interpretēt Skulmes mantojumā ietvertās idejas vai formālos risinājumus, skatītus mūsdienu kontekstā un attiecībā pret savu līdzšinējo radošo darbību” (no izstādes koncepcijas), solot aizraujošu paaudžu mākslas mijiedarbību. Pasaulē šādi sadarbības projekti notiek itin bieži. Piemēram, Hāgas Atrium City Hall visu vasaru bija skatāma izstāde, kas tapusi, pāros strādājot māksliniekiem senioriem un mākslas studentiem. Darbi izloloti, kopīgās vakariņu reizēs dzirksteļojot idejām, apmeklējot citam cita darbnīcas un kopā meklējot izteiksmīgākos formālos risinājumus. Šādi projekti mudina jaunos māksliniekus izpētīt un novērtēt jēdzienus, metodes, darbu tapšanas procesu meistaru darbos, caur tehniskajām iemaņām meklējot kopīgu simbolisko valodu un atjaunotni mākslas mūžīgajam cildenumam. Galerijas nereti šos sadarbības projektus prezentē slavenākajās mesēs, tostarp Frieze (galerija Robilant + Voena). Šāda sadarbība neizslēdz ironiju un pat godbijības trūkumu pret priekšgājējiem, kas raksturīgs jauniem sava ceļa gājējiem, tomēr tas notiek, iedziļinoties konkrētā autora darbos. Neviens no „Vasaras mājas” izstāžu autoriem gan neizmantoja unikālo iespēju satikties ar Džemmu Skulmi un iepazīties ar gleznotājas darbu oriģināliem. Bailēs (vai bravūrā) atzīties, ka Džemmas Skulmes darbi nav zināmi, jūtamas sekas, ko radījis muzeju trūkums Latvijā. Izaugušas vairākas paaudzes, kas nav pazīstamas ar Edgara Iltnera, Līvijas Endzelīnas, Henrija Klēbaha, Jāņa Pauļuka, Leonīda Āriņa, Anitas Kreituses darbiem (te uzskaitīju māksliniekus, kas pirmie nāca prātā). Pastāvīgo ekspozīciju trūkums liedz iepazīties arī ar laikabiedru jaunrades attīstību un atradumiem, liekot riteni izgudrot ikreiz no jauna. Pēctecības apzināšanās trūkums rada robu kultūras telpā, un tas jaunais mākslinieks, kurš Džemmu Skulmi sajauca ar Maiju Tabaku, jau ir tikai izglītības sistēmas un sava laika konjunktūras šaurā estētiskā virziena auglis. Iepazīstoties ar izstādēm un runājot ar māksliniekiem, šķiet, ka daļā jaunākās paaudzes iemājojis medijos multiplicētais stereotips par padomju laika mākslu kā konformisma produktu, nereti neapzinoties, ka šodienas konjunktūra viņus ietekmē daudz spēcīgāk nekā toreizējā – Džemmu Skulmi. Izstādīšanās iespēja interesantā vietā, mārketinga un reklāmas nodrošinājums, finansējums darba radīšanai ir spēcīgs vilinājums. Citādāk nevar izskaidrot viena izstādes dalībnieka motivāciju, kurš, sakot, ka viņam nepatīk un viņu neinteresē Džemmas Skulmes darbi, tomēr piekritis piedalīties šajā projektā. Zinot „Vasaras mājas” izstāžu sērijā iesaistītajiem māksliniekiem doto uzdevumu, lūdzu, katram no viņiem izvēlēties vienu Džemmas Skulmes un vienu savu darbu, kas var arī nebūt saistīts ar „Vasaras mājas” izstādēm, un pamatot izvēli, bet dalīties pārdomās par šo notikumu aicināju mākslinieci Džemmu Skulmi. Iepazīties ar gleznotājas radošās dzīves pieredzi un unikālo mantojumu būs iespēja izdevniecības „Neputns” apgādā izdotajā bagātīgi ilustrētajā monogrāfijā „Džemma Skulme”. | |
 Džemma Skulme darbnīcā. 20. gs. 60. gadu vidus Foto: Juris Krieviņš LMA Informācijas centra Džemmas Skulmes lieta | |
