VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūžīgais kārdinātājs Inga Bunkše | |
 | |
| Pieredzē dalās Rundāles pils restauratore, zeltītāja Inese Mežkaze. Boriss Bērziņš savām gleznām zelta lapiņas līmējis pats, bet Indulis Zariņš atzinis, ka viņam trūkstot pacietības tik smalkam darbam, tāpēc uzticējis to zeltītājiem. Zeltītāja darbs kopš seniem laikiem apvīts leģendām un nostāstiem. Agrāk zeltītāji, lai kāds neizdibinātu viņu darba metodes, pirms zeltīšanas esot apvilkuši sev apkārt palagus. Mūsdienu restauratori, kas pieprot zeltīšanas darbus, smej, ka palagi vajadzīgi tāpēc, lai niecīgākā vēja pūsmiņa vai pat neuzmanīga nopūta dārgo, plāno zelta lapiņu nepārvērstu samudžinātā čokurā. Vienīgie noslēpumi esot precizitāte, pacietība, uzmanība, konsekvence un pamatīga pieredze. Šodien katrs var veikalā iegādāties gan zelta lapiņas, gan līmes uz spirta, lakas vai ūdens bāzes un zeltīšanas procesu, ievērojot lietošanas pamācības, izmēģināt pats, pat neiedomājoties par noslēpumainības auru, ko sev līdzi nes pielūgsmes, karu un nāves izraisītāja klātbūtne. Ēģiptes faraonu kapenes, Ķīnas imperatora trauki, Francijas karaļa Luija XIV gulta vai mūsdienu naftas magnāta mašīna – zelts vienmēr demonstrējis īpašnieka varu un bagātību, bet zeltīšanas galvenais mērķis ir radīt iespaidu, ka zelta ir pārpārēm. Zeltījums uz koka ir senākais un sarežģītākais veids, arī ikonas, kuru zeltīšanas tradīciju pārņēmuši gleznotāji, darinātas uz koka dēlīšiem. Tāpēc lūdzu Rundāles pils restauratori, zeltīšanas speciālisti Inesi Mežkazi pastāstīt par pārbaudītu un senu metodi, kuru pielietojot uzklātais zeltījums saglabājas mūžīgi. Rundāles pilī restauratore sāka strādāt 1982. gadā, vēlāk apgūstot zināšanas pie zeltītājas Ārijas Rozentāles. Vēsturiskās metodes apgūtas gan tāpēc, ka restaurējot tika lietota tieši tā tehnika, kurā restaurējamais priekšmets bijis zeltīts, gan tāpēc, ka tolaik ne materiālus, ne darbarīkus iegādāties nevarēja, tādēļ viss bijis jāizgatavo pašiem. Pamatnes sagatavošana Koka pamatne ir rūpīgi jāsagatavo. Koka daļu savienojuma vietas, piemēram, rāmja stūrus, nolīmē ar ļoti plānu batista audumu, lai šuves nestaigātu un nerastos plaisas. Virsmu gruntē ar krīta līmes masu, pagaida, līdz nožūst, tad klāj nākamo kārtu, tā 5–6, pat 20 reizes. Koks ir dzīvs, elpo, bet grunts nosedz visas poras un neļauj tam kustēties. Ja nepieciešama cietāka, izturīgāka pamatne, krīta vietā var izmantot marmora putekļus. Kad grunts nožuvusi, to mitrina un slīpē, līdz tiek iegūta ideāli gluda virsma – no tā atkarīgs, cik spožs būs zeltījums. Agrāk slīpēšanai izmantoja kosu, dažāda raupjuma drānas, tagad smilšpapīru – līdz pat tūkstošajam izmēram. Ar šo grunti klātas arī ikonu pamatnes. Poliments Spožākais un greznākais no visiem ir polimenta zeltījums, saukts arī par līmzeltījumu. Gruntētās vietas, kurās paredzēts spīdīgais zeltījums, noklāj ar polimentu. Polimenta sastāvā ir māls, ziepes un vasks dažādās proporcijās. Pasaulē populārākie ir franču un vācu polimenti. Franču poliments vienmēr bijis sarkans. Rundāles pils restauratori polimentu izgatavoja paši, izmantojot Latvijas mālu, kas zeltījumam piedod tumši pelēcīgu nokrāsu. Polimentu atšķaida ar līmes šķīdumu, kuru vēsturiski izgatavoja no ūdens