VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Orvels un mākslas beigas Kirils Kobrins | |
| Džordžs Orvels ļoti reti rakstīja par mākslu – viņu vairāk interesēja literatūra, politika un ikdienas dzīve. Te es nedomāju antiutopijas, kas padarīja viņu slavenu, bet Orvela esejas, kuras ciešā rakstā veido apmēram piecsimt lappušu biezu sējumu, nemaz neskaitot viņa izcilās non-fiction grāmatas, kā, piemēram Down and Out in Paris and London! Neraugoties uz Orvela eseju tēmu dažādību, viņam ir tikai viens neliels tēlotājai mākslai veltīts teksts. Tā nosaukums ir „Dvēseļu ganu privilēģija: Dažas piezīmes par Salvadoru Dalī” (Benefit of Clergy: Some Notes on Salvador Dalí). Tā ir recenzija par 1944. gadā iznākušo pirmo Dalī autobiogrāfiju „Salvadora Dalī slepenā dzīve” (The Secret Life of Salvador Dalí). Patiesībā šī recenzijai līdzīgā eseja it kā nav par mākslu, taču tieši šeit Džordžs Orvels izteicis pat mūsdienu skatījumā izaicinošas, galēji neērtas idejas. Orvels iztirzā Dalī grāmatu ar riebumu: viņam jaušami nepatīk Dalī – cilvēks un Dalī – rakstnieks. Viņš pārcilā mākslinieka fobijas un apsēstības, kuras Dalī ar baudu izcēla vispārējai apskatei, – nekrofiliju, paranoju, narcismu. Jau pašā iespējā ciniski melst par visām šīm lietām, nejūtot nekādu morālo atbildību, Orvels redz nopietnas slimības pazīmes sabiedrībai, kas radījusi ne tik daudz pašu Dalī, cik viņa pielūdzējus. Esejists nebūt nenosoda aprēķināto mākslas trakumu, viņš analizē mākslinieka ekshibicionismu, kas, godīgi sakot, izaicinošs bija tikai toreiz, pirms 70 gadiem. Šodien „Slepenai dzīvei” līdzīgām atklāsmēm neviens īpašu uzmanību nepievērstu. Šajā un daudzos citos aspektos Salvadors Dalī bija mūsdienu popkultūras priekštecis. Prātojumu par mākslinieka sociālpsiholoģisko tēlu Orvels noslēdz ar iznīcinošu frāzi: „Viņš ir antisociāls kā blusa.” Turklāt Džordžs Orvels nenoliedz Salvadora Dalī mākslinieciskos talantus; esejists ne pārāk orientējas sirreālismā, kas viņu arī maz interesē, toties „antisociālajā blusā” saskata pirmklasīgu zīmētāju, kura mākslinieciskā domāšana, pēc viņa domām, atbilst Anglijas Edvarda laika masu mākslas produkcijai. Varam strīdēties pretī vai piekrist Orvelam, bet viņa piezīme, jāatzīst, ir smalka – negaidīti smalka cilvēkam, kurš īpaši par mākslu neinteresējās. Tomēr neaizmirsīsim: Orvels bija ģēnijs. Es nejokoju. Viņš bija veselā saprāta ģēnijs, kas prātā jukušajā pagājušajā (tāpat kā pašreizējā) gadsimtā bija liela privilēģija. Tātad britu veselā saprāta ģēnijam priekšā stāv grūts uzdevums: kā savienot divas pretējas pārliecības par Salvadoru Dalī – par viņa principiālo cinisko amoralitāti (kas, starp citu, ir viņa mākslas pamatprincips) un nešaubīgo pārliecību par mākslinieka talantu. Iesākumā Orvels secīgi izskata divus iespējamos dilemmas atrisinājumus: „Ja jūs apgalvosiet, ka Dalī, lai arī izcils zīmētājs, patiesībā ir sīks, neķītrs nelietis, uz jums raudzīsies kā uz mežoni. Ja teiksiet, ka jums nepatīk pūstoši līķi un ka cilvēki, kam pūstoši līķi patīk, ir garīgi slimi, citi domās, ka jums trūkst estētiskās izjūtas. Tāpēc ka darbam „Manekens, kas pūst taksometrā” ir laba kompozīcija (kas tam neapšaubāmi ir), tā nevar būt pretīga, degradējoša bilde. (..) Un starp šiem diviem sofismiem nav nekāda viduspunkta, taču par to reti kāds ieminas. No vienas puses, kultūrboļševisms, no otras (kaut arī frāze vairs nav modē), – “māksla mākslas dēļ”.” It kā neko jaunu Orvels nepasaka. Visi taču zina, ka ir morālista pozīcija un ir arī estēta pozīcija, kas sludina „māksla mākslai” principu. Trešās starppozīcijas vienkārši nav. Lai tā būtu. Tomēr gribu piezīmēt, ka veselais saprāts nav par jauno un neredzēto, tas tikai vēlas izvietot visiem zināmas lietas ideāli loģiskā secībā un izdarīt no tā secinājumus. Orvela veselā saprāta secinājums ir šāds: pastāv divi skatpunkti, kas nekad nesakritīs. Vai nu māksla, vai morāle. Vai nu bezatbildīgs un bezkaunīgs mākslinieks, vai sociāla atbildība un cilvēciska solidaritāte. Tomēr Džordžs Orvels nebūtu ģēnijs, ja neietu tālāk par acīmredzamo secinājumu. Un šeit viņš riskē, īpaši, ja atceramies, ka eseja uzrakstīta 1944. gadā. Orvels raksta: „Nepieciešama spēja paturēt prātā vienlaikus abus faktus: gan to, ka Dalī ir labs zīmētājs, gan arī to, ka viņš ir pretīgs cilvēks. Viens neizslēdz un, var teikt, pat neietekmē otru. No sienas mēs pirmkārt prasām, lai tā stāvētu. Ja stāv, tā ir laba siena, bet, kāds tai mērķis, – tas jau ir atsevišķs jautājums. Tomēr pat vislabākā siena pasaulē ir jānojauc, ja tā ietver koncentrācijas nometni. Tieši tāpat mums ir jāspēj pateikt: „Šī ir laba grāmata (vai laba glezna), taču tā jānodod bendem publiskai sadedzināšanai.” Tas, kurš kaut vai domās nespēj to pateikt, noliedz faktu, ka mākslinieks vienlaikus ir arī pilsonis un cilvēks.” Man šķiet, tā ir ļoti dziļa, kaut arī mūsdienu pasaulei ārkārtīgi nepatīkama doma. Vispirms tā ir drosmīga. Tā vai cita grāmata var tikt nodota bendem publiskai sadedzināšanai: lai tā spriestu laikā, kad pilnā spēkā turpinās karš, kurā tava valsts karo ar tiem, kas izslavēti ar publisku grāmatu dedzināšanu, vajag lielu drosmi. Šaubos, vai šī sentence sekmēja Orvela popularitāti līdzpilsoņu vidū, arī patlaban par to labprātāk noklusē. Tā vai citādi, viņš pateica to, ko gribēja pateikt, – rakstnieka intelektuālais godīgums bija nevainojams. Un pateikt Orvels gribēja, lūk, ko: sociālā morāle un māksla, kurā viens no noteicošajiem rādītājiem ir augstas profesionālās iemaņas, ir pilnīgi atšķirīgas jomas. Katra no tām jāvērtē pēc tās īpatnībām un noteikumiem. Nav nepiedienīgi nosaukt Dalī par „antisociālu blusu” un paziņot, ka viņa burvīgā māksla ir cilvēcīgi atbaidoša. Būtībā tas arī būs tas trešais skatpunkts starp galējiem morālista un estēta viedokļiem. Turklāt šis viedoklis neapvieno, bet gan šķir. Šajā ziņā Džordžs Orvels ir daudz oriģinālāks par Salvadora Dalī pompozajiem izlēcieniem. | |
 Anna Fanigina. Te man palika garlaicīgi. Grāmatzīme. 2015 | |
| Mūsdienu Rietumu apziņā šī Orvela pozīcija ir apšaubāma un pat bīstamāka nekā 1944. gadā. No vienas puses, populāra ir šāda pieeja: literatūras vai mākslas pārstāvja meistarība un talants kaut daļēji atbrīvo viņu no sociālās un ētiskās atbildības par savu rīcību. Tam ir milzums piemēru. Sākot ar petīciju, kurā lūdza atbrīvot no cietuma noziedznieku Žanu Ženē, un beidzot ar diskusijām par Romana Polaņska izdošanu vai neizdošanu amerikāņu tiesai. Mākslinieks – ģēnijs jātiesā pēc citiem likumiem, tādiem, ko viņš pats sev izdomājis, – šī romantiskā koncepcija mūsdienās kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu un, izrauta no kultūrvēsturiskā konteksta, cirkulē apkārt. No otras puses, mūsdienu Rietumu pasaule pieprasa no mākslinieka sociālo atbildību: jebkurus rakstnieka vai režisora, mākslinieka vai mūziķa gājienus šodien ātri var tiesāt tieši no šī skatpunkta. Steigā vai dzērumā pateikta muļķība var sagraut mākslinieka karjeru. Sveicot fanus stacijā, Deivids Bovijs neveikli pameta ar roku un nekavējoties tika pieskaitīts nacistiem. Larss fon Trīrs neveiksmīgi izteicās par hitlerisko estētiku, un nu jau viņš tiek ieskaitīts SS vai gestapo rindās. Operdīva Ņetrebko ir labvēlīga ļaundarim Putinam – atbilstoši rodas šaubas par viņas vokālajām dotībām. Orvels piedāvā atteikties no šī svētulīguma, atbrīvojot mākslinieku no pavadas un dodot viņam īstu brīvību, kas, starp citu, paredz ierindas cilvēka un pilsoņa atbildību. Diemžēl daudziem šāda atbildības nasta ir nepanesama. Mūsu sižetam ir vistiešākais sakars ar to, ko patlaban dēvē par „laikmetīgo mākslu”. Tieši šeit noris skaļākās batālijas starp divām koncepcijām – starp pūļa spriedumam netiesājamo mākslinieka darbību un priekšstatiem par mākslas sociālo lietderību. Tieši šeit notiek visnejēdzīgākā jēdzienu putrošana, un Džordžs Orvels palīdz šīs pretrunas noskaidrot. Kad Orvels raksta: „Dalī ir brīnišķīgs mākslinieks, bet tas neizslēdz viņa riebīgo dabu un piedauzīgo uzvedību,” – viņš balstās uz tam laikam pašsaprotamo uzskatu, ka mūsu spēkos ir noteikt, kurš ir labs un kurš – slikts mākslinieks. Citiem vārdiem sakot, mēs par mākslas darbu spējam izteikt estētisku spriedumu, kas kalpo par pamatu tālākai diskusijai. Duālismam „māksla versus morāle” ir jēga tikai tad, kad katrs tā elements var tikt tiesāts ar paša likumiem: „māksla” – ar priekšstatiem par Skaisto un Meistarību, „morāle” – no sociālā skatpunkta, jo jebkura ētika pēc savas dabas ir sociāla. Taču „laikmetīgā māksla” – un tā, iespējams, ir tās noteicošā definīcija – ir joma, kurā estētiski spriedumi un runas par „meistarību” nav iespējamas. „Laikmetīgā māksla” simtprocentīgi sastāv no sociālās matērijas, tās būtību kā tādu nosaka sabiedrība, un tā (māksla) pārstāv svarīgu, bet ne galveno sociālās darbības nozari, ko ierobežo sabiedrības un „laikmetīgās mākslas” dalībnieku (mākslinieki, kuratori, kritiķi) savstarpēji saskaņotās robežas. Tiesāt „laikmetīgo mākslu” var tikai no sociālās konvencijas pozīcijas, un tās apspriešanā netiek lietoti vārdi, kādus parasti izmanto, aprakstot Engra vai pat Salvadora Dalī gleznas. Tādējādi duālisms, uz kuru vērsa uzmanību Džordžs Orvels, ir atcelts. Nevar precīzi definēt ne „laikmetīgās mākslas” „autonomiju”, ne „sociālo atbildību” – autonomija nepastāv bez svešas vides, no kuras vajadzētu norobežoties, nevar būt arī „atbildība” bez distances. „Laikmetīgā māksla” nav distancēta no sabiedrības, jo tā ir sociuma daļa. No iepriekš teiktā izriet ļoti vienkāršs secinājums: speciāli diskutēt par „laikmetīgās mākslas” un „laikmetīgā mākslinieka” uzvedības morālo pusi ir tikpat bezjēdzīgi kā apspriest ar velobraukšanu saistītus ētiskus jautājumus vai pieprasīt santehniķim izpratni par viņa atbildību sabiedrības priekšā. Protams, var, bet nav interesanti. Orvela tēma ir slēgta. No krievu valodas tulkojusi Inga Bunkše Orvela citātus no angļu valodas tulkojusi Iveta Boiko | |
| Atgriezties | |