| Notikušas piecas „Vasaras mājas” izstādes. Pastāstiet par kopiespaidu, ko jums sniedzis šis notikums! Galvenais, ka ar izstādēm ir iedzīvināta vieta, kurā būs māksla, pateikts, ka mākslai vajag telpu. Māksla attīstās, mainās, vairojas, vajag vietu, kur to redzēt un novērtēt. Bet man liekas, ka šādām izstādēm vajadzēja ātrāku tempu, īsāku izstādīšanas laiku. Par izstādes ideju – mani aicināja, un es, protams, piekritu. Ja es varu būt par plecu, pielikt plecu, tad tā ir mana iekšējā vēlēšanās un pienākums. Tā ir bijusi mana misija cauri gadiem. Bet jubileja, deviņdesmit gadi – ne man tie vajadzīgi, ne man tas kāds iepriecinājums. Svinēšana ir dziļi pret maniem ieskatiem. Es esmu pienākuma pēc gājusi un apsveikusi citus, padomju laikos bija jābūt gan bērēs, gan jubilejās, gan izstāžu atklāšanās ar saukļiem. Es pēkšņi jūtu, ka vēsture atkārtojas, nāk virsū kaut kas, ko es negribu, no kā esmu gribējusi aizbēgt. Vai jūs izvēlējāties māksliniekus, kas piedalās „Vasaras mājas” izstādēs? Mākslinieku izvēle nebija manā ziņā. Kopums jaunu cilvēku, tikko bērni bijuši, tas ir burziņš viņiem. Viņi turas kopā kā bites. Domāt, ka viņi tur atnākuši manis dēļ, būtu dumji. Es zinu, kas ir tas, ko viņi dara, to ļauj mana pieredze – man jau pirmie darbi dod pazīšanas zīmes. Es uzreiz redzu, ko viņš grib paust, par ko domā, kā pats sarežģās, man tas tūlīt ir skaidrs, es tos gājienus savās domās, savā informācijā uzreiz ieraugu. Mēs ar Ojāru [Ābolu] vienmēr sekojām līdzi jaunākajam mākslas pasaulē, mums bija materiāli, cilvēki piespēlēja informāciju, un tagad man daudz kas liekas kā nebeidzams turpinājums tam, kas aizsākās 60. gados, īpaši konceptuālajā mākslā. Bet katram no jaunajiem jau ir savs pamatojums, es to pieņemu, lai gan, uz darbu paskatoties, man uzreiz viss ir skaidrs. Bet es saprotu, ka arī viņi par mani neko vairāk nezina un, tieši tāpat kā es, paskatās internetā. Kas piesaistīja jūsu uzmanību jau redzētajās izstādēs? Katrs no viņiem ir ķēries pie uzdevuma meklēt sasauces ar maniem darbiem vai vārdiem. Katrs no viņiem risina kādu problēmu – lielu, mazāku, pavisam sīku. Skaisti bija redzēt Paulas Zariņas izstādi. Tikai viens darbs. Arī tā var. Domājoša, jauna cilvēka darbs. Domu par krāsu sadzīvošanos viņa bija uztvērusi manā intervijā, un viņas izjūtas sakrita ar manām izjūtām. Es ar prieku skatījos, kā viņa to ir risinājusi. Agrāk arī Maijai Tabakai un Miervaldim Polim bijušas vienas gleznas izstādes galerijā „Kolonna”, tā toreiz bija laba ideja. Bildes noturēja spriegumu. Kā jūs to domājat? Viņi bija meistari. Kā tas nosakāms? Pēc tā, kā mākslas darbs mani uzrunā. Es redzu, ka tagad jaunie par maz darba iegulda. Ideja bez argumentēta darba. Pats darbs ir arguments tam, ko tu gribi pateikt. Tā pietrūkst jaunajiem. Brekte gan – es viņu izjūtu pilnībā. Skatoties viņa darbus, rodas jautājumi, kas man gan ir, gan nav tuvi. Es ļaujos viņa mākslai. Viņš ķeras pie riebeklībām, viņš met izaicinājumu, bet darbos nedominē agresija. Vismaz es tā domāju, jo mākslinieks nevar strādāt ar agresiju. Ja cilvēks pats dzīvo ar apslāpētu agresiju, tad viņš to ierauga arī mākslas darbā. Tas ir tik vienkārši. Brektem ir ko teikt, viņam ir sava valoda, un viņš to pārvalda. Viņš ir meistars starp šiem septiņiem. Brekti izstādē interesēja laika tēma, Krons kā laika personifikācija. | |
