VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzintara reabilitācija Raimonds Kalējs Andra Zēgnera fotogrāfiju izstāde „Saules akmens” Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka Londonā 15.04.–01.05.2015. Neiminsteres abatija Luksemburgā 04.05.–17.05.2015. Zeltkaļu centrs Londonā 27.05.–26.06.2015. | |
 Andris Zēgners. Fotogrāfija no cikla „Saules akmens”. Krāsu pigmentdruka. 110x90cm. 2015 | |
| Andra Zēgnera fotoizstāde „Saules akmens”, kas notika vairāku Eiropas pilsētu izstāžu zālēs, iekļauta Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmā. Katram māksliniekam ir savs noteikts tēmu loks, kas, līdzīgi kā žanri tēlotājā mākslā, variējas neskaitāmās specifisku interešu nišās. Vienam inspirācija ir cilvēks, kustībā izteiksmīga figūra vai portretiski raksturi un to attiecības, savukārt citam tā var būt ainava, pilsēta, krāsas akcenti vai acij tīkams sadzīvisks klusās dabas fragments. Andri Zēgneru saista dabas radītu elementu materialitāte, tās vizuālās īpatnības un uzbūves struktūra. 20. gs. 90. gados viņu interesēja ūdens virsmas un gaismas saspēles sadrumstalotā impresionistiskā estētika, uguns fragmentārā krāsu gradāciju fiksēšana vai akmens cieti skaldīto vizlas šķautņu atspīdumi, bet vēlāk, attīstot un paplašinot interešu loku, uzmanība pievērsta augu valsts radītajai ziedu krāstoņu un jūgendiski vijīgo formu iemūžināšanai. Šodien fotomākslinieks fokusējies uz baltiešiem arhetipiski nozīmīgāku materiālu, kas, paša autora vārdiem sakot, atklāj izvēles motivāciju: „Dzintars pats par sevi ir bijis, iespējams, pirmais fotogrāfs pasaulē, kas ir spējis sevī iekļaut 40 miljonus gadu senu pasauli un šodien to parāda mums.” Lielformāta fotogrāfijās mikroskopiski atklāta ne tikai materiāla ģeoloģiskā struktūra, bet arī tā pārakmeņotā iekšējās telpas personiskā elēģija, kas stāsta par aizvēsturisku pasauli. Dzintara sveķi, līdzīgi kā Vezuva pelni to izdarīja ar ļaudīm Herkulānā, fiksējuši un iekonservējuši senu entomoloģisku kultūru dalībniekus, kuri ir apturēti ikdienas skrējienā. Fotogrāfiju cikla tapšana ir nebeidzams jaunatklājumu ceļš arī pašam autoram, kas sadarbībā ar Latvijas Dabas muzeju un Liepājas muzeju, izmantojot to kolekcijas, ticis pie plaša unikālu izejmateriālu klāsta. Katrs dzintara gabals, to izgaismojot un optiski palielinot, pārsteidz ar individuālo tēlainību gan formas un redzamā satura, gan krāsu izteiksmē. Atkarībā no biezuma, konsistences un iekusušā artefakta tonālajām īpatnībām krāsainības amplitūda sniedzas no gaiši dzeltenīga saules apspīdēta sniega siltajam baltumam līdz pat medus zeltaini brūnajam un ugunskura liesmu oranži sarkanajam. Ikviena no eksponētajām fotogrāfijām ir ne tikai daudzšķautņains dzintara ģenēzes vēstījums, bet katrs izkadrētais un pietuvinātais fragments kļūst par pašvērtīgu vizuāli estētisku vērtību, kas neatstāj vienaldzīgu pat prasīgāko mākslas patērētāju. Lielai sabiedrības daļai līdz šim dzintars asociējās ar 70. gadu finiera intarsijas banālajām ainaviņām, kurās attēloto priežu skujotnes aplīmētas dzintara drumslām, vai omes rotu kastītēm ar dzintara brošām un Vecrīgas kreļļu bodelēm, bet Andris Zēgners savos darbos to neapgāžami reabilitējis, parādot saules akmeni kvalitatīvākā gaismā un konceptuāli piesātinātā veidolā. Visprecīzāk šo faktu pravietiski apliecinājis Imants Ziedonis „Dzintarainajā pasakā”: „Pavisam parasts dzintars pagrieza savu īsto pusi, nostājās īstajā vietā, iemirdzējās gaismā, kādā neviens to nebija redzējis, un visi nu iesaucās: „Re, kur skaists dzintars!” Te sēdēja mākslinieki, katrā dzintarā meklēja skaistākās vietas un parādīja tās citiem.” | |
| Atgriezties | |
