studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Lifta nav, jādomā pašam Līga Lindenbauma Krista un Reinis Dzudzilo. „Viena skatītāja apmeklējums” LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošā darbnīca 27.03.–03.05.2015.

Skats no Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādes „Viena skatītāja apmeklējums”. 2015 Foto: Didzis Grodzs

Radošā darbnīca ir zināma kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpa jauno mākslinieku eksperimentiem. Vienīgā iespēja, kā līdz tai nokļūt, ir kāpt pa stāvām, augstām, nedaudz biedējošām kāpnēm (lifta nav). Kristas un Reiņa Dzudzilo izstāde „Viena skatītāja apmeklējums” lieliski apspēlēja abus elementus. Uz kāpnēm tika noklāts paklājs, nācējam laicīgi signalizējot, ka ekspozīcijas apskate sākas pirmā stāva vestibilā. Radošās darbnīcas telpā skatītāju sagaidīja lakoniska akmens plāksne ar uzrakstu „Es te biju” kā apstiprinājums nācienam un galamērķa sasniegšanai. Tā arī bija visa izstāde. Ļoti vienkārši, bet tai pašā laikā tik trāpīgi, ka jābrīnās, kā kas līdzīgs jau nebija izdarīts iepriekš. Viena no izstādes interpretācijām, protams, bija uztvert uz Radošo darbnīcu vedošās kāpnes kā ceļu. Piemiņas plāksnei līdzīgais uzraksts bija apstiprinājums veiktajam kāpienam. Agrāk analogus tekstus varēja vērot ieskrāpētus kultūras pieminekļos, bet mūsdienās šo funkciju aizstāj dalīšanās ar attēliem un ierakstiem sociālajos tīklos. Vēl uz šo varēja raudzīties no institucionālās kritikas skatpunkta. Jebkuram māksliniekam ir bijis svarīgi savus darbus izstādīt muzejā. Tas nozīmējis viņa radošā darba atzīšanu no autoritatīvas mākslas sistēmas puses, kam varētu sekot autora prestiža pieaugums un likumsakarīga mākslas darbu tirgus vērtības augšana. Tātad „Es te biju” bija norāde ne tikai skatītāja mērotajam ceļam līdz mākslai (fiziski vai mentāli), bet arī pašu mākslinieku vēlmei iekļūt mākslas templī. Taču kā ar sākumā minēto vietas eksperimentālo pusi? Radošās darbnīcas darbinieki stāsta, ka daļa apmeklētāju bijuši neapmierināti ar izstādes aizšifrēto vēstījumu, kā arī norādījuši uz mazo eksponēto darbu skaitu un tā neadekvātumu muzeja ieejas biļetes cenai. Jāsaka, ka „Viena skatītāja apmeklējums” kādā citā mākslas zonā, piemēram, „kim?” vai Latvijas Laikmetīgās mākslas centra „Ofisa galerijā” būtu vien trāpīgs mākslinieku žests ar visām iepriekš minētajām (un vēl citām) nozīmēm. Šo institūciju ierastā skatītāju auditorija, kas ir skaitliski mazāka un viendabīgāka par muzeja apmeklētājiem, ir trenētāka kontekstuālas mākslas uztverei. Tai šāda mākslas būtības izjautāšana un norāde, ka māksla galvenokārt notiek katra skatītāja prātā, nevis ārpus tā, nebūtu nekas neparasts. Acīmredzot daļa muzeja apmeklētāju joprojām nav gatavi nosaukumā „Viena skatītāja apmeklējums” iekodētajam slogam domāt pašam. Maksa par mākslas ideju – nevis fizisko objektu – varētu būt šīs izstādes izaicinājums.

Atgriezties