 1. Džemma Skulme. Tautasdziesma. Audekls, eļļa. 98,5 x 135 cm. 1969 Privātkolekcija. Foto: Jānis Pipars 2. Kristians Brekte. Nolādētā. Audekls, alkīds, eļļa. 50 x 40 cm. 2012 Foto: Didzis Grodzs | |
| Kāds bija konteksts ar jūsu darbiem? Es tur saskatīju saistību ar savu darbu “Latviešu strēlnieki Kremlī”. Biju uzgleznojusi vienu strēlnieku ar vijoli, otru – ar pūšamo, bet blakus palika tukša vieta, kaut ko vajadzēja ielikt. Darbnīcā mums bija tāds barokāls pulkstenis, un es to iegleznoju. Es nedomāju par Kronu. Man pulkstenis bija vajadzīgs kompozīcijai, bez kādas dziļākas domas. 70. gadu sākumā viens grāmatvedis atsūtīja vēstuli: cik es ģeniāli esmu atradusi laika zīmi – Krons apēda savus bērnus, un revolūcija apēda savus bērnus. Vēlāk gan es piešķīru saviem darbiem filozofisku ievirzi, bet sākumā ne. Tāpat kā ar maniem putnubiedēkļiem, kurus kāds nosauca par krustā sistajiem. Man sākumā tas bija putnubiedēklis, kas biedē strazdus, tikai vēlāk, kad es savos darbos liku piezīmes, vēstures materiālus, tad domāju par to, ko cilvēkam dzīves laikā nākas – kā Jēzum Kristum pie krusta – pārdzīvot. Mūsu dzīve ir kā putnubiedēklis, ko pēc tam izliek apskatei. Labi, ja krietnai vajadzībai. Brektes darbos ir spēcīgas tēmas. Putniņi, visi tie viņa dzīvnieki man ir ļoti pieņemami. Svarīgi ir runāt spēcīgā balsī par to, ko cilvēks nodarījis dabai. Ko līdz krusts, ja putns aiziet bojā. Arī Brektes kautķermeņi... cits saka, ka riebīgi – uzšķērsts lops, bet tam ir sava tradīcija, kaut vai Haims Sutins, Ģederts Eliass, Fransisko Goija tos gleznojuši. Jāpazīst māksla, mākslas vēsture. Pārāk maz to pazīst. Brekte to, ko attēlo savos darbos, noliek kā uz skatuves. No tā es arī neesmu varējusi tikt vaļā. Teātris, skatuve ir spēlējusi viņa mākslā lielu lomu un manā tāpat. Prasme ielauzties citā telpā nav nākusi. Bet dažas lietas viņa darbos man grūti pieņemt. Manī darbojas grēka sajūta, un es no tās nevaru atbrīvoties. Taču tagad tā robeža mākslā ir pārkāpta. Man tādā ideālā variantā gribētos, ka mēs būtu tik stipra kā tauta, lai latviešu mākslai nebūtu jāaizņemas no pasaules un mēs noturētos tā, kā tagad saka par hernhūtiešiem, ka viņi pret alkoholu nostājās. Ideālā variantā varētu būt pat aizspriedumi pret dažām lietām, tikai šodien tas vairs nebūtu iespējams. Aizspriedumi mūs nodrošināja pret padomju ekspansiju laikā, kad mums vajadzēja noturēt savu mākslu, kultūru, tradīciju. Mums bija „gaumēšana”. Jā, varbūt tā izdarīja arī kaut ko negatīvu atļaušanās ziņā, bet kaut ko arī noturēja. Tradīcija, saknes bija ieaudzinātas pie labiem meistariem, tā bija augsta klase – gan akadēmijā, gan Žūriņa skolā. Jā, manī ir dažas bremzes, kas liecina par to, ka es tomēr piederu pie 20. gadsimta. Ko nevajadzētu mākslas darbos attēlot? Ģenitāliju