un pūdēta olas baltuma, kas polimentam piešķir īpašu izturību. Kad poliments ieguvis šķidru un plūstošu konsistenci, to ar mīkstu vāveres otu uzklāj paredzētajās vietās. Polimentu pulē ar linu drānu vai filcu, līdz tas sasniedz ideālu gludumu. Pašu gatavoto polimentu bija jāklāj un jāslīpē līdz pat astoņām reizēm, pirktajam pietiek ar divām trijām reizēm. Zeltīšana Kad poliments ir sauss, to atkal bagātīgi mitrina, šoreiz ar ūdens spirta maisījumu. Saslapina tikai tik lielu daļu, cik lielu zelta lapiņu var uzklāt vienā paņēmienā. Ar „zelta griežamo nazi”, kas arī nopulēts ideāli gluds un ass, nogriež vajadzīgā izmēra zelta lapiņu. Griešanai izmanto paštaisītu „zelta spilvenu” – ar jūraszālēm polsterētu maisiņu, apvilktu ar mīkstu, attaukotu zamšu. Pie zelta lapiņas nedrīkst pieskarties, jo tā uzreiz sabirst. Zeltu var paņemt tikai ar nazi, speciālu ceļamo ķepiņu vai zeltāmo otu, kas gatavota no dzīvnieku spalvām. Uz slapjās pamatnes uzmanīgi novieto zelta lapiņu, kas uzreiz pieguļ virsmai, un viegli izlīdzina. Šis mirklis prasa vislielāko uzmanību un pieredzi, jo kļūdīšanās vārda tiešā nozīmē maksā dārgi. Polimenta zeltīšanai izmanto vidēji 23 karātu zelta foliju, kas iesieta 8x8 cm mazā grāmatiņā, kurā ir 25 zelta lapiņas. Ar tām var nozeltīt 40x40 cm lielu laukumu. Šodien kvalitatīvākais ir vācu zelts. Nopērkams arī zelts, kas uzstiprināts uz zīdpapīra. To var sagriezt pat ar šķērēm, uzspiest vajadzīgajai vietai un pēc tam pārnesuma zīdpapīru viegli noņemt. Pulēšana Apmēram pēc stundas, kad zelts apžuvis un pielipis, jāsāk pulēt. Pulēšanu veic ar ahātu, instrumentus var piemērot atbilstoši formai – ieliektai, asai vai apaļai. Čennīno Čennīni rokasgrāmatā māksliniekiem Libro dell’Arte (15. gs.) rakstīja, ka vislabāk pulēšanai noder suņa zobi. Pulē, līdz sasniegts vajadzīgais spīdums un zeltītais priekšmets izskatās, it kā būtu izgatavots no tīra zelta. Eļļas zeltījums Spožo eļļas zeltījumu parasti izmanto gludākām, izcilnākām vietām, bet profilējumu padziļinājumus klāj ar matētāko eļļas zeltījumu, zem kura var klāt dažādu krāsu pigmentus, lai zeltījumu padarītu niansēm bagātāku. Vietās, kur paredzēts spožais zeltījums, uz sagatavotās pamatnes klāj vajadzīgo toni, šellaku, spožu eļļas laku un žāvē. Tad klāj plānu kārtu zeltāmo eļļu, kuras pamatā ir karsēta lineļļa. Kad eļļa apžuvusi, bet vēl viegli lipīga, uz tās klāj zeltu. Ja pamatne būs par slapju, zelta lapiņa „noslīks” un paliks nespodra. Jābūt tā, lai, uzliekot zeltu, to uzreiz var noslaucīt ar vati un nekas vairs nelīp. Eļļas zeltījumu nevar pulēt, to tikai nogludina ar vati. Ja zeltījumu vēlas matētu, zem tā spožo eļļas laku neklāj. Pēcapstrāde Zelts neoksidējas, tāpēc to var nelakot. Ja vēlas, var pārklāt ar tonētu šellaku, kam cauri spīd zelts, – kā ģerboņa sarkanajā kronī, kas novietots virs hercoga Ernsta Johana Bīrona parādes guļamistabas alkova nišas Rundāles pilī. Zeltījumu var patinēt, izmantojot šellaku, želatīnu, krītu, pigmentus, spirta uzlējumus – visas vai dažas no šīm sastāvdaļām dažādās proporcijās. Zeltījums saglabājas mūžīgi, taču sagatavošanas process ir ļoti svarīgs. Ja tas veikts pareizi, tad polimenta zeltījumu var notīrīt ar spirtu un vēlreiz uzpulēt pat pēc vairākiem gadsimtiem. | |
| Atgriezties | |
