VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| „Es pats kā Muroms (..) devis Latvijas ideju” (Rainis) Anita Vanaga | |
| Ludolfs Liberts, kā „Atmiņu grāmatā” raksta Uga Skulme, „prata noorganizēt klaku”. Un kā vēl! Liberta scenogrāfiju cildināja komponists Jānis Zālītis, dzejnieks Jānis Sudrabkalns, Liberta skolotājs Jūlijs Madernieks, mākslas zinātnieks Jānis Siliņš. Bet vissvarīgākais Liberta „klakists” bija Rainis. 1927. gada rudenī Liberta katalogā, kas pavadīja izstādi Parīzē, Šarla Šarpentjē galerijā, dzejnieks rakstīja, ka mākslinieka „meistardarbu spožums aizrauj, un visu krāsu dzirkstošie dimanti plešas pār tumsu un staro. Skatītājs ir pārsteigts, sajūsmināts un apburts.” Liberta un Raiņa, tobrīd izglītības ministra, attiecībām piemita arī lietišķs aspekts. Jau 1927. gada vasarā, kad Liberts kā Latvijas delegāts piedalījās Universālās teātra savienības I kongresā Parīzē, viņš ministram bija rakstījis: „Tai Univerzālā Teatru Savienība pirmo kārtā varētu būt tas etaps, caur kuru mēs varētu cerēt parādīt savas vērtības visai pasaulei visracionālāki.” (Rakstniecības un mūzikas muzejs, inv. nr. 16530) Rudenī pēc personālizstādes kopā ar Libertu pāri no Parīzes Rīgā ieradās scenogrāfs Simons Lisims ar sievu. Lisimam bija Nacionālā teātra direktora Artura Bērziņa uzaicinājums veidot scenogrāfiju Edmona Rostāna lugai „Ērglēns”. Lūgtie viesi apmetās pie Libertiem Mazajā Altonovas ielā 14. Ar Lisima palīdzību latvieši cerēja popularizēt Parīzē savu mākslu un iestudēt Raiņa lugu „Jāzeps un viņa brāļi”. Tuvojās Latvijas valsts desmit gadu jubileja. Nacionālais teātris nolēma atjaunot pārrautās attiecības ar bijušo teātra direktoru Raini, vērienīgi iestudējot viņa traģēdiju „Ilja Muromietis”. Pavīdēja doma, ka scenogrāfiju varētu veidot Lisims. Viņš bija emigrējis uz Parīzi no Kijevas. Tomēr teātris izšķīrās par Libertu. Franču recenzijas, ko pārpublicēja avīze „Pēdējā Brīdī” (1927, 10. okt., 3. nov.), pauda, ka „Eiropa par Libertu” ir sajūsmā. Raiņa traģēdija „Ilja Muromietis”, tāpat kā krievu biļinas, vēsta par varoņa tapšanu. Triekas ķerto zemniekdēlu Ilju Muromieti 30 gadu vecumā iekustina trīs ubagi – staiguļi. Pēc likteņa lēmuma Ilja kaujā ir neuzvarams. Brjanskas tīrelī, kur tek Pašradenes nāves upe, viņš uzveic laupītāju Svilpilupi, mošķus, Karpatos satiek Svētkalnu, nonāk kņaza Vladimira Sarkansaulītes galmā. Un tad dēls Vanadznieks steidzas tēvam palīgā, bet aizkaitina viņu, sakot: „Zini: dēls par tēvu, rīts par nakti stiprāks ir!” Muromietis nogalina savu dēlu. Pēc tam viņam atliek nomirt un pārvērsties par kalnu. Pēc ģenerālmēģinājuma Rainis bija gandarīts: „Manas traģēdijas „Ilja Muromietis” inscenējums Nacionālajā teātrī jāatzīst par lielisku, dekorācijām bagātu un teātra darbinieku spēcīgi veidotu jaunradīšanas darbu. Māksliniekam Libertam nācies pārvarēt daudzas grūtības, lai sagatavotu krāšņās dekorācijas. Par mākslu 12. un 13. gadusimteņos, kuros notiek darbība, nav pietiekošu materiālu. Te Libertam vajadzēja kombinēt pašam, ļaut fantāzijai varu. Tas, ko viņš sasniedzis, pilnīgi atbilst traģēdijas saturam. (..) Jāņa Kalniņa mūzika man patīk. Tā piemērota traģēdijas stilam. Izcēlās barbariski mežonīgais. Korī ap 50 cilvēku. Masu skati ļoti labi. Krievu dejās nav uzsvērts īsti krieviskais raksturs, bet tas daudz nekaitē. Lielāko darbu veicis režisors Amtmanis-Briedītis. Daudz oriģinelu izdomu, jauki veidotu situāciju. Inscenējums radīja lielas grūtības; visu to Briedītis laimīgi paveicis. Tas ir viņa lielākais, pilnīgākais darbs.” (Jaunāko Ziņu pielikums, 1928, 15. febr.) | |