attēlošana man liekas nepieņemama. Mēs savulaik runājām par mīlestību, tagad par to runā tikai mātes un bērna aspektā. Par mīlestību nerunā ne laulības, ne partnerattiecību kontekstā. Mīlestība ir radīšanas akts. Radot nedrīkstētu būt nežēlībai, riebīgumam. Nevajag jaukt kakāšanu ar radīšanu, tās ir divas pretējas lietas. Var jau, protams, nonākt līdz spriedumam, ka viss ir viens. Savulaik atskaites punkts bija lielās kategorijas, laiks, mūžība. Tagad tas ir izjaukts. Bet to veco jaku nāksies pāradīt. Ārdi, tin kamolā, un pienāk brīdis, kad jaka ir izārdīta. Lai jaunu uzadītu, kaut kas ir jādara. Bet reizēm liekas, ka tagad tikai aptinas ar dziju. Jāatgriežas pie gara vērtībām. Varbūt tas naivi skan pret šodienas filozofēšanas māku un spēju. Piemēram, sirdsapziņa. Sirdsapziņas mokas. Baznīca mūsos ir iestādījusi grēka sajūtu, bet tautasdziesmās arī par to runāts, tā stīga ir cilvēka dvēselē iekšā, dabiski darbojas. Par to ir daudz rakstīts, bet es par visu spriežu pēc savas iekšējās izjūtas. Tā nav nekāda absolūtā patiesība, un es neesmu nekāds Delfu orākuls, es dzīvoju pēc savas iekšējās izjūtas. Tomēr manas izjūtas arī mainās. Mans gleznošanas veids parāda, ka es esmu spontānais, emocionālais tips, un acīmredzot mani domu gājieni arī ir tādi. Protams, mani reglamentē zināmas tradīcijas, ieražas, uzvedība. Katra jauna paaudze, pārkāpjot robežas, meklē jaunu patiesību, uzskatot, ka tradīcijas ierobežo un liek dzīvot melos. Līdz kādai pakāpei ir jāatklāj savas domas, darbības? Ja kāds mājās skatās pornofilmas, vai viņam tas jāstāsta visiem? Un, ja viņš to neklāsta, tad ir melis un dubultās morāles piekopējs? Bērns būs mēraukla, ar ko mērīt, cik daudz var, kad var atļauties. Atceros, man savulaik kāda pazīstama sabiedrības dāma stāstīja par vienu cilvēkos labi zināmu pāri, kuri nodarbojoties ar anālo seksu. To sievieti viņa sauca visādos prastos vārdos. Vai man tas bija jāzina? Ja tie abi cilvēki bija ar to mierā, tad tā bija viņu darīšana. Bet es nevaru iedomāties, kā bērnam, kas kaut ko tādu ir redzējis, varētu veidoties izpratne par mīlestību gultā. Vai tā būtu tā skola? Pasaule uz to iet. Man jau no padomju gadiem ir tāds teiciens: vispirms ir nolaišanās, tad samierināšanās, tad pierašana. Kā to saprast? Nolaišanās, nolaidība – viss ir tikai vagīnas līmenī. Tad notiek samierināšanās ar to, ka tu tāds esi. Tad pierašana, visi pie visa pierod un arī dara. Ja citi var, es arī, es esmu tāds pats kā citi. Tā nav jaunu teritoriju atklāšana. Ar to mēs nenonākam jaunā garīgā līmenī. Par visu atklāti runāt, bez grēka izjūtas – es to vērtēju kā nolaišanos. Tā nav tā citādība, pēc kā jātiecas. Tā ir citādība, kas vairākumam ir pa garšai. Tā sakot, kājas vaļā – un čakarējies pa vagīnu. Brekte arī. Tā ir riskanti. Man būtu bail. Manī mīt ataviskās bailes, kas ir stipri dabīgas. Bail no kā? No grēka. Kristietība un padomju vara – katrs citādāk – tomēr ierobežoja seksualitāti? Seksualitāte ir radošs process. Kā mākslā, tā dzīvē to ir jāprot izmantot. To prot, ja ir galva uz pleciem. Mīlestība ir radošuma auglis tāpat kā māksla. Man