VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfiskas piezīmes. 2. daļa Jānis Taurens Izstāde „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture: NSRD, Krista Dzudzilo, Līga Marcinkeviča” Latvijas Nacionālā bibliotēka 16.05.–02.06.2015. | |
 Līga Marcinkeviča. Fotogrāfija no sērijas “...zudis...atrasts...zudis...”. 2015 Foto: Līga Marcinkeviča | |
| Kāds sīkums vai skatiena aizķeršanās ir šī raksta pamatā. Aplūkojot cikla „Patība” astoto izstādi, ievēroju, ka Līgas Marcinkevičas darbiem norādīts tikai to nosaukums „...zudis... atrasts...zudis...” un tapšanas laiks (fotogrāfiju sērija darināta 2015. gadā, bet uzņēmumi veikti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2013. gadā pirms rekonstrukcijas uzsākšanas). Fotogrāfijas drukātas uz raupja, akvareļpapīram līdzīga materiāla, tomēr nekāda tehniska informācija par tām nav sniegta; pie blakus esošā Kristas Dzudzilo „Pašportreta” vismaz var izlasīt – „digitāldruka”. Vakarā nolēmu piezvanīt māksliniecei, un telefonsaruna, kas ievilkās krietni pāri pusnaktij, deva impulsu šai recenzijai, turpinot „Fotogrāfiskas piezīmes”, kas nesen publicētas interneta žurnālā Satori. No attāluma Marcinkevičas darbus var sajaukt ar abstraktām gleznām, un izrādās, ka akvareļpapīra izvēle tieši tam arī domāta, lai tie neizskatītos kā fotogrāfijas. Pat vairāk – tādi tie neizskatās arī tuvumā. (Māksliniece stāstīja, ka satikusi literatūrzinātnieku Raimondu Briedi, kurš pienācis klāt un teicis: „Tā nav fotogrāfija.”) Atlasot šai darbu sērijai agrāk uzņemtus attēlus un domājot par to nozīmi, viņa atcerējusies Rozalindas Krausas „Piezīmes par norādēm” (oriģinālā – Notes on the Index). Krausas piezīmju otrā daļa 2013. gadā aizsāka „Studijas” tulkojumu ciklu. Sarunā „norādes” pārtapa par „nozīmi”, un šai tulkojuma un mākslinieces atmiņas veiktajai transformācijai bija pretējs virziens Krausas tekstā analizētajai Amerikas abstraktās mākslas attīstībai. Mēģināšu īsumā izklāstīt savu domu, kas pilnībā izkristalizējās tikai otrā rītā un kas var kalpot par izstādes atslēgu. Krausai, tāpat kā amerikāņu semiotikas pamatlicējam Pīrsam, fotogrāfija ir indeksāla zīme, jo tā ir „fiziski piespiesta precīzi atbilst dabai” (gleznotas ainavas līdzība turpretī būtu ikoniska), un šo īpašību paradoksālā kārtā viņa attiecina uz noteiktu 20. gs. 70. gadu mākslas tendenci. Fotogrāfija, atsaucoties uz rakstā izmantoto Rolāna Barta, arī semiotiķa, frāzi, ir „vēstījums bez koda” (vai „attēls bez nozīmes” – telefonsarunā), kur kods būtu objekta mākslinieciska transformācija attēlā, kura veikta, piemēram, ar glezniecības līdzekļiem un būtu saucama par nozīmes piešķiršanu. Un, lūk, pēc četrdesmit gadiem fotogrāfijas šajā izstādē iegūst jaunu, neindeksālu nozīmi, ko semiotika tām liegusi. Vispirms jau paviršam skatam – tāda kā starpstadija – tās top līdzīgas gleznai (arī Kristas Dzudzilo „Pašportrets” no attāluma šķiet „glezniecisks”). Nākamajā solī fotogrāfijas no gleznieciska attēla pārtop par postkonceptuālas domāšanas elementu. Citiem vārdiem, attēli iemieso mākslas darba patiesību, nevis attēlotā (reprezentācijas) patiesību, un tā arī ir šo mākslas darbu nozīme. Šo nozīmi jeb patiesību nevar izklāstīt, uz to var tikai netieši norādīt. Marcinkevičas fotogrāfijas nozīmi iegūst, aktualizējot pirms diviem gadiem izpētē atklātos muzeja sienu krāsojumus, kas tikuši aizsegti ar linoleju, kad, kā apgalvo māksliniece, Purvītis kļuvis par tā direktoru. Sešpadsmit NSRD fotogrāfijas pārvērtušās par mākslas vēstures fetiša objektiem, un šo fetiša nozīmi uzsver ekspozīcijā iekļautie Hardija Lediņa „Bolderājas mētelis”, „tibeteika”, „brilles” un „cigarešu paciņa ar vienu cigareti” – minētie vārdi ir topošā Laikmetīgās mākslas muzeja eksponātu nosaukumi. Savukārt Kristas Dzudzilo darbā vecās fotogrāfijas iegūst vēl kādas citas – pašas mākslinieces – reprezentācijas funkciju. Bet tikpat labi šo viņas lielisko darbu var skatīt kā pretgājienu Vitgenšteina veiktajai valodas sadalīšanai atsevišķās valodspēlēs, pamatojot to ar „ģimenes līdzību” modeli (sk. „Filozofisko pētījumu” 65.–67. paragrāfu) – māksliniece saliek kopā ģimenes fotogrāfijas, radot jaunu patību. Līgas Marcinkevičas un Kristas Dzudzilo darbi neapšaubāmi ir interesantāki par izstādes vēsturisko daļu, ko arī netieši rāda ekspozīcijas iekārtojums. Ojārs Pētersons – vēl viena nepārbaudīta, tikai telefonsarunā izpausta informācija – nelielajā ceturtā stāva ātrija galerijas paplašinājumā ievietojis starpsienu, kas pilnīgi nošķir NSRD fetišu no jaunās mākslas neindeksālās patiesības. | |
| Atgriezties | |