 Ludolfs Liberts. „Ilja Muromietis”. Karpati Papīrs, tempera. 49 x 61,3 cm. 1924 Gunta Belēviča kolekcija | |
| Tomēr Raiņa laikabiedri, kas bija piedzīvojuši Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņas, pret iestudējumu izturējās noraidoši. Folkloras paralēlisms ar laikmetu netika pieņemts. „Dvēseļu puteņa” autors Aleksandrs Grīns avīzē „Latvis” 1928. gada 16. februārī rakstīja: „Varbūt Raiņa jaunais darbs ir sākumā bijis domāts vispirms nelatvju publikai, tā sakot, eksportam uz citu mākslas pasauli, uz to zemi, kas guļ no mums uz rītiem, un rīti jau arī šajā Raiņa darbā tiek apzīmēti ar to debess pusi, no kurienes nāk gaisma un pestīšana? Bet pieņemsim, ka tik ļauni nemaz nav. Vecais rakstnieks ar šo darbu ir nevilšus kļuvis savam Muromietim rada: viņš ir aizklīdis tam svešā pasaulē (tāpat kā Ilja no saviem Muromas siliem uz lepno Kijevu) un apmaldījies viņa tautas garam svešas pasaules malas ārēs, zaudēdams savas mākslas sakarus ar savu dzimto zemi, un radīšanas nevarība ir guvusi pār viņu virsroku.” „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” (1928, Nr. 3) teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane pauda uzskatu, ka „vienīgi piektais cēliens tad nu arī rāda traģisko cīņu – Iljas aklo cīņu pašam pret sevi sava dēla personā. (..) Lugas ideoloģija maz atšķiras no tagadējās Krievijā valdošās. Visa luga tāpēc ir tipiska krievu luga, liekas – aiz pārpratuma tikai uzrakstīta latviešu valodā un izrādīta latviešu teātrī. Tipiski krievisko iespaidu vēl pastiprina inscenējuma ideālais dekoratīvais tērps ar kostīmiem, mūzikas skaistais smeldzošais leitmotīvs “Kur tu radies bēda, kur tu izcēlies? ” un temperamentīgā deja kņaza galmā (hor. Ļ. Ļvovs-Fokins). Un, ja nu pie tā vēl jāpievieno agrāk izteiktās domas par šī darba mazo skatuvisko vērtīgumu, tad jāatzīst, ka ne mūsu nacionālās pašcieņas jūtas, nedz augstākās tīrās mākslas prasības šis pēdējais Raiņa lugas inscenējums neapmierina.” Dzejnieks Jānis Grots, saudzējot Raini kā partijas biedru, vainoja režijas reālistiskās ievirzes un teiksmainās scenogrāfijas nesaderību: „Gleznainais dekorāciju mežs ir tik biezs un sastrēdzināts, ka bieži vien nomāc skatuves centrālo dzīvības nervu – aktieri. Ir brīži, kad tēlotāja balsij jāpaliek bez atbalss, kad tēlotājam jāzemojas lieliskās gleznas priekšā.” (Sociāldemokrāts, 1928, 21. febr.) Savukārt Pantalone jeb štiglicietis Frīdrihs Dumbrovskis-Dumbrājs, kas kā režisors strādāja kopā ar scenogrāfu Oto Skulmi, bija ieinteresēts, lai teātri atturētos gan no Liberta, gan Lisima. Pantalone piesauca Vasilija Vasņecova gleznu „Trīs spēkavīri” un Nikolaja Rēriha ciklu par Muromieti: „Liberts, līdzīgi Lisimam, vairāk dekorators, ne teātra mākslinieks. Viņš dekorāciju uzskata kā gleznu, kā panno. Mazāk viņa interesēs rast līniju, krāsu, formu sintēzi, kas piekļautos uzvedamās lugas ritmam, gleznieciski pieskaņotos aktierim (ansamblim). (..) Mākslinieks neievada dekorāciju tiešā scēniskā darbībā; viņš nekonstruē scēnisko telpu, bet to dekorē. Izdoma te pārsvarā neatkarīgi no teatrālām iespējām. Kā Lisimam, tā arī Libertam zieds nosaka zīmējumu, piedod zīmējumam fantastisku veidu.” (Ilustrēts Žurnāls, 1928, Nr. 3, 89. lpp.) Pantalonem var piekrist, jo Liberts un Lisims kā Art Déco mākslinieki turpināja Krievijas galma teātrī iedibināto Aleksandra Golovina un Konstantīna Korovina scēniskā spožuma tradīciju. Mūža nogalē no „Muromieša” atkrustījās arī režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis: „„Ilja Muromietis” ir vāja luga. Negatava. Uzvedām tāpēc, ka tā ir Raiņa. Arī tagad es viņu esmu vairākkārt cilājis, bet nekā nevar izdomāt.” (Cit. pēc: Dzene, L. Drāmas teātris. Rīga, 1997, 81.–82. lpp.) Tā kā Jānis Siliņš lugu neanalizēja, „Muromieša” scenogrāfiju viņš uzskatīja par Liberta virsotni: „Gleznotājs iet uz vienkāršām formām celtnēs, stādos, kalnos, meklē monumentālu smagumu, lielāku mieru. Viņam rūp taupīga izvēle krāsu akorda pielietojumā. (..) Rau – trīs teiksmaini ozoli. Spēcīgos tumšos toņos aug vareni stumbri pretim miglas apņemtam purvam, Pašradenes nāves upes sidraboti mirdzošam līkumojumam dibens skatā. Kristāliski stūrotā ozolu lapotnē tumšo gaišo laukumu mija rada dziļuma, plastiskuma nojautu. Pretstats viņas stingrumam rasts vijīgi līkumotos ziedošos stādos. Svilpja-lupja pilī iespaidīgi tumšo koku caurspīdīgi stūrainie žogojumi, smailās līnijas uz svelmaini sārtā teiksmaino celtņu fona. Koku ģeometrizētās formas radniecīgā ritmā saistās ar kalnu kristāliskām šķautnēm izjustā vienībā. Tas jauns panākums (3. cēliena kalnājs). Varenas trīsstūru līniju melodijas plūst beigu skatā. (..) Irealitātes noskaņu atbalsta zilā nozieda un zeltaino svītrojumu kopaina. Īpatnēji veidotie mistiskie likteņa vārti ar melni zilo stabu priekšā zilās un zaļās spirāles svinīgā strūklotā kustībā kāpj augšup, tā izceļot kā tēraudā kalto pelēko kalnu masīvu noslēpumu kalnos. (..) Augstas uzslavas cienīgi ir dzīvi rotātie kostīmu zīmējumi.” (Pēdējā Brīdī, 1928, 21. febr.) Raiņa lugu „Jāzeps un viņa brāļi” Nacionālajā teātrī izrādīja 150 reižu, bet „Ilju Muromieti” tikai trīspadsmit. Teātrim tā ir izgāšanās. Kur tad ir izrādes neveiksmes cēlonis? Kur tas suns aprakts? Ilja Muromietis ir Raiņa paštēls. Dienasgrāmatā Rainis rakstīja: „es pats kā Muroms” (5.1.23.), „devis Latvijas ideju (..) aiz gala jānāk man” (6.1.23.). Nogalinot dēlu, tiek nogalināta nākotne. Rituālajā pašnāvībā ir svarīgi, kādā veidā notiek slepkavība. Ilja pārplēš dēlu uz pusēm, nodalot savu – tēva daļu no mātes Latigoras daļas. Rainis neredzēja sev tiešo mantinieku un pēcteci politiskajā, garīgajā, enerģētiskajā līmenī. Tā bija viņa personiskā traģēdija. Ir dīvaini, ka valdības oficiozs Nacionālais teātris valsts svinībām izvēlējās tieši šo Raiņa darbu. Luga tika uzvesta vēl vienu reizi. 1962. gadā Dailes teātrī to iestudēja režisors Eduards Smiļģis, projicējoties pravieša Iljas tēlā. Smiļģim nav radošā mantinieka. Bet mitologēmu Muromietis-kalns, kas radies no kurgāna kā Muromieša apbedījuma, mēs redzam Rīgā, tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotajā Raiņa granīta klintī Esplanādē. | |
| Atgriezties | |