tā ir radīšana, bet, ja klāt piedāvā riebīgo, to es negribu. Taču Orlāna man patīk, es ar lielu prieku dzīvoju ar tādiem atklājumiem, lai gan iekšēji dumpojos, skatoties viņas darbus. Viņa pārkāpj robežas, bet ļoti labi to argumentē ar visu savu dzīvi. Kas ir tas citādais, uz ko māksliniekam vajadzētu tiekties? Personiskais atradums. Kristapa Ģelža darbi pirms pāris gadiem man bija pārsteigums, šoks un brīnums. Tāds brīnums, ka mute vaļā un kamols kaklā. Tātad var arī mūsu laikos sagādāt šo sajūtu. Glezniecību atgādinošs darbs, veidots no līmlentēm. Mani vienmēr ir fascinējis, ja, skatoties darbu, rodas jautājumi, pirmkārt, kā tas ir ienācis prātā, otrkārt, kā tas ir uztaisīts, kā to var dabūt gatavu. Lai ir pārsteigums. Lai ir apbrīna par realizāciju – tā, lai darbu var realizēt tikai vienā iespējamā veidā. Jauniem māksliniekiem, protams, šādas meistarības var pietrūkt, bet vai vispār viņiem ir vēlēšanās uz to iet. | |
 | |
| Kā vērtējat Arņa Balčus izstādi? Arni Balču es ievēroju saistībā ar Aivara Gulbja pieminekļa fotogrāfijām. Gulbis vienmēr ir cietis par to pieminekli, un man likās, ka viņš Gulbi it kā reabilitēja. Gulbis Uzvaras piemineklī bija iecerējis mātei rokās bērnu, bet kāds palaida baumas, ka tas var būt tikai fašistu bērns, jo kur tad viņš kara laikā gadījies. Un viņam netļāva bērnu tur likt. Balčus bija lieliski nofotografējis, it kā sašķēlis ansambli – obelisks atsevišķi, karavīri pavisam tālu. Ar fotogrāfiju var veidot pilnīgi citu skatījumu, jaunu telpu. Var būt, ka viņš nemaz tā nebija domājis, bet man viņš to ļāva tā saredzēt. „Vasaras mājā” Balčus bija labi parādījis pagātni, bet tā ir tikai maza redzamā daļa. Asprātīgi domāta doma, bet līdz galam nav novesta, nav atrasta zīme, tāpēc es nevaru neko par to pateikt. Jā, par to dīvāniņu gan es nodomāju – vai cik riebīgs, kāpēc viņi tādu nolikuši, bet kā darba daļu es to neuztvēru. Mums ar Ojāru bija riebums pret mietpilsoniskām mēbelēm, pret patērniecību un mantu kultu. Ojārs pats gatavoja mēbeles, meklējām veclaicīgas mantas, modernisms man bija asinīs. Tāpēc ir drusku dīvaini, ka caur mani, caur manu personību to laiku traktē tik pavirši, garāmejot. Padomju laikos ar varas pārstāvjiem tikties un runāt nācās bieži? Kā tad, uz izstādēm nāca delegācijas – valdības vīri klīda tādiem stīviem stāviem, sastingušiem vaibstiem, neredzošām acīm, reti kuru māksla interesēja. Parasti viņi palika nemierīgi un sāka grozīties tikai pie divu veidu darbiem – tur, kur bija attēlotas medības un sports. Atceros, kā viņi pētīja Iltnera gleznu ar hokejistiem – vai tik šis nav Balderis, nē, nē, tas ir Balderis. Reiz Vosu pievedu pie Borisa Bērziņa gleznas, prāvas tumšas bildes ar putnu – medījumu uz galda. Bērziņš pa savam to bija gleznojis – nošļauptas formas, nosacīti –, bet es Vosam stāstīju, kā viņš, re, spalviņas ar zīmuli eļļā vilcis. No mākslas neko viņi nesaprata, un man iekšēji nāca smiekli, bet tā varēja ieinteresēt, un man bija prieks par savu atļaušanos. Mākslai sava valoda, politikai – sava. Vai mākslai jārunā par politiskām un sociālām tēmām? Sociāli