Pašportreti Tukumā Andrejs Ģērmanis Izstāde „Portrets un pašportrets”
Tukuma muzejs. Mākslas galerija „Durvis” 25.04.–28.06.2015. |
| Ilze Strekavina. Galvas aprite. Audekls, eļļa. 150x150cm. 2015
Foto: Inese Klestrova |
| Izstāde pildīja divus uzdevumus. Pirmkārt, Tukuma mākslinieku grupa (tagad – biedrība) realizēja vēlmi muzeja telpās pēc četru gadu pārtraukuma sevi apliecināt kā vienotu profesionālu organismu. Otrkārt, muzejs izmantojis gadījumu (manuprāt, veiksmīgi) parādīt fondos esošos vecmeistaru gleznotos portretus pārskatāmā salīdzinājumā ar jaunākiem darbiem.
Tukuma mākslinieku grupas dibināšanas sanāksme notika 1983. gada 1. oktobrī. Portretu un pašportretu izstādē piedalījās divi mākslinieki, kas stāvējuši pie grupas šūpuļa: Uldis Zemzaris, kura smalkjūtīgie portreti ņemti no muzeja fondiem, un Ilze Strekavina ar jaunu, ritmiski organizētu lielformāta gleznu. Muzeja mākslas nodaļas vadītāja Inese Klestrova saka: „Zāles dziļumā izstādītie Ulda Zemzara gleznotie portreti ieved smalkā noskaņu pasaulē, filigrāni atklājot tēla raksturu. Uzmanību saista viens no izteiksmīgākajiem portreta gleznojumiem – Ilzes Strekavinas „Galvas aprite”, tas priecē ne tikai ar krāsu laukumu un līniju saspēli, radot dinamisku un dzirkstošu kompozīciju, bet arī raksturo izstādes koptēlu un tapšanas procesu – mainīgumu, kustību, vibrāciju. Tēlu ekspresijas ziņā Strekavinas darbs sasaucas ar izstādes vizītkarti – Kārļa Neiļa aptuveni pirms 90 gadiem gleznoto „Pašportretu”.” (Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 2015, 30. aprīlis.) Ielūgumam un plakātam izmantots šis darbs, ko glabā Tukuma muzejs.
Viena no izstādes iniciatorēm Tukuma grupas vadītāja gleznotāja Ingemāra Treija, iecerot ekspozīciju, izvirzīja tēzi, ka ne vien atpazīstamu stāvu vai seju var saukt par mākslinieka pašportretu, plašākā nozīmē tas ir arī viņa darbības rakstura un rokraksta izpausme. Pievienojoties šādai koncepcijai, izstādē parādījušies formā nosacīti un abstrakti darbi (Egils Garkevičs, juniors, ar pseidonīmu Eglis, Emīls Braunbergs u. c.). Lietišķo nozaru mākslinieki savas personības būtību izteikuši māla vai cita materiāla priekšmetu kompozīcijās. Te īpaši jāatzīmē keramiķi Pēteris Laksis, Genādijs Gorohovs, Pārsla Vekmane un Zaiga Reimane. Taču pārsvarā bija izstādīti portreti šī žanra tradicionālā izpratnē. Tukuma muzeja kolekciju pārstāvēja Ērikas Gulbes, Tairas Haļāpinas, Ernesta Meļķa, Anša Artuma, Dzidras Baumas un Kārļa Siliņa pašportreti, Tukuma muzeja dibinātāja Leonīda Āriņa neliels portrets „Ilona” un tēlniecības darbi – Arvīda Drīzuļa „Ernests Birznieks-Upītis”, Olitas Nigules „Saistītais Ikars” un Jāņa Strunkšteina pašportrets vaskā. Daļa ekspozīcijas bija skatāma Tukuma galerijā „Durvis”. Alberta Pauliņa darbus „Pašportrets” un ”Mans nabaga brālis” raksturo vienkāršība, mērena ekspresija, „dzīvs”, kaut reizēm patumšs kolorīts. Scenogrāfam un gleznotājam Jānim Jansonam tuva ironija (šoreiz pašironija) un paradoksi. Viņa gleznā „Pats uz riteņa” daudz „ literatūras”, bet tā ieintriģē skatītāju. Akvareļa tehnikā trīs izteiksmīgus miniatūrpašportretus bija izstādījis kandavnieks Toms Šliseris, keramiķis Genādijs Gorohovs un Egils Garkevičs, seniors. Daži mākslinieki – Evija Ķirse, Nugzars Paksadze – drosmīgi rīkojas ar krāsām un to kombinācijām. No tēlniecības darbiem uzmanību piesaistīja Artas Dumpes bronzā lietais „Anša Artuma portrets” un sirmā vecmeistara, Salaspils memoriāla līdzautora Oļega Skaraiņa (dz. 1923) nelielā bronzas skulptūriņa „Emmija” plastiskās, nosacītās formās. |
| Atgriezties | |
|