VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tālās noskaņas Elīna Sproģe Izstāde „Tālas noskaņas zilā vakarā” Cēsu Mākslas festivāls Cēsu alus brūzis 03.07.–09.08.2015. | |
| Š̌ovasar Cēsu Mākslas festivāla galveno vizuālās mākslas notikumu – izstādi vecajā alus brūzī – ilggadējā kuratore, mākslas programmas vadītāja Daiga Rudzāte novēlusi uz Ingas Šteimanes pleciem. Pirmo reizi savu pozīciju atvēlēt pieaicinātam kuratoram Rudzāte izvēlējās 2013. gadā, kad starptautisko grupu izstādi veidoja Viļņas Laikmetīgās mākslas centra vadītājs Ķēstutis Kuizins. Festivāls notiek jau devīto gadu, uzdevums nav viegls, un nogurums ir vairāk nekā saprotams. Izmirušā brūža telpas nepavisam nav uzveicamas bez cīņas, tās ir mitras, drēgnas, tumšas un pieputējušas, toties nevar noliegt – tajā slēpto labirintu apgūšana ir leģitīms piedzīvojums kā kuratoram, tā arī māksliniekiem un apmeklētājiem. Atklāšanas uzrunā Daiga Rudzāte atzīmēja faktu, ka pasākuma organizatori, sākot strādāt pie nākamās izstādes, telpās nonāk vēlā rudenī vai pat ziemā. Varam tikai iztēloties, cik nemīlīgas un mākslas darbu eksponēšanai nepiemērotas tās tad šķiet. Varbūt tieši vide pamudināja patverties zem Raiņa 1903. gadā pirmizdotā dzejoļu krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” poētiskā nosaukuma un no tā satura izrietošajām personiski un globāli ietilpīgajām tematiskajām dzīslām? Zudušo ideālu apceres, individuālās un kolektīvās brīvības, identitātes un piederības izpētes. Jāpiebilst, ka atšķirībā no abiem latviešu māksliniekiem pārējie par mūsu Raiņa eksistenci visticamāk uzzināja, tikai pateicoties dalībai šajā izstādē. Tas gan nav pārāk būtiski, jo pārsvarā tika atlasīti pēdējos gados tapuši darbi un to interpretācija šeit bija skatāma „Tālo noskaņu” kontekstā. Intervijā portālam Arterritory.com Inga Šteimane uzsver savu pieeju – rūpīgu, individuālu un neatlaidīgu – grupu izstāžu veidošanā, kas līdz šim rezultējusies neskaitāmu ievērojamu un starptautiski pazīstamu mākslinieku darbu ekspozīcijās vairākās izstādēs. (To vidū izceļama jaunākā, tostarp arī veidota ar atsauci uz Raini, – „Man sirdī tīģer’s” Mākslas stacijā Dubulti ar tādu autoru kā Tomass Hiršhorns, Adī Ness u. c. piedalīšanos.) Sarunā kuratore min, ka „Tālas noskaņas zilā vakarā” sakomplektējusi tāpat kā izstādi Dubultos – „tikai no pieredzes, no Venēcijas biennāles un citiem katalogiem”. Zinot Ingu Šteimani kā vienu no aktīvākajām, progresīvākajām un profesionālākajām vietējām kuratorēm, par kompetenci nebūtu ne mazākās runas. Bija pārstāvēta instalācija, viena no ekspozīcijām veltīta glezniecībai un viena – performances dokumentācijai, tomēr vairumu veidoja videomākslas darbi. | |
 Arturs Virtmanis. Augšāmcelšanās blūzs. 2015 Foto: Inga Bunkše | |
| Nedrīkst aizmirst, ka festivāls ir vērienīgs un plaši apmeklēts un tā programmā tiek iekļauti ne tikai vizuālās mākslas, bet arī mūzikas, kino un teātra mākslas notikumi. Jau kopš aizsākumiem tikusi nodrošināta izcila koncertu izlase, un dzirdēts, ka galvenā ambīcija uz pārsteigumu no festivāla direktora Jura Žagara puses bijusi vērsta tieši laikmetīgās mākslas reprezentācijas virzienā. Vai tas ir attaisnojies? Zem sadaļas „Vizuālā māksla” šogad bija atrodama tikai viena profesionālā skate. Vairāk pārsteidz tas, ka nebija pārstāvēts Cēsu Izstāžu nams, savukārt Cēsu pils klēts pateicīgā telpa bija veltīta visai aizdomīgai Pasaules dabas fonda fotoizdruku sērijai. Veiksmīga sakritība bija atklāšanas dienās Cēsu pils parkā rīkotais sarunu festivāls „Lampa”, kas, starp citu, ticis realizēts, „iedvesmojoties no līdzīgiem demokrātijas festivāliem Dānijā, Zviedrijā un Igaunijā”. Diemžēl tas ilga tikai vienu nedēļas nogali. Atsaucot atmiņā pagājušā gada izstādi, liela veiksme bija leģendārā avangarda kino meistara Jona Meka darbu skate, par ko jāpateicas Žanetei Skarulei. Skaļa vārda piesaistīšana šādos plaša profila pasākumos, manuprāt, ir laba stratēģija, kā ne tikai pievērst publikas uzmanību, bet arī izcelt notikuma centrālo tematisko asi. Ņemot vērā Šteimanes veidotās izstādes nosaukumu, intuitīvi šķiet, ka šogad hedlainers varētu būt nupat no visiem sāniem apbružātais Rainis. (Nespēju atturēties, nepieminot sociālajos tīklos ceļojošo attēlu ar apdrupušo, krūmājos ieaugušo tēlnieka Kārļa Zemdegas latviešu tautas lepnumam dižgaram Rainim veidoto kapa pieminekli Raiņa kapos. Precīzi to komentējis mākslinieks Kristaps Ģelzis, norādot uz „kultūrstulbumu”, kas konstatējams, saskaroties ar šādu nolaidību, tematisko Raiņa un Aspazijas gada notikumu nolūkos budžetā rakstnieku atdusas vietas uzkopšanai neatvēlot ne ailīti.) Bet, atgriežoties Cēsīs, jāsāk ar to, ka izstādi veidoja Baltijas valstu un Ziemeļvalstu mākslinieku darbu atlase. Kopskaitā 14 mākslinieki pārstāvēja Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju (Grenlandi), Islandi un Ziemeļvāciju. Nevar noliegt, ka šāgada hedlainers (latviešu auditorijai nešaubīgi) ir mūsu un kuratores iemīļotais Miķelis Fišers, februārī pasniegtās Purvīša balvas laureāts. Viņa darbs, kas pozicionēts kā, iespējams, līdz šim lielākā Latvijā tapusī audiovizuālā gaismas instalācija, ilustrēja Raiņa dzejoli „Kalnā kāpējs”. Panāktais efekts – tumsas masā izgaismotas zīmējuma līnijas – sasaucās ar mazformāta kokgriezuma tehnikā darinātajiem darbiem no izstādes „Netaisnība”. Brūža tālākās, atsevišķi novietotās ēkas apjomu šķietami piepildīja melnais lakojums, un gluži kā no teātra balkona vērojamā ainava, mūziķa Error ambientās skaņas gleznas ietverta, šķita dzīva. Tajā iluminētie tēli (četrkājainskalnā kāpējs, viņa domās levitējoša Saulcerīte un iepretim glūnoša kalna grēda) skatuves scenogrāfijai pietuvinātā formā vēstīja par neatlaidīgiem centieniem remdēt alkas pēc tālēm un nespēju uzveikt neizbēgamo vientulību. Šteimane uzsver, ka Fišers, kā jau ierasts, runā caur ironiju, tomēr pats mākslinieks norāda, ka, tāpat kā sērijā „Netaisnība”, ironija ir pārāk nopietna, lai smietos. Katrs no mums to kalnu grib pieveikt, kaut vai uz visām četrām. Smiekli nenāk arī par otru speciāli izstādei tapušo Ņujorkā dzīvojošā latviešu grafiķa Artura Virtmaņa instalāciju „Augšāmcelšanās blūzs”, kas uz aptuveni trīs vai četrām dienām pavisam noteikti bija pamanāmākais no visiem darbiem. Gan nosaukums, gan izpildījums sākotnēji šķiet visai grotesks, triviāls. Teju ducis virs brūža jumta plīvojošu milzīgu, mākoņbaltu hēlija balonu? Jau atklāšanas dienā spēcīgās savstarpējās berzes ietekmē debesīs aizpeldēja trīs no tiem. Pats mākslinieks šo neizbēgamo zūdamības faktu pielīdzina „skumjai baudai”. Melnās zīda lentēs un baltos vimpeļos ievīstītie cerību burbuļi izplēnēja nebūtībā, Virtmaņa iecerē asociatīvi atgādinot ainas no viduslaiku gravīrām. Zīmīgi, ka katru no 11 karodziņiem rotāja atsevišķs vārda „melanholija” burts, liekot prātā vizualizēt vienu no Dīrera slavenākajiem darbiem. Ar gaisa balonu palīdzību radītā metafora kļuva vēl ietilpīgāka, kad, novēršot skatu no zilajā bezgalībā ieskautās jumta kores, acīm pavērās pie ēkas sienas piestiprināts bagātīgi ieeļļots mehānisms ar diviem