angažēta māksla visos laikos ir bijusi vienāda. Tagad atskatoties, to labi var redzēt. Tikai agrāk to darījām gudrāk, pārdomātāk, meklējām zīmi, simbolu. Šodien jau katru savu naivo nopūtu mākslinieki ceļ gaismā un tie, kas vērtē, ja nezina, ka tas nav nekas jauns, slavē. Bet es negribu kļūt didaktiska, norādīt uz kādu problēmu, tā jau būtu domas apcirpšana. Es esmu pretrunīga. No vienas puses, esmu par atvērtību, no otras – ir robežas. Tas ir mans dabiskums. Mana pieredze. Esmu vienmēr strīdējusies un deklarējusi, ka mākslinieks nekad nemelo. Vienalga, ko mākslinieks rada, savā mākslā viņš vienmēr ir patiess. Tur melot nesanāk. Ar vārdiem var visādi, bet ar darbu ne. Var redzēt arī to, kas nav izdarīts. Jā, precīzi, arī nevarība ir nolasāma. Pastāstiet, kādas domas jums radās par citiem izstādes dalībniekiem! Indriķis Ģelzis. Izlasīju kādu viņa domu: „(..) aizeju es vai pretī nākamā ainava?” Ideāli, tur ir ko domāt, man tas patīk. Vai tā ir cita ainava vai tā pati, ja mainās skatpunkts? Tas sakrita ar maniem prātojumiem. Ziedonim bija tādas pārdomas par mēness atspīdumu upē. Upe tek, mēness atspīdums aiziet. Bet reizē paliek. Vai upē atvars, tur rodas burbuļi, un burbulī atspīd debesis. Vai tās debesis tur ir vai nav. Tā ir doma, ko gribas preparēt. Ja tas puisis, Indriķis Ģelzis, domā, ja viņu interesē tādas lietas, tad tas ir poētiski, tur ir jūtama fizika, matemātika, vienalga, kurā virzienā to attīsta. Bet izstādē skatītājs atnāk un redz – karājas melns audums, piestiprināts caurulei, tūka kājiņas. Man likās, ka tas varētu būt putnubiedēklis, – man bija tāda tēma, – bet ne. Vēl viņš bija nolicis ģipša rokas atlējumu ar papirosu. Tas man likās pavisam uz dullo, bez pamatojuma, nolikts kā pelnutrauks, lai vējš nepūš drēbi prom. Viņam bija garš stāsts par to, bet skatītājam darbs jāsaprot bez stāsta. Izstāstīt var par visu, un arī iestāstīt var. Tur ir zināma daļa demagoģijas, zināma daļa iestāstīšanas. Tā kā mēs paši esam sadrumstaloti un neskaidrību ir vairāk nekā skaidrības, tad mēs pieņemam, ka var būt arī tā. Man ir interese par jauno. Nevis par procesu, bet par rezultātu. Daudz kam no tā, kas tiek darīts šodien, jau ir iets cauri 60., 70. gados. Tas, kas toreiz bija procesa daļa, tagad tiek pasniegts kā izstādes darbs. Es atceros, kā pirmo reizi Pjēro Mandzoni ielika bundžā kakas. Atceros, kā mēs strīdējāmies ar Dišleru toreiz. Vēl bija tāds darbs – neatceros autoru –, kur dabīgā izskatā bija izveidotas plaušas, sirds un vēl cena pielikta: cilvēku orgāni pārdošanai. Mums likās pilnīgi skaidra doma, mēs sekojām konceptuālās mākslas attīstībai, mēģinājām kaut ko darīt tajā virzienā, bet cīņa pret bija spēcīga. Mēs zinām arī, kā ir ar mūsu skatītāju, kas ļoti grūti un lēnām uztver jauno; skatīties un domāt – tas ir garš process. Māksla un literatūra drusku par daudz sajaucas. Man no Rīgas grupas māksliniekiem bija iegājies darbiem dot ļoti lakoniskus nosaukumus, tāds bija viņu stils. Par literārismu, gariem, sadomātiem nosaukumiem viņi ņirgājās. Nebija jau viņiem vienmēr taisnība, tomēr mākslai būtu jātiek pašai galā, bez literatūras. Laikam jau māksla šodien nav tik stipra. Tā ir sajūtu maiņa, kas rada šādus apgalvojumus. Pēc laika arī šis apgalvojums mainīsies. Viss ir attīstībā. | |
