VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Karnevalizācija priekam, distancei, imunitātei Baiba Sprance | |
 Anita Vanaga Kirkes grāmata | |
| Grāmatas tapšanu iniciējusi Frančeska Kirke. Tā ir par viņu, bet plašs atvēziens pagātnes virzienā ļauj ieraudzīt visu mākslinieku dinastiju četrās paaudzēs, kur jaunākā, Laura, ieskicēta vismaigāk. Grāmata ilustrēta ar brīnišķīgām fotogrāfijām un, protams, bagātu reprodukciju materiālu. Izdevums ir iespaidīgs, iesiets baltos audekla vākos ar sarkanu grāmatzīmi un sarkanām lappušu maliņām – kā refleksija par mākslinieces izjūtām tīra audekla priekšā (Annas Aizsilnieces dizains). Reljefā iespiestie burti divās valodās vēsta: KIRKES GRĀMATA. Šis nosaukums liek domāt par vairākām lietām – īpašumu, mācību un sistēmu, kas pastāv noteiktā laikā un vietā. Akcents ir vai nu uz ieviesēju, vai galveno saimnieku – to katrs lai izdomā pats. Teksta autore Anita Vanaga, izlasot 1989. gadā apgādā „Jāņa sēta” izdoto izstādes katalogu ar Frančeskas Kirkes programmatisko uzstādījumu, ieraudzījusi spēli kā principu, ko var izplest visu paaudžu platumā, apvienojot grāmatas tēmas. „Glezniecība ir slēptu nejaušību lauks. (..) Spēle, kurā es nosaku likumus un pārkāpju tos,” toreiz rakstīja Kirke. Bet ir vēl kas. Kirke ir grieķu saules dieva Hēlija meita, „burve, kas pārzina medikamentus, narkotikas, jaunības eliksīrus un mīlas dzērienus, arī krāsvielas un seksualitātes kontroli. Buramvārdos galvenais ir paturams prātā un nododams tikai amata turpinātājam,” raksta Anita Vanaga. Tātad grāmatas nosaukums ir ar dubulto dibenu. Manuprāt, izdevumam ir vairāki kompozicionālie balsti, kas visi kopā tam piešķir krāšņumu. Pirmais ir personības. Bez galvenās varones tie ir Francisks Varslavāns, viņa sieva Soņa, Večella Varslavāne un Gunārs Kirke. Viņi visi pretendē uz tādu kā autorību šai grāmatā. Pārāk kolorīti raksturi un biogrāfijas, lai paliktu tikai aprakstāmo cilvēku statusā vai, pasarg Dievs, kā demogrāfiskais ieskrējiens Frančeskas Kirkes personībai. Arī tādi viņi neapšaubāmi ir. Katrs ir radījis iestrādes pārējiem un tā vai citādi noteicis rīcību. Vēlreiz Frančeska Kirke no minētā kataloga: „Manī ir informācija. Iekodēta kā datorā. Un tad es sāku ar to bildīti kaut ko darīt. Pārveidot pa savai modei. (..) Sadalīt, savienot, manipulēt, mainīt krāsu, kaut ko pielikt klāt un veidot savu realitāti.” Ja tā padomā, arī visi pārējie grāmatas varoņi dzīvē ir darījuši ko līdzīgu – grozījuši un iespēju robežās ietekmējuši realitāti vēlamā virzienā. Spēlējuši pret realitāti, kā saka Anita Vanaga. Bieži vien pārvarot laikmeta baisos vai muļķīgos uzvedības kodus un kontekstu. Otrais magnētiskais spēks ir fotogrāfijas. No dažāda lieluma attēliem nevar ne acu atraut. Īsti artefakti, kā tos nodēvē Frančeska Kirke. Melnbaltie portretējumi, apveltīti ne tikai ar vēsturiskā foto šarmu, bet arī ar varoņu artistisko pievilcību, piešķir biogrāfiju aprakstiem gandrīz vai kinematogrāfisku spēku. Mana lasītājas aizrautība ir tā ieskrējusies, ka labprāt redzētu kaut ko līdzīgu seriālam, tādai kā dzimtas sāgai. Diemžēl aprakstītās epizodes tam ir par īsu – grāmatas formāts apslāpē manu uzkurināto ziņkāri. Bet latento vilšanos pilnībā kompensē Anitas Vanagas teksts. Anita Vanaga faktu materiālu ir pārvērtusi „spēcīgā spēles straumē” ar ritmu, kas līdzinās dejai. Ar gracioziem izklupieniem pašas erudīcijas (un interpretētājas) virzienā. Teatrālā uzstādījuma spārnota, viņa izmanto dažādas paralēles laikā un telpā, nozīmju pārklājumiem un atbalsīm atvēlot daudz plašāku laukumu, nekā no krietna pētnieka varētu gaidīt. Uzstādījuma vārdā viņa izvēlas faktus un saliek akcentus. Kāpēc ne? Mākslinieki, bērni un atmiņa rīkojas līdzīgi, un tādēļ mēs nejūtamies ne biogrāfiski apdalīti, ne cietuši. Gluži otrādi. Turklāt pievienotā vērtība šai metodei ir dzirkstoša enerģija, kas gandrīz fiziski jūtama grāmatas lappusēs. Izdevuma krietna daļa ir veltīta Frančeskas Kirkes daiļrades aprakstam, un te domu virāžas kļūst īpaši spilgtas. Taču nozīmju spēles Anita Vanaga patur kā vienīgo kritēriju un pilnībā ignorē pārējos gleznu elementus un iedarbes virzienus. Citiem vārdiem – viņa drastiski sašaurina analīzes kontekstu, daudz radikālāk nekā gadījumā ar biogrāfisko plūsmu. Bet lasīt ir interesanti, un šķiet, ka daži versiju modeļi pat pārtrumpo gleznas. Ko lai dara, vārdu un domu vieglums ļauj savērpt vēl dinamiskākas struktūras nekā daudz smagākā krāsas viela. Turklāt, šāda rakursa vadīts, tu sāc ar lielāku izpratni raudzīties Kirkes gleznās. „Man patīk paņemt klasisku sižetu un izvērst to, ieraudzīt, par ko tas pārvēršas. Padarīt vajātāju par upuri,” māksliniece raksta. „Tādējādi es varu izklaidēt sevi; es labprāt darinātu sērijas no katra darba. Variantu skaits ir bezgalīgs: viens ietver otru, reducējot tēmu līdz absurdam.” Tomēr, kā katrā spēlē, arī te pastāv disciplīna, ierobežojošais faktors. Un tā ļauj darboties tikai ar „augstās” un „zemās” kultūras tēliem un jēdzieniem. Katrā ziņā Anitas Vanagas personā Frančeska Kirke ir satikusi azartisku partneri, kas ar prieku pieņem pasludinātos noteikumus un laukuma formātu. | |
| Atgriezties | |