izkapts sirpjiem, kas kā pulksteņa rādītāji lēni griezās viens aiz otra. Jā, mūsu visu laiks ir skaitīts. Nekam nav jēgas. Brr... vai ne? Ar šādu apziņu kailos plecus apņēma brūža austrumu spārna dzestrais gaiss. Tur bija izkārtoti trīs autoru darbi. Neatvairāma bija igauņu mākslinieka Margusa Tamma (Margus Tamm) instalācija „Dimants Rimants” – izliektu un melni krāsotu cauruļu aritmisks kārtojums, kas telpu pārvērta grafiskā ilūzijā. Sarīmētais darba nosaukums atklājās, Martas Stratskasas (Marta Stratskas) minimal tehno kompozīcijas pavadībā izlavierējot līdz pašam cauruļu sazarojumu noslēgumam, kur kā trekns punkts gulēja melns un spīdīgs... jā – dimants! Plastmasīgs un neīsts – līdzīgi kā Virtmaņa uzpūstās cerības. Jāizceļ arī vācu mākslinieka Tomasa Bēlinga (Thomas Behling) veidotie (gribētos teikt – uzburtie) redīmeida objekti – atjautīgas un mīlīgas trīsdimensionālas un divdimensionālas ainiņas. | |
 Miķelis Fišers. Kalnā kāpējs. Skaņa: Error. 2015 Foto: Ansis Starks | |
| Pēdējā no trīs nodalītajām zonām bija veltīta diviem zviedru tēlnieces Sofijas Hultēnas (Sofia Hultén) video. Tajos, fiziski pārcilājot mūžu nokalpojušas lietas – apavus, matračus un durvju saplākšņus –, apcerēta materiālās kultūras neizmērojamā tukšprātība. Centrālajā brūža daļā izvietotā labi pazīstamās lietuviešu mākslinieces Jurgas Barilaites (Jurga Barilaitė) instalācija „Abrakadabra”, atklāti sakot, man uzdzina šermuļus, un es pēc iespējas ātrāk centos atrast izeju (divas reizes!). Ekrāni ar rotējošiem hipnozes apļiem un autores uzstājīgā rotaļu skaitāmpantiņu virknēšana uz spožas folijas ieskauta fona gluži vienkārši šķita vizuāli nebaudāma. Ne visai pārliecinoša likās Kopenhāgenā dzīvojošās instalāciju mākslinieces Bolatas Sīlis-Hēgas (Bolatta Silis-Høegh) ietilpīgā jaunāko gleznu ekspozīcija, kas bija izvietota līdz šim neapgūtā brūža dienvidu spārna pagraba daļā. Melnbaltās, ekspresīvās kompozīcijās autore ietvērusi dramatiskus dabas stihiju tēlojumus un savus pašportretus. Gleznas radītas laikā, kad māksliniece pēc bērnu dzimšanas, uzturoties mazā pilsētiņā dzimtajā Grenlandē, uzzinājusi, ka netālu no tās tiks būvēta urāna šahta. Tā rezultātā darbi tapuši tiešu vides apstākļu ietekmē, izliekot uz audekla dusmas, bailes, vājumu un citas sastrēgušās emocijas, ko publiski apspriest nelielās komūnās „nav pieņemts”. Kā saka, plati smaidīsim un neapgrūtināsim cits citu. Vēl dziļāk mitruma nomāktajā pagrabā bija iespējams uziet Norvēģijā dzīvojošās lietuviešu mākslinieces Emilijas Škarnulītes (Emilija Škarnulytė) absolūti smeldzīgo videodarbu „Aldona”. Tas tapis pirms trīs gadiem un iemūžina viņas redzi zaudējušās vecmāmiņas trauslās, bijīgās ikdienas gaitas. No omulīgās virtuvītes viņa mēro ceļu uz netālu esošo Grūtas parku (Grūto parkas), kurā kā izžuvuši celmi guļ no pjedestāliem gāztie reiz visā Lietuvas teritorijā izvietotie padomju pieminekļi. Gaisīgām plaukstu kustībām sieviete pieskaras masīvajām granīta un bronzas plaknēm, cenšoties atpazīt to veidolus. Tādējādi vizualizēts vēstures „redzēšanas” jeb uztveres process, kas biežāk – šajā gadījumā arī visai burtiski – ir viena indivīda rokām netverams. Viss mainās – vērtības, viedokļu līderi. Cilvēks paliek. Sākotnēji likās, ka nekas nav palicis telpā, kurā būtu jābūt islandiešu mākslinieces Margrētas Blendālas (Margrét Blöndal) skulptūrām. Pēc pagraba mūriem acīm aprodot ar gaišajām sienām, no tām iznira smalki savīti ķēmīgi objekti, kas darba aprakstā nodēvēti par „artefaktiem”. Tie tieviem auklas pavedieniem, diegu mezgliņiem, koka sprungulīšu galiem un gumijas vērpetēm šķita savienojamies vienā kopējā ķermenī, kas pacietīgi spraucās caur apmetuma plaisām. Pēc nosaukuma – „Mazliet nesakarīgi, bet nākamreiz būs labāk, goda vārds” – ironiskākais no izstādes darbiem varētu būt Londonā dzīvojošās igauņu mākslinieces Merikes Estnas (Merike Estna) instalācija. Tā sastāvēja no apgleznotas koka platformas, kas bija novietota uz brūža klona, aicinot apmeklētājus nepastarpināti „saskarties” ar glezniecību – tipināt, bradāt, rāpot, apgulties un, protams, nofotografēties uz košajiem, abstraktajiem daudzkrāsu triepieniem. Šis piegājiens pretstatīts ierastajai „valsēšanai” (aiz muguras vai priekšpusē sakrustotām rokām) pa muzeja gaiteņiem, klanoties mākslas darbu priekšā, lai izlasītu smalkajā drukā noformētās gleznu etiķetes. Skarbāka attieksme pret hierarhijām bija vērojama somu horeogrāfes Maijas Hirvanenas (Maija Hirvanen) performances „Mūsu sociāldemokrātiskie ķermeņi” dokumentācijā, kas ievadīja otrajā stāvā izvietoto ekspozīciju. Pati performance norisinājās dienu pēc izstādes atklāšanas Vidzemes koncertzālē „Cēsis”. Virzoties tālāk, skatam atklājās norvēģu mākslinieka Stena Āres Sannbeka (Sten Are Sandbeck) no plastikāta atkritumiem un jūras izmestiem kokiem konstruētie filigrānie objekti. Tie līdzīgi svariem – līdzsvara simbolam – lēni šūpojās telpā, reizēm neviļus aizskarot kāda apmeklētāja muguru. Atgādinot par sevi, par visu to drazu, okeānu, upju un gruntsūdeņu piesārņojumu. Gluži kā abos skatītajos Sofijas Hultēnas videodarbos. Sannbeks ar objektiem doto nosaukumu mOther un „Ko tu vēlies” palīdzību veido asociāciju ar mātes tēlu (indivīda tuvāko, tā radītāju) un uzsver cilvēkos bioloģiski iekodēto tendenci – kad iegūts tas, pēc kā esam alkuši un vēlme ir remdēta, mēs tiecamies jau pēc kā cita. „Tā ir nepārtraukta kustība, dinamisks process,” norāda mākslinieks. Biežāk tas notiek bez atbildības par savu rīcību. Aiz starpsienas atradās norvēģu mākslinieces Ānes Grafas (Ane Graff) formā absolūtās un izpildījumā nostrādātās skulptūras, kas vairāk atgādina gleznas, jo īpaši pēc nosaukuma – „Plaša, ovāla telpa”. Tās sastāv no baltā marmora pamatnē iestiprināta pulēta vara stieņa, kurā iekārts smalks zīda audums ar meža sūnu, sīksīku krūmāju un sakņu nospiedumiem. Blakus, vijoļu skaņu nodota, slēpās viena no somu fotomākslinieces Elinas Broterusas (Elina Brotherus) filmām – „Mana laime ir apaļa”. Tajā inscenētie notikumi atklāj maza bērna pasaules skatījumu, tam svarīgos jautājumus, kas patiesībā maz atšķiras no pieauguša cilvēka alkām izprast savu izcelsmi, savas izjūtas, mīlestību un bailes. Otrs atsevišķi izvietotais video „Mustalahti sekvence” bija fragments no plašāka Broterusas darba „Melnā līča sekvence”, kurā autore un viņai tuvi cilvēki iebrien dažādās ūdenstilpēs, izbaudot maģisko mirkli, kad vari sajust sevi kā sīku daļiņu no milzīgas, neizmērojami spēcīgas matērijas. Sievietes augums lēni saplūst ar krēslas ieskauto dabas ainavu, ziemeļu Mustalahti ezera tumšzilo virsmu, silto vasaras vakara ūdeni. Mēs iegrimstam kā pienā, lēnām izzūdam. Tālas noskaņas zilā vakarā. Tā nu mums sanāk idealizēt Raini, iegrimt Kopotos rakstos, taustīt pēc viņa atstātajiem nospiedumiem. „Katrā no mums ir mazs Rainis,” stāstot par savu darbu, saka Miķelis Fišers. To noteikti priecātos dzirdēt viņa pamatskolas latviešu valodas skolotāja. Bet ar šāgada izstādi sanācis līdzīgi kā ar obligāto literatūru: iebrien, izbrien, yksi, kaksi, nožūsti un aizmirsti. | |
| Atgriezties | |