 | |
 | |
| Jaunākā no izstādēm bija Raitim Hrolovičam. Šī izstāde bija saviļņojošākā no visām līdz šim redzētajām. Es apbrīnoju viņa spēju apvienot tehnisko varēšanu, poētisko stāstu un milzīgo ticību tam, ko viņš dara. Tas bija pārsteidzoši. Mani saistīja arī pats mākslinieks, viņa personība, apbrīnoju, cik daudz darba viņš ir ieguldījis. Man radās ļoti sirsnīgas izjūtas. Tomēr viņa darbs nebija tieši saistīts ar jūsu jaunradi? Viņu tas mazliet mulsināja, bet mani ne. Viņš bija realizējis to, ko bija gribējis, izdarījis to spēcīgi, ar iekšēju lirismu, tā arī bija tā saistība. Distance starp mani un jaunajiem īstenībā ir ļoti maza, robežas uzliek dažādi „-ismi” un formulējumi, bet visi jau vien kuļamies pa to pašu spēles laukumu. Vai jūs būtu aicinājusi izstādē piedalīties citus māksliniekus? Tā gan es negribētu teikt. Bet no jaunajiem māksliniekiem būtu gaidījusi mazliet lielāku līdzdalību. Ja būtu strādājuši mākslinieki, kurus vairāk interesē mana darbība, varbūt būtu sanācis saistošāks rezultāts. Es skaidri redzu, ka daudzas lietas nebija vajadzīgas, nav sanākušas, bet tā bija viņu švunkas parādīšana, un kaut ko jautāt, kāpēc darīts tā vai citādāk, – tas var izklausīties pēc pārmetuma. Es to uztveru kā spēli. Un jaunajiem man ir tikai labi novēlējumi. Kuru mākslinieku darbi piesaistījuši jūsu uzmanību pēdējā laikā? Mani iepriecina glezniecība. Ļoti patīk, kā strādā Daiga Krūze, es viņas darbos redzu kaut ko no saviem atradumiem, bet pie tā es neesmu apstājusies, esmu gājusi tālāk. Andris Eglītis – ap to man ir vesela teorija. Vientuļā ainava – tas ir tāds Amerikas glezniecības atradums, Edvards Hopers. Eglītis latviskajai ainavai dod pilnīgi jaunu redzējumu, viņam ir tāda foto acs, mani tas fascinē. Uzrunā Bramberga darbi. Es tā būtu gribējusi savā glezniecībā, ja man būtu fiziskais spēks vai ja Ojārs būtu, kas man palīdz, viņš pats arī tā būtu gribējis – ar lielākiem blāķiem, spēcīgāk un vēl spēcīgāk. Padomju laikā fiziskā un ekonomiskā varēšana nebija tāda. Bet prātā bija. Tāpēc man ir gandarījums, ka Brambergs nonācis līdz darbu realizācijai, par ko jājūt lepnums. Viņš sevi parāda kā personību, pret kuru man cieņā jānoliec galva. Tad Krumholcs. Edvardam Kīnholcam savā laikā bija kas līdzīgs, bet, ka viens latviešu puika to dara, – es apbrīnoju. Visi Purvīša balvas nominanti bija spēcīgi. Vija Celmiņa spēj radīt jaunu materialitāti, pie viņas darbiem ar jūru mani ir pārņēmusi svētsvinīga sajūta. Tāds man tagad liekas Atis Jākobsons. Es tur dabūju to jauno sajūtu. Ja runājam par mākslu sintēzi, tad jāpiemin teātris. Dailes teātris agrāk bija kustību teātris. Mans tēvs gleznoja tā, lai radītu kustību, lai aktieri nav statiski (no 1926. līdz 1947. gadam Oto Skulme bija Dailes teātra scenogrāfs – I. B.). Tēvs apgleznoja ar mākoņiem vai jūru apaļas stikla ripas. Tās uzmontēja pie gaismotājiem, ar rokturi grieza, un mākoņi skrēja, un jūra viļņojās – radās kustība. Sevišķi iespaidīgi tas izdevās Riharda Valdesa lugas „Jūras vilki” (1930) iestudējumā, tas bija neaizmirstami. Man tas nāca atmiņā, skatoties Katrīnas Neiburgas „Skrejošo holandieti”, bet tur bija visai elementāri. Dailes teātrī kinoprojekciju izmantoja pēc Iļjas Ērenburga darba motīviem veidotajā izrādē „Lazika vētrainā dzīve” 1929. gadā. Ideja nāca no Krievijas teātriem, no Vsevoloda Meierholda. Atradumi Dailes teātrī darbojas joprojām. „Oņegins” Džilindžera režijā – pirmklasīga izrāde. Tā, it kā Smiļģis to būtu veidojis ar mūsdienu līdzekļiem. Video, kustība, mūzika, aktieri – tur nu bija tā sintēze. Interesanti, kā tagad strādātu mani laikabiedri, kas jau ir miruši. Dzīve iet uz priekšu, nāk atklājumi pēc atklājumiem, kā viņi to redzētu? | |
 Džemma Skulme. Putnubiedēklis. Audekls, autortehnika. 120 x 100 cm. 2010 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Pie kā jūs pati tagad strādājat? Jau pirms pāris gadiem radās darbi, kuru idejas aizguvu no meitas Martas bērnības zīmējumiem. Mani tas aizrāva. Tagad to turpinu. Es atceros savas bērnības izjūtas, to stāvokli, kādā zīmēju, lai radītu sev lelli, rotaļu biedru. Tā toreiz bija milzīga brīvība, atļaušanās, un to gribu ienest arī jaunajos darbos. Mazliet bērnišķīgi, smulīgi, bet ar iekšējo brīvību, ārpus jezgas, sīkumiem un sabiedriskajiem notikumiem, nedomājot par atbildību. Jūsu jubilejas gads sakrīt ar Raiņa apaļo gadskārtu. Arī mākslā vērojamas vairākas sakritības, ir pavisam konkrēti saskares punkti, ne tikai lielo tēmu risinājumi. Viens no jūsu pirmajiem skatuves ietērpiem bija uzvedumam „Zelta zirgs” toreizējā LPSR Valsts leļļu teātrī (1947), esat ilustrējusi grāmatu, kurā Raiņa dzejolis „Lauztās priedes” tulkots vairākās valodās (1965), – jūsu zīmētais Rainis uz mums lūkojas tādām siltām, skumjām, pavisam ne cīņā saucošām acīm. Jums ir darbu cikls „Raiņa tēma. Sakritības” (1985). Manā ģimenē Rainis vienmēr bija cieņā, patiesībā viņa svētums bija nekritizējams, lai gan Uģis (Uga Skulme – I. B.) reizēm norādīja uz viņa cilvēciskajām vājībām. Man prātā palicis 1947. gada „Uguns un nakts” iestudējums Dailes teātrī Smiļģa režijā. Kad Lilita Bērziņa, kas spēlēja Spīdolu, ceturtā cēliena beigās pienāca pie skatuves malas ar šķēpu rokās un teica: „Ļauns ienaidnieks nācis Latvijā: Nāc, iesim, ved mūs vadoni; Ej, uzvari naidniekus, Lāčplēsi!” – zālei pārskrēja drebulis. Visi vēl cerēja, ka no padomju okupācijas varēs atbrīvoties. Es nezinu, vai Smiļģis to tā bija domājis, bet šī epizode ieguva kaut ko no mūžības elpas, pavīdēja atdzimšanas iespēja. Vārdā to neviens nenosauca, neanalizēja, jo izdzīvošanas instinkts prasīja dzīvot, bailes jau darbojās. Vai jums ir asociācijas ar sevi kā Spīdolu? Tas nu gan būtu par daudz gribēts. Bet Spīdolai ir bezgalīgi daudz tulkojumu, tos var interpretēt un piemērot. Rainis gara dzīvei ir devis vispārināto, lielo ievirzi cauri laikiem. Tā jāmāk nodalīt no sadzīviskā, ikdienišķā, no kaislībām, kas arī, protams, dzīvē ir. Vajag samērot ar lielo – ar mūžību, ar dzīvību un nāvi. | |
| Atgriezties